logo

Latvijai būs savi nacionāla līmeņa ‘’maigās varas’’ instrumenti

10.12.2015 Rihards Kols

 Pavisam drīz Latvijas likumdošanā nonāks Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums, kas paredz iespēju noteikt nacionālas sankcijas, ļaujot tās ieviest gan pret juridiskām, gan privātpersonām. Ar šī likuma ieviešanu mums faktiski pirmo reizi tiek dota iespēja nodrošināt aizsardzību pret dažāda veida agresiju ar nacionālo sankciju palīdzību, tādejādi sniedzot valstij efektīvu instrumentu ārējās un iekšējās agresijas apkarošanā laikā, kad starptautiski arvien sarežģītāk vienoties par vienotu skatījumu.

Sankcijas – gan pēc saviem mērķiem, gan ietekmes – šodienas ģeopolitiski sarežģītajā situācijā kļūst par arvien svarīgāku drošības politikas instrumentu. Situācijā, kad valsts vai, Latvijai līdz šim ierastāk, valstu grupa saskaras ar starptautisku drošības krīzi, kurā tā nevēlas (vai nevar) reaģēt ar militāru spēku, savas attieksme un gatavība reaģēt uz dažādiem saasinājumiem tiek pausta sankciju veidā, tādā veidā tieši ietekmējot notikumu tālāko attīstību.

Sankcijas tiek piemērotas arī kolektīvās aizsardzības gadījumos, piemēram, Sīrijas, Irākas, Irānas gadījumā, arī pēc Krimas okupācijas pret Krieviju. Sankcijām ir būtiska ietekme gan uz ekonomiskajiem, gan citiem faktoriem, taču pēc savas dziļākās būtības tās ir maigās varas instruments, ar kuru tiek īstenots politiskais spiediens. Un, kā paša termina “maigā vara” koncepcijas autors Džozefs Najs (Joseph Nye), patiesi spēcīgām valstīm ir nepieciešama gan t.s. “cietā”, gan “maigā” vara – paralēli “fiziskai” spējai piespiest kādu valsti pakļauties savām vēlmēm, nepieciešama arī spēja ietekmēt un veidot citu valstu / spēlētāju uzvedību un attieksmes pret ģeopolitiskajām norisēm. Valstīm jāspēj ne tikai uzvarēt fiziskā karā, bet arī cīņā par prātiem – par pārliecībām un attieksmēm; sankcijas, līdz ar to, jāsaprot ne tikai kā atbildes reakcija, bet arī kā atturēšanas vai aizsardzības mehānisms.

Starptautiskajā vidē sankcijas izmantotas jau desmitiem gadu, un līdztekus starptautiska – Eiropas Savienības, NATO un citu starptautisko organizāciju – mēroga iespējām noteikt sankcijas, lielākā daļa ES un citu valstu savā likumdošanā ierakstījušas iespēju reaģēt uz saasinājumiem arī nacionālā līmenī. Latvijā šāda iespēja līdz šim nav pastāvējusi, taču tās nepieciešamība ar katru gadu kļūst arvien acīmredzamāka. Situācijas saasināšanās politiskajā līmenī un viedokļu nevienprātība starptautiskā līmenī apgrūtina operatīvas un noteiktas kopējās – gan Eiropas Savienības, gan NATO, gan citu starptautisko organizāciju – nostājas paušanu; bieži vien atsevišķi jautājumi individuālām dalībvalstīm var būt daudz būtiskāki nekā citām. Līdz ar to, likums, kas paredz iespēju sankcijas ieviest un īstenot arī nacionālā līmenī, ir fundamentāli nepieciešams – tas mums sniedz iespēju reaģēt tad, kad citi, iespējams, vēl minstinās.

Esošajā likuma redakcijā, kurš šobrīd jau tiek skatīts Saeimā, konkrēti atrunātas un noteiktas sankciju noteikšanas iespējas un par tām atbildīgās institūcijas. Īsumā – Ministru kabinetam būs iespēja noteikt ierobežojumus nacionālo sankciju veidā, kas nepieciešami, lai nodrošinātu starptautisko mieru un drošību, Latvijas ārpolitisko interešu un nacionālās drošības interešu ievērošanu, kā arī terorisma draudu novēršanu. Likumam būs ietekme arī uz sankciju izpildē iesaistītajām institūcijām – ārlietu, ekonomikas, tieslietu, zemkopības, satiksmes un finanšu ministrijām, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi u.c.

Izstrādātais likumprojekts un pati iniciatīva, nenoliedzami, ir apsveicams un nepieciešams solis, taču esošajā redakcijā saskatāmi aspekti, kurus būtu nepieciešams papildināt, lai nodrošinātu plašu un efektīvu likuma funkcionalitāti. Neskaidra ir fokusēšanās uz Ministru kabineta vienpersonisku rosinātāja un lēmēja lomu nacionālo sankciju ieviešanā. Ierosinājums noteikt, ka par sankciju piemērošanu lemj Saeima, ir ticis noraidīts, taču joprojām likumā iespējams iekļaut Saeimu kā vienu no rosinātājinstitūcijām nacionālo sankciju noteikšanā.

Tāpat, ņemot vērā “modernās karadarbības” paveidu – hibrīdkara un dažādo propagandas mehānismu – pieaugošo izplatību un ietekmi uz sociopolitiskajām norisēm, nacionālo sankciju subjektu vidū nepieciešams iekļaut arī propagandu un tās ierobežošanu. Propaganda un tās mehānismi ievērojami attīstījušies kopš II Pasaules kara un šodien “sev vēlamas informācijas popularizēšana” definīcijas vietā vairāk atbilstošs būs vārdu savienojums “informācijas karš”, ar ko, caur dažādiem informācijas izplatīšanas kanāliem, aktīvi nodarbojas vairāki spēlētāji starptautiskajā telpā. Ir jāparedz iespēja “piegriezt skābekli” propagandas ruporiem un šo ruporu “saimniekiem” (jo savu propagandu reti pauž pats “autors” – atminēsimies kaut vai tā sauktos Kremļa “troļļus”…), paredzot iespēju piemērot kompleksus, likumā jau minētus ierobežojumus – finanšu, uzturēšanas u.tml. Tas nebūt nenozīmē “cenzūru cenzūras pēc” – tikai tāpēc, ka šāds instruments likumā tiek iekļauts, nenozīmē, ka tas automātiski tiek piemērots; līdzīgi kā neskaitāmiem ierobežojumiem, arī šim būtu preventīva, atturoša un sabiedrību mobilizējoša nozīme, ar iespēju rīkoties nepieciešamības gadījumā.

Šajā kontekstā būtiski atcerēties sankciju noteikšanas būtību un mērķi – mainīt sankciju subjekta “uzvedību”; sankcijas un arī to iespējamība savu uzdevumu izpilda tikai tad, ja tām ir (cerētā) ietekme uz notiekošajiem procesiem. Līdz ar to, sankcijām jābūt adekvātām un atbilstošām esošajai situācijai un tiem draudiem, uz kurām tās atbild. Neparedzot atbildes mehānismu uz jau eksistējošu draudu šodien, mēs, vienkārši izsakoties, “šaujam paši sev kājā”.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.