logo

Levits ir labākais Latvijai! Saruna ar Edvīnu Šnori Latvijas Avīzē

13.05.2015 Māris Antonevičs Latvijā

Foto: Dainis Bušmanis, LA

Ar Saeimas deputātu no Nacionālās apvienības, vēstures doktoru Edvīnu Šnori sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

V. Krustiņš: – Pirms pusotra mēneša jūs “Latvijas Avīzē” publicējāt rakstu, kurā labi pamatojāt, kāpēc valsts finansēts televīzijas kanāls krievu valodā būtu ceļš uz divkopienu valsti. Tas guva plašu ievērību, un, piemēram, interneta portālā “la.lv” tam bija vairāk nekā septiņi tūkstoši skatījumu un daudz komentāru.

Šķiet, ka ideja ir piebremzēta. Taču nevar teikt, ka tā ir nolikta malā. ASV valsts sekretāra vietnieks Džons Heferns, kurš nesen viesojās Latvijā, sarunā ar “LA” žurnālistu sacīja, ka tāda krievvalodīga televīzija noteikti vajadzīga, tā veicināšot saliedētību un ierobežošot Krievijas propagandu. Mums šāda interese no ārpuses ir jaunums, jo mūsu politiķi par to nestāsta. Bet kādi ir jūsu secinājumi? Vai Nacionālā apvienība atbalsta jūsu nostāju?

– Jā, un to apliecina Nacionālās apvienības domes pieņemtā rezolūcija, kas pauž apņēmību “stiprināt latvisko informatīvo telpu”. Nav runa tikai par vienu televīzijas kanālu, bet par to, cik liela loma nākotnē Latvijā būs krievvalodīgajiem medijiem un vai valstij vajadzētu tos finansiāli veicināt. Manuprāt, to nevajag darīt, jo tas ir drauds ne tikai latviešu valodai, bet arī Latvijas drošībai. Ir naivs pieņēmums, ka krievu valoda un Krievijas impēriskā ideoloģija ir savstarpēji nesaistītas, bet praksē mēs tomēr redzam, ka šī sakarība ir diezgan liela. Krievija ar savu ideoloģiju atrod ceļu arī uz tiem medijiem, kuri nav tās tiešā kontrolē. Latvijā daudzi to diemžēl 
nenovērtē.

– Kāpēc? Vai nesaprašanas dēļ?

– Liela daļa droši vien aiz nesaprašanas, iespējams, ir arī kādi citi motīvi. Es nezinu, ko cilvēki domā, acīmredzot viņiem šķiet, ka šajā brīdī tā būs labāk. Dzirdēju Latvijas Radio, kā ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule priecīgi stāstīja, ka viņai esot laba ziņa – klausītājiem no 1. maija LR4 būšot pieejamas ziņas krievu valodā no sešiem rītā līdz divpadsmitiem vakarā, gluži kā latviešu LR1. Viņa piebilda, ka daudzi krievi līdz šim klausījušies izvērstās LR1 ziņas latviešu valodā, bet tagad viņiem vairs nebūs jāmokās. Man īsti nav saprotams, kāpēc tas vajadzīgs. Tieši radio ir tas medijs, kur Krievijas propagandas ietekme ir vismazākā. Latvijas krievi jau tagad pārsvarā klausās Latvijas radio 4, nevis “Majaku”. Un ja kāds vēl ir izvēlējies klausīties ziņas latviski, tad kāpēc viņam atņemt motivāciju to darīt? Vai tiešām par valsts naudu ir jārada ap­stākļi tam, lai Latvijā veidotos divas atdalītas kopienas? Valsts vispirms tērē naudu latviešu valodas kursiem, lai krievi iemācītos valsts valodu, bet vēlāk tērē naudu, lai viņi tomēr klausītos un skatītos medijus krievu valodā. Tās ir savstarpēji pretējas darbības, kuru summa ir nulle. Ko mēs gribam sasniegt?

Ja runājam par Rietumu ekspertiem, jāteic, ka viņu skatījums bieži vien ir diezgan teorētisks. Viņi spriež – te ir daudz krievu valodā runājošu iedzīvotāju, tātad vajadzīga plašāka informācija krievu valodā, un viss būs kārtībā. Līdzīgs šaurs skatījums ir arī par Ukrainu – ir izplatīts priekšstats, ka vajag tikai piešķirt krievu valodai Donbasā reģionālās valodas statusu un konflikts drīz beigsies. Rietumnieki vērtē lietas pēc saviem šabloniem, bet attiecībā uz Krieviju un krieviem tie visbiežāk nav izmantojami. Vai tad Krievija iebruka Krimā tāpēc, ka tur kāds ierobežoja krievu valodu? Tur no 600 skolām 590 bija krievvalodīgas, nebija nekādas diskriminācijas. Iemesls agresijai bija pavisam cits. Mēs Latvijā to saprotam labāk, taču te nereti ir ļoti liela pietāte pret visu, kas nāk no Rietumiem. Kāds amerikānis kaut ko pateica, un mūsu amatpersonas domā: “Nu jā, mūsu partneris tā saka, mēs nevaram to ignorēt…”

– Ne jau kaut kāds. Pats valsts sekretāra vietnieks!

– Bet te rodas jautājums – kā ASV iegūst informāciju par Latviju? Pirmkārt, to, ko mēs paši sniedzam, un tā ir Latvijas politiķu un mediju atbildība. Bet, no otras puses, ir tas, ko saka Krievija. Ir divi mīti, kurus Krievija daudzus gadus mēģinājusi izplatīt par Baltijas valstīm. Pirmais ir tāds, ka te “atdzimst nacisms”. Tam neviens Rietumos sen vairs netic un saprot, ka tās ir pilnīgas blēņas. Otrs mīts – Baltijas valstīs tiek pārkāptas minoritāšu tiesības. Arī tas vairs netiek uztverts nopietni, tomēr nelielas šaubas saglabājušās un reizēm parādās atsevišķu ASV vai Rietumeiropas amatpersonu izteikumos. Mūsu politiķu un diplomātu uzdevums būtu izskaidrot situāciju un to, kādas sekas var radīt viens vai otrs lēmums. Diemžēl tas ne vienmēr tiek darīts, un šajā ziņā noteikti var uzteikt Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces 4. maija svētku runu.

M. Antonevičs: – Kas notiks tālāk? Vai var teikt, ka ideja par krievvalodīgu LTV kanālu “piedzimusi nedzīva” vai to tomēr vēl mēģinās bīdīt uz priekšu? Kāds ir noskaņojums koalīcijā par šo jautājumu?

– Es jau teicu, ka Nacionālā apvienība paudusi skaidru nostāju. Tas ir būtiski! No valdošās koalīcijas pret šāda kanāla izveidi ir izteicies finanšu ministrs Jānis Reirs no “Vienotības” un Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis.

V. Krustiņš: – Atzīmēšu, ka abi politiķi to teica intervijās “Latvijas Avīzei”…

– Tas gan. Domāju, ka atsevišķs kanāls netiks veidots, taču ne mazāk bīstama ir ideja piešķirt lielāku valsts budžeta naudu jau esošajiem krievu medijiem. Piemēram, “Dautkom TV” Daugavpilī. Ja paskatās, ko šī televīzija rāda, rodas šaubas, vai tiešām tas veicinās krievu piederību Latvijai. Piemēram, pirms 9. maija bija sajūsmināti sižeti par Georga lentīšu dalīšanu Daugavpilī. Tas labi piestāvētu Krievijas televīzijām. Vai tas ir jāatbalsta par valsts naudu? Noteikti ne!

– Jūs pats vedināt uz to, ka šie jautājumi ir daudz plašāki. Arī tas, kurš būs nākamais Latvijas Valsts prezidents. Vai viņš būs pietiekami latvisks? Ar to es nedomāju izcelsmi, bet viņa politisko stāju. “LA” lasītāji ir izteikuši lielu atbalstu Egila Levita kandidatūrai, bet vai Nacionālā apvienība par viņu iestāsies tikpat stingri un nepiekāpīgi?

– Ja prezidentu vēlētu pilsoņi, tad NA droši vien būtu aktīvāk jāizrāda sava nepiekāpība un jāmēģina pārliecināt sabiedrību, ka Levits tiešām ir vislabākais. Saeimas deputāti Levita kungu labi pazīst un zina, ka viņš ir labs amata kandidāts. Taču politikā ir dažādas intereses. Protams, mēs uzskatām, ka prezidentam ir jābūt zinošam, pieredzējušam un ar latvisku stāju. Taču citām partijām šis redzējums var būt citāds. Es te pat nerunāju par “Saskaņu”…

– Jā, nerunāsim par “Saskaņu”, runāsim par jūsu koalīcijas partneriem. Būs grūti atrast vēl citu Levitam līdzvērtīgu konkurentu, un jebkuras publiskās debates to pierādītu. Varbūt vienīgi Vaira Vīķe-Freiberga ar viņu vēl varētu sacensties. Kādas tad ir tās partiju intereses, kas neļauj atbalstīt Levitu?

– Domāju, ka katra partija vēlas sev politiski radniecīgu prezidentu, vislabāk, ja tas nāk no pašas partijas vai vismaz tuvām aprindām. Protams, ir arī ekonomiskās intereses. Zināms, ka ir aprindas, kas vēlas, lai valsts galvgalī būtu tāda persona, kas “nekaitinātu” Krieviju, lieki neizrunātos (tieši no šīm aprindām nāk pārmetumi Inārai Mūrniecei par 4. maija runu), peldētu pa straumi. Krievijas vēstnieks Vešņakovs nesen deva mājienu – viņš cer, ka Latvijā neuzvarēs “kara partija”. Saeimā tam var atrasties dzirdīgas ausis, un politiskajā “tirgū”, iespējams, mēģinās atrast prezidentu, kas nav bijis ass izteikumos pret Krieviju.

– Negribētos jautāt, par cik nacionāļi, pareizāk sakot, jūsu sarunu vedēji, “pārdos” Levitu. Vai trīs ministri un Saeimas priekšsēdētāja amats būs tā cena? Ka tik vēl neiznāk, ka viņa vietā pēkšņi uzrodas kāds cits, piemēram, Pabrika kungs…

– Nacionāļi Levitu “nepārdos”. NA Levitu atbalsta nevis tāpēc, ka viņš ir mūsu partijas kandidāts, bet tāpēc, ka viņš ir labākais Latvijai. Viņš ir atbilstošākais prezidenta amatam pēc visiem kritērijiem – gan savas pieredzes, gan savu darbu, gan savas nostājas dēļ. No citām partijām mēs pagaidām neesam dzirdējuši nekādus pretargumentus. ZZS pārstāvji gan ir teikuši, ka viņiem būs savs kandidāts.

M. Antonevičs: – Vai tiesa, ka koalīcijā ir vienošanās par amatiem – vienai partijai ir premjers, otrai Saeimas priekšsēdētājs, trešajai – prezidents. Tādā gadījumā prezidenta vēlēšanas nozīmētu ietekmes pārdali.

– Tādas runas es esmu dzirdējis, taču nevaru to ne apstiprināt, ne noliegt, es to nezinu. Katrā ziņā Valsts prezidentu ievēl Saeima un balsojums ir aizklāts. Tas nozīmē, ka deputātiem nav jāklausās, ko saka partijas vadība, viņi var balsot pēc sirdsapziņas. Tieši tāds būtu mans aicinājums deputātiem – novērtēt, kurš izvirzītais kandidāts vislabāk pārstāvēs valsts intereses, un balsot pēc sirdsapziņas.

V. Krustiņš: – Vai Saeimā nebūs debates par prezidenta kandidātiem? Atstāsiet to diviem televīzijas žurnālistiem, kas atkal mēģinās visus “eksaminēt”?

– No šādām televīzijas debatēm būtu jēga, ja prezidentu vēlētu tauta. Šaubos, vai šādi “eksāmeni” ietekmēs Saeimas deputātus. Gan Levits, gan Vējonis politiķiem ir labi zināmi, vienkārši jāpieņem 
lēmums.

M. Antonevičs: – Vēlēšanu procedūra ir zināma – vispirms balso par visiem kandidātiem. Ja neviens netiek ievēlēts, nākamajā kārtā kandidātu loks samazinās – mazāk balsis saņēmušais vairs nepiedalās. Kāda būs NA rīcība, ja jūs šādā situācijā aicinās atbalstīt Vējoni vai kādu citu. Kā jau teicāt – kandidāti labi zināmi, īpaša iepazīstināšana nav nepieciešama.

– Iepazīstināšana ne, bet aktuālie jautājumi mums tomēr varētu būt.

– Piemēram, vai prezidenta kandidāts atbalstīs krievvalodīga LTV kanāla veidošanu?

– Jā, tas varētu būt viens no jautājumiem.

V. Krustiņš: – Cilvēkiem būtu interesanti, kā savu lēmumu balsot par vienu vai otru kandidātu pamato deputāts Šnore vai deputāts Urbanovičs.

– Saeimā šādas debates pirms prezidenta vēlēšanām parasti netiek rīkotas, varbūt to arī vajadzētu ieviest. Taču žurnālisti pirms balsojuma, protams, jautā deputātu viedokli.

– Un ko jūs teiksiet, kad jums jautās?

– Es balsošu par Levitu.

– Ārlietu ministrs Rinkēvičs atļāvās “apspļaudīt” Nacionālo apvienību, paziņoja, ka jūs esat gatavi Latviju pārdot Krievijai. Neesmu dzirdējis, ka kāds par to būtu atvainojies, – ne pats Rinkēvičs, ne “Vienotības” vadītāja. Es brīnos, kādas sarunas starp jums var turpināties, kamēr tas nav izdarīts. Vai tad tā ir koalīcija?

– Sava loma bija tam, ka tā “spļaušana” notika netieši – internetā, sestdienas naktī, neskaidros apstākļos.

– Vai tad vajadzēja, lai to izdara publiski? Runa nav tikai par partiju, bet arī par tās atbalstītājiem. Tas ir “spļāviens” arī viņiem.

– Protams, tas ir nožēlojami, ka tāda līmeņa politiķis atļaujas šādus izteikumus. Tas noteikti neveicina saprašanos koalīcijā.

– Bet?

– Ja kaut kas tāds atkārtosies, lēmumi droši vien būs stingrāki. Protams, koalīcijā nākas meklēt politiskus kompromisus, taču ir lietas, ko grūti pieņemt. Man personīgi nav pieņemama “Vienotības” attieksme pret 16. martu. Valdības vadītājas Laimdotas Straujumas aicinājums 9. maijā “būt tolerantiem un iejūtīgiem” ļoti kontrastē ar to, ko viņa parasti runā pirms 16. marta.

M. Antonevičs: – Jūs teicāt, ka viens no jautājumiem, kas tiks uzdots līdz Valsts prezidenta vēlēšanām, būs Latvijas attiecības ar Krieviju. Kādām tām vajadzētu būt?

– Tām ir jābūt konsekventām. Nevajag vispirms smaidīt un skriet apkampties, vēlāk bļaustīties un izteikt pārmetumus. Tas nav nopietni! Tagad Rinkēvičs it kā ir stingrs Krievijas kritizētājs, bet vēl nesen viņš kopā ar prezidentu Valdi Zatleru solīja, ka palīdzēs tai nokārtot bezvīzu režīmu Eiropas Savienībā un palīdzēs īstenot citas Krievijas intereses. Ja būtu ieviests bezvīzu režīms, tā būtu katastrofa Latvijai. Visādi “zaļie cilvēciņi”, un ne viņi vien, te varētu brīvi braukāt, un valstij būtu grūti to kontrolēt. Manuprāt, tieši NA nostāja ārpolitikā ir bijusi konsekventākā. To, ko partijas pārstāvji teica ārpolitikas debatēs pirms trim gadiem, viņi saka arī šodien. Savukārt ārlietu ministra paziņojumi ir piedzīvojuši radikālas izmaiņas. Šodien mums patīk pasaulē lielīties, ka mēs, baltieši, jau sen Rietumus brīdinājām par Krievijas draudiem. Jā, Igaunija un Lietuva brīdināja. Oficiālā Latvija gan bija stipri nemanāmāka. Drīzāk atgremoja, ko tie paši Rietumi tolaik optimistiski sludināja par dialogu ar Krieviju, vai, vēl ļaunāk, darbojās kā atklāts Krievijas lobijs Eiropas Savienībā. Tieši tā daudzi tolaik Latvijas ārpolitiku traktēja.

V. Krustiņš: – Es gribu atgādināt, ko intervijā “LA” teica Egils Levits: “Rietumi jau nebūt nebija tādi, kas ar plīvojošiem karogiem atbalstītu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Ja mēs toreiz būtu klausījuši mūsu Rietumu sabiedrotos, šobrīd neatrastos neatkarīgā Latvijā. Būtu varbūt kāds autonomijas paveids.” Tas tikai liecina, ka ne vienmēr vajag akli klausīties to, ko saka Rietumi. Levits to saprot, un tas viņam dod papildu priekšrocības kā prezidenta kandidātam.

– Es varu tikai piekrist. Atcerēsimies, vēl 1991. gada vasarā tā laika ASV prezidents Džordžs Bušs Kijevā uzstājās ar runu, kurā teica, ka ASV nav ieinteresēta, lai Padomju Savienība sabruktu. Tas bija ironiski, ka pēc pāris mēnešiem PSRS sabruka. Vēlāk ASV, protams, mainīja pozīciju, bet tas tikai liecina, ka šīs aprindas ne vienmēr ir tālredzīgas, kad ir runa par Krieviju. Tāpēc arī tagad mums nevajadzētu skatīties mutē dažādiem Rietumu ekspertiem, pat ja viņu padomi ir labi domāti. Latvijas politiķiem jābūt proaktīviem un nav jābaidās izteikt savu viedokli.

– Viens no šādiem eks­pertiem ir Pets Bjūkenans, bijušais ASV prezidentu Forda un Reigana padomnieks. Nesen krievu valodā izdota viņa grāmata, kurā skaidri pateikts – ASV Austrumeiropā nav jābāž deguns, nekādas NATO bāzes te nav vajadzīgas, ar Krieviju nav jākonfliktē. Viņš ironiski izsakās: “Mēs pazaudējām draudzību ar Krieviju, bet ieguvām draudzību ar Rumāniju…”

– Bjūkenans ir viens no tiem “ekspertiem”, kurus īpaši iemīļojušas Krievijas televīzijas. Viņš tur tagad ir liels draugs. Protams, ASV ir plašs viedokļu spektrs, un tur ir arī šādu uzskatu paudēji, tomēr šobrīd tas noteikti nav noteicošais viedoklis ASV politikā – ne Demokrātu, ne Republikāņu partijā. Tas gan netraucē Krievijai pasniegt Bjūkenana izteikumus kā kaut ko ļoti svarīgu. Es gan neizslēdzu, ka uz to tiek apzināti strādāts. Ja PSRS nežēloja naudu Rietumu intelektuāļu un mediju uzpirkšanai, kā var izslēgt varbūtību, ka tas nenotiek tagad? Mums Latvijā arī ir daži “gudrinieki”, kas vienmēr ļoti konsekventi atbalsta Krievijas viedokli. Jāpatur prātā, ka, iespējams, tas ne vienmēr ir tāds neitrāls viedoklis.

Pārpublicēts no Latvijas Avīzes.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.