logo

Lēmumam ar uzturēšanās atļaujām jābūt ātram, stingram un izlēmīgam

10.04.2014 Rihards Kols Valdībā

uzturēšanās atļaujas

Pēc pirmdien koalīciju partijas sanāksmē panāktās vienošanās konceptuāli atbalstīt ieceri dot valdībai tiesības apturēt termiņuzturēšanās atļauju izniegšanu trešo valstu pilsoņiem valsts apdraudējuma gadījumā no valdības pārstāvju puses izskanējuši piesardzīgi, kliedzoši saturiski tukši viedokļi. Zīmīgs ir no iekšlietu ministra Riharda Kozlovska teiktais, ka šo jautājumu nevajadzētu skatīt steidzamības kārtā; zīmīgs ir arī laiks, kurā valdība beidzot bijusi spiesta pievērsties uzturēšanās atļauju sistēmas nopietnai izvērtēšanai – vēlēšanu tuvošanās, šķiet, atņēmušas mūsu valdības pārstāvjiem izlēmību un mugurkaulu pat valstij fundamentāli svarīgu lēmumu pieņemšanā.

Spriedelēšana paralizē valsti

Fakts, ka šī tematika beidzot aktualizējusies, būtu apsveicama, ja tā šobrīd tik ļoti neizskatītos pēc labas gribas parādīšanas, nevis nolūka operatīvi rīkoties un pieņemt mūsu valsts drošībai tik nepieciešamos Imigrācijas likuma grozījumus. Argumentācija, kas tiek izmantota, pamatojot ilgo grozījumu atlikšanu un mudinot arī turpmāk nesteigties šajā jautājumā, neiztur kritiku – tādi argumenti kā «jo vairāk iedziļinās eksperti, jo vairāk jautājumu rodas», «programma ir jāturpina, bet ir jāmāk no šīs programmas vēl vairāk naudu paņemt» un, šajā jautājumā jo īpaši ciniski, «tas ir drauds nacionālajai drošībai» ir vien demagoģiskas frāzes, jo, principā, «kaut kas taču ir jāsaka». Piedāvātā regulējuma saturs ir konkrēts un skaidrs, ko diemžēl nevarētu teikt par valdības pārstāvju attieksmi.

Uzturēšanās atļauju jautājums ir jāskata steidzamības kārtā, jo paredzētajām pilnvarām valdības rokās ir jānonāk pēc iespējas ātrāk – kamēr citus ar uzturēšanās atļaujām saistītus aspektus, ko nepieciešams pārskatīt, varam apsvērt un ļaut tajos «ekspertiem iedziļināties» ilgākā laika periodā, ar valsts drošību saistītais aspekts nav atliekams – mēs nedrīkstam kārtējo reizi «iesprūst», bezgalīgi ilgi debatējot faktoloģiskā, simboliskā un pat filosofiskā līmenī. Ir pienācis tas brīdis, kad valsts rīcībai jābūt ātrai, izlēmīgai un stingrai.

Šodienas ģeopolitiskā un informatīvā telpa liecina – dzīvojam nu jau citā Eiropā. Šajā kontekstā pirmdien pieņemtais lēmums ir likumsakarīgs – nav iespējams noliegt, ka mūsu kaimiņvalsts Krievija ir neprognozējams agresors, un šīs valsts pēdējā laikā spertie soļi ir reālais iemesls, kāpēc mēs beidzot esam nonākuši līdz «iestrēgušo» uzturēšanās atļauju problemātikas risināšanai.

Valsts drošība pret kripatām valsts ekonomikā

Lai iegūtu tiesības pastāvīgi uzturēties Latvijā nepieciešama tikai nauda – Imigrācijas likumā paredzēts, ka ārvalstniekiem, kas Latvijas ekonomikas izaugsmē ieguldījuši lielus finanšu līdzekļus piešķiramas uzturēšanās atļaujas; faktiski iespēju dzīvot un brīvi pārvietoties visā Šengenas zonā ir iespējams vienkārši nopirkt, tas nav pārāk sarežģīts process. Ja 2010. gadā, ieviešot uzturēšanās atļauju tirdzniecību, iespējamība, ka šī iniciatīva nesīs ievērojamas izmaiņas un ārvalstnieku pieplūdumu, šķita visai hipotētiska, tad šobrīd jau skaidri redzams, ka ir gana daudz cilvēku, kuri par šādu iespēju ir gatavi tērēt prāvas naudas summas.

Šīs sistēmas pastāvēšanas pamatojumi ir vāji – atbalstītajiem un uzturēšanās atļauju tirgotājiem ļoti patīk piesaukt skaitļus, piemēram lielās summas, kas tērētas uzturēšanās atļauju iegādei, taču patīk arī ignorēt to, ka nauda bieži vien faktiski nenonāk Latvijas ekonomikā. Nedzird arī nevienu runājam par to, ka šāda veida tirgošanās nav ne ilgtspējīga, ne vietējos iedzīvotājus atbalstoša – tas ir klasisks valsts atbalstītas tirgus distorcijas piemērs, kad ārzemniekam, pērkot īpašumu Latvijā, par to pašu tiek nodrošināts lielāks pirkuma ieguvums nekā latvietim, papildus vēl sadārdzinot nekustamā īpašuma tirgu. Sistēmas atbalstītāji arī nelabprāt runā par apjomiem, kādos pieaug pieprasīto uzturēšanās atļauju skaits.

Fakti runā paši par sevi – ja 2011. gadā tie bija 1977 cilvēki, tad pērn termiņatļauju pieprasītāju apjoms faktiski dubultojies, pieaugot līdz 4206 cilvēkiem. Mēnesī vidēji 150 īpašumi tiem pārdoti ārvalstniekiem, galvenokārt Krievijas un NVS valstu pārstāvjiem. Par pārējiem faktiem – sociālajām, valstiskajām izmaksām; šo ieceļotāju ideoloģiskajiem principiem un lojalitātes jautājumiem – diemžēl jāsaka, ka nezinām teju neko, uzskatāmu datu nav. Bet arī bez tiem mēs šobrīd varam racionāli apsvērt nesenos notikumus Krimā kā piemēru iespējamajai notikumu attīstībai vidē, kurā dzīvo valstij nelojāli un imperiālistisku politiku atbalstoši cilvēki. Visa pasaule zina, tieši kas un kā notika Krimā; pasaule arī to nespēja novērst. Vai tiešām ļausim Latvijai atrasties situācijā, kurā šādi notikumi arī ir iespējami? Plānojam dažādus ārējās drošības pasākumus – veidot aviobāzes, pielāgot ostas militāro kuģu piekļuvei – , bet ignorējam tādus iekšējās drošības aspektus, kurus nesakārtojot, pieļaujam reāla valsts apdraudējuma iespējamību no iekšienes.

Valsts drošības uzturēšana un nodrošināšana nav lēts prieks, taču mēs, vilcinoties pieņemt nepieciešamos lēmumus, uzņemamies risku maksāt ļoti dārgu cenu par tām kripatām, ko no uzturēšanās atļauju tirgošanas īstermiņā iegūst valsts ekonomika.

Nav runa tikai par Krieviju – mēs nedrīkstam paļauties tikai uz formalitātēm un stereotipiem, ja jautājums ir saistīts ar mūsu valsts un tās iedzīvotāju drošību – mūsu drošībsargājošajām institūcijām ir jāveic pilnīgas un plašas pārbaudes pirms kādam piešķirt atļauju šeit dzīvot, strādāt un brīvi pārvietoties; valsts nedrīkst būt paralizēta, ja nepieciešams lemt par agresorvalstu pilsoņu grupu vai valstij nevēlamu personu ielaišanu Latvijas teritorijā.

Rihards Kols
Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs
NA kandidāts Eiropas Parlamenta vēlēšanās

Karikatūra: Māris Bišofs, Ir.lv

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.