logo

Kā stiprināt Latvijas un Lietuvas aizsardzības spējas?

18.01.2014 Leo Kunnass Latvijā

Savā iepriekšējā rakstā es stāstīju, kas būtu jādara NATO, tās dalībvalstu militārajai aliansei, lai aizsargātu tās ģeopolitiski apdraudētākās robežvalstis, sevišķi Baltiju.

Patiesībai problēmai ir divas puses. Tik pat labi var arī jautāt: ko Baltijas valstis pašas ir darījušas, lai sevi aizsargātu? Kas vēl būtu jādara?

Jautājums ir sevišķi būtisks saistībā ar kritiku, kas Igaunijā veltīta mūsu dienvidu kaimiņu aizsardzības risinājumiem. Bet tīra kritika bez problēmas risinājuma piedāvājumiem ir bezjēdzīga.

Tādēļ es centīšos analizēt, kas Latvijai un Lietuvai būtu jāmaina to nacionālās aizsardzības kārtībā, lai bruņota iebrukuma gadījumā šīs valstis varētu aizstāvēties līdz sabiedroto spēku atnākšanai un Igaunija netiktu iesprostota „kabatā“.

Iesākumā es skaidri pateikšu, ka būtu ieteicama aizsardzības budžeta celšana līdz 2 % no IKP, taču pati par sevi tā nav burvju nūjiņa, kas atrisinās mūsu dienvidu kaimiņu aizsardzības problēmas. Arī Somijā pēc dažos nākamajos gados paredzētās „cirpšanas“ aizsardzības budžets kritīsies līdz aptuveni 1,2 % no IKP, kas ir līdzīgs līmenis kā Latvijā. Bet abu mūsu kaimiņvalstu kaujasspējas ir pavisam nesalīdzināmas.

Somu aizsardzībai ir kur krist

Vienlaikus ar aizsardzības budžeta samazinājumu, Somija pašlaik pieļauj divas bīstamas kļūdas – samazinot karalaika aizsardzības spēku apmēru no 350 000 uz 230 000 cilvēku un izformējot aizsardzības apgabalu štābus. Nav šaubu, ka tam būs negatīvs iespaids uz Somijas aizsardzības spējām. Bet Somijas priekšrocība ir tāda, ka tā to var atļauties –  nacionālā aizsardzība kā tāda iepriekšējās desmitgadēs izveidota pietiekami stipra, lai daži nepareizi lēmumi to neiznīcinātu.

Igaunijai, Latvijai un Lietuvai šāda spēļu laukuma nav, jo pēc neatkarības atjaunošanas Baltijas karaspēki bija jāizveido no nulles. Šī iemesla dēļ katras kļūdas ietekme būs ilgtermiņa un ar tālejošām sekām.

Daudz svarīgāks ir saturs – kā tiks izlietoti aizsardzībai piešķirtie līdzekļi. Ar vienu brigādi (Latvijas gadījumā – pat to pašu ar lielu iztrūkumu) un Kaitseliit māsas organizācijām (Zemessardzi un KASP – Krašto apsaugos savanorių pajėgos) mūsu dienvidu kaimiņi nespēs pretoties bruņotam iebrukumam, līdz ierodas sabiedroto spēki. Šim uzdevumam nepieciešami ievērojami lielāki – karalaika aizsardzības spēki.

Karalaika aizsardzības spēku radīšanai, citiem vārdiem, rezerves spēkiem būs vajadzīgs ne tikai obligātā iesaukšana armijā, bet arī rūpīgi plānots un jēgpilns militārais dienests, kura laikā tiktu izveidotas pilnīgas rezerves vienības, kā tas ir Igaunijā, Somijā, Norvēģijā, Izraēlā un citur.

Militārais dienests bez uz vienību bāzētas apmācības (piemēram, ja iesauktie tiktu izmantoti otršķirīgu uzdevumu veikšanai vai vienkārši tukšuma aizpildīšanai) būtu bezjēdzīgs, jo tas nesekmētu  karalaika aizsardzības spēku izveidošanu. Tāda situācija Latvijā un Lietuvā bija pirms obligātā dienesta atcelšanas.

Kaļiņingradas anklāvs

Cik lieliem būtu jābūt mūsu dienvidu kaimiņu karalaika aizsardzības spēkiem? Latvijā no austrumu robežas uz Rīgu tieši ved vairākas lielas šosejas. Jo vairāk uz dienvidiem, jo atklātāka un ar mazākām patvēruma iespējām kļūst ainava.

Lietuva saskaras ar vairākām nopietnām operatīvi stratēģiskām problēmām: galvaspilsēta Viļņa atrodas ļoti tuvu Krievijas sabiedrotās Baltkrievijas robežai, Kaļiņingradas anklāvs kā nenogremdējams māteskuģis iegriežas starp Lietuvu un Poliju, un Lietuva (līdz ar visām Baltijas valstīm) ir savienota ar Poliju (un tādējādi arī citām sabiedrotajām valstīm) tikai ar šauru zemes strēmelīti, kas viegli var tikt nogriezta.

Tādējādi top skaidrs, ka latviešu, bet vēl jo vairāk lietuviešu kara laika aizsardzības spēkiem jābūt lielākiem par pašreizējiem aptuveni 42 000 vīriem Igaunijā.

Tas nozīmētu, ka jāatkāpjas no pilnībā profesionāla dienesta, kam mūsu dienvidu kaimiņi līdz ar NATO „serdes“ valstu vadlīnijām un alianses amatpersonu ieteikumiem pieķērušies. Risinājumi, kas var būt saprātīgi un darbojas lielās valstīs, kas atrodas sabiedroto aizmugurē, nestrādās mazās alianses robežvalstīs.

Profesionālas armijas trūkumi

Kāpēc? Pirmkārt, pilnībā profesionāla armija ir pārāk maza. Tā var piedalīties militārās operācijās ārpus valsts, bet ar to nav pietiekami, lai aizsargātu savu teritoriju. Otrkārt, tas ir pārāk dārgi. Pamanāma vienkārša likumsakarība – katra pilnībā profesionāla rota divdesmit gados „apēdīs“ vienu rezerves bataljonu, un viens bataljons „apēdīs“ rezerves brigādi. Treškārt, saikne starp pilnībā profesionālu armiju un civilo sabiedrību ir pārāk vāja, lai sabiedrības elite sevišķi rūpētos par tās stāvokli.

Pēdējo desmitgažu praksē nav piemēru, kur mazas valsts profesionāla armija būtu sekmīgi pretojusies lielas valsts agresijai. Krievijas – Gruzijas karš, kas ilga sešas dienas, ir klasisks piemērs.

Jā, var teikt, ka Gruzijas pilnīgi profesionālā armija bija augsti motivēta un izdarīja labāko, uz ko bija spējīga. Bet tā bija pārāk maza, lai novērstu Krievijas militārā un politiskā mērķa saniegšanu – pilnīgu Dienvidosetijas un Abhāzijas okupāciju un nošķiršanu no Gruzijas.

1990. gada augustā mazskaitlīgā pilnīgi profesionālā Kuveitas armija nespēja izrādīt Irākas agresijai nekādu vērā ņemamu pretestību (cīņa ilga 2 dienas). Valsti atbrīvoja koalīcijas spēki, ko vadīja ASV, pēc septiņiem mēnešiem.

Līdzīgs piemērs ir Panama, kur Manuels Norjega, diktators ar amerikāņu militāro izglītību un vēlākais narkokaralis, izveidoja nelielu profesionālu armiju pēc ASV modeļa. Tā nespēja pretoties amerikāņu invāzijai 1989. gada decembrī. Amerikāņu spēki invāzijas laikā zaudēja ne vairāk kā 23 kritušus karavīrus.

Pārāk mazs vienkārši ir pārāk mazs

Latviešu un lietuviešu aizsargspēkiem ir tieši tie paši trūkumi kā mūsējiem – bruņotu manevru spējas neesamība, neprasme izlikt mīnas, un vidēja rādiusa pretgaisa aizsardzības trūkums. Pirms ekonomiskās krīzes laikā veiktās budžeta „apcirpšanas“ it īpaši Lietuvā tika iegādāts jauns aprīkojums, taču ļoti mazos daudzumos, jo kara laika aizsardzības spēku veidošana un apgāde netika uzskatīta par nepieciešamu. Pēc krīzes mūsu dienvidu kaimiņi nav veikuši lielākus aprīkojuma iepirkumus, jo lielāko daļu no „apcirptajiem“ izdevumiem veidoja darbaspēka izmaksas.

Lai apgādātu kara laika aizsardzības  spēkus, Latvijai un Lietuvai vajadzētu (tāpat kā Igaunijai) krīzes un kara laika aizsardzības budžetus. Savā konsultācijā aizsardzības ministrijai esmu aprēķinājis šāda budžeta apmērus Igaunijai – aptuveni četri miljardi eiro, un Latvijai vai Lietuvai tā nebūtu mazāka, drīzāk jau lielāka summa.

Ne visai sen Zviedrijas armijas galvenais komandieris ģenerālis Sverker Görandson izteica vērā ņemamu apgalvojumu – pēc radikālās militāro izdevumu samazināšanas un pārejas uz pilnībā profesionālu armiju viņa karavīri varētu pretoties agresijai pret Zviedriju vienu nedēļu.

Problēmu nevar atrisināt, ja to neuzskata par problēmu. Zviedrija var atjaunot savas agrākās aizsargspējas, jo zviedri atzīst, ka pārlieku samazinājuši tās.

Kad problēma ir definēta, var atrast risinājumu. Ja vienkāršais Igaunijas piemērs nav labs latviešu un lietuviešu aizsardzības risinājumiem, NATO robežvalstu vidū var atrast vairākus labus piemērus.

Norvēģu meiteņu obligātais dienests

Piemēram, no Norvēģijas. Norvēģija nav pieslējusies Eiropā populārajai aizsardzības budžeta „cirpšanai“ vai vienpusējai atbruņošanai un nav izformējusi savus kara laika aizsardzības spēkus. Tieši pretēji. Nesen, atsaucoties uz dzimumu līdztiesību, Norvēģijā tika izsludināts vispārējs obligātais militārais dienests sievietēm.  Svarīgākie lielie iepirkumi (tādi kā jaunu reaktīvo iznīcinātāju iepirkums) tiek finansēti ārpus aizsardzības budžeta.

Ir skaidrs, ka NATO robežvalstīm nepieciešami citi aizsardzības risinājumi kā „serdes“ valstīm. Islande līdz šim ir labi iztikusi bez armijas un iespējams tāpat iztiks arī nākotnē. Viss atkarīgs no ģeopolitiskā novietojuma.

Tā kā Baltijas valstis ir visvieglāk ievainojamās NATO robežvalstis, to aizsardzības risinājumiem jābūt diametrāli pretējiem nekā tie ir tagad, taču Latvija un Lietuva uzvedas tā, it kā būtu alianses „serdes“ valstis dziļi sabiedroto aizmugurē.

Raksta oriģināls igauņu valodā

Leo Kunnass

Pulkvežleitnants Leo Kunnass ir igauņu rezerves virsnieks, kurš vadījis Igaunijas Nacionālās aizsardzības koledžu, Igaunijas Nacionālo bruņoto spēku apvienoto štābu un bijis aizsardzības ministra padomnieks. Viņš ir viens no Kaitseliit (igauņu zemessardzes) atjaunotājiem 1990. gadā un vēlāk dienējis Irākā. Kunnass ir arī vēsturnieks un rakstnieks, kas publicējis vairākus romānus. 2011. gadā viņš kandidēja Igaunijas parlamenta vēlēšanās kā viens no neatkarīgiem kandidātiem, pārstāvot Igauņu nacionālistu kustību.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.