logo

Mūsu Einārs Cilinskis no cilvēciskā skata punkta (1)

08.02.2014 Egīls Zirnis, Ināra Egle Valdībā

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Einārs Cilinskis ir viens no Latvijas politikas veterāniem, bet līdz šim darbojies otrā plāna lomās. Tagad viņš nonācis uzmanības centrā un varētu sagādāt ne vienu vien pārsteigumu.

Zinātnieki esot atklājuši, ka politiķi radušies, cūkai krustojoties ar mērkaķi. Ar šādu ironisku tēzi Cilinskis pirms pāris mēnešiem savus sekotājus uzrunāja Twitter tīklā. Tobrīd viņš droši vien nenojauta, ka valdības maiņas rezultātā tiks pie ministra portfeļa, bet pašironijas trūkumu Cilinskim nevar pārmest. Lai gan no malas par viņu varēja rasties priekšstats kā par “mūžīgo teicamnieku”, tomēr Cilinskis nereti spējis pārsteigt ar neordināro domāšanu un rīcību.

Latvijas politikas telpā viņš ir vairāk nekā 25 gadus, ja par atskaites punktu ņem 1988.gada aprīli, kad līdz ar protesta akciju pret Rīgas metro būvniecību jaunais zinātnieks iesaistījās Atmodas norisēs. Taču viņa klātbūtne bijusi tik neuzkrītoša, ka daudzi Cilinski pamanīja tikai pirms pāris nedēļām, kad viņš pirmo reizi kļuva par ministru. Cilinskis ir vienīgais no jaunās valdības ministriem, kurš 1990.gada 4.maijā Augstākajā Padomē balsojis par Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Tagad redzams, ka ministra amatā Cilinskis daudzos gadījumos rīkojas citādi, nekā viņa priekšgājējs Edmunds Sprūdžs, kurš nomainīja vairāk nekā 30 darbinieku un īsti neuzticējās ministrijas cilvēkiem, paļaujoties tikai uz savu biroju. Cilinskis pašvaldību auditorijā sacījis, ka plāno strādāt kopā ar ierēdņiem – vēl jo vairāk tāpēc, ka ir jomas, piemēram, informācijas tehnoloģijas, kurās viņš nejūtas tik spēcīgs kā vides jautājumos. Cilinskis sola konsultēties ar Latvijas Pašvaldību savienību un respektēt vietējo līderu viedokli, kamēr Sprūdžs tā arī neatrada kopīgu valodu ar pašvaldību organizāciju.

“Runājot par Edmundu Sprūdžu, viņam varbūt bija sadarbības problēmas un liktenīgas sabiedrisko attiecību kļūdas, bet Sprūdžs noteikti nebija muļķis, kā daži varbūt nodomāja. Viņam bija labi nodomi daudzās jomās,” savu priekšgājēju (kura nežēlastībā krišanas iemesls bija arī konfrontācija ar zaļzemnieku interesēm) atzinīgi vērtē Cilinskis.

Vaicāts, kā spēs turēties pretim dažādām interešu grupām, ministrs atbild: “Problēma nav ar mani. Man nevar uzspiest kādus valstiski neatbildīgus lēmumus, grūtāk ir nokontrolēt, lai tas nenotiek kaut kur ministrijas sistēmā, jo tā ir liela un ne vienmēr var visu pārbaudīt.” Lielo pilsētu asociācijas pārstāvis Māris Kučinskis atzīst: Cilinska tēls ir skaidrs signāls, ka viņš nav nopērkams un viņa kabinetā nevarēs piestaigāt aizdomīgi cilvēki, piemēram, no privātā sektora.

Cilinskis jau skolas gados bijis apmēram tāds, kā tagad – cilvēks, aiz kura noslēgtā un it kā nedrošības mākta ārējā tēla slēpjas gudra, asprātīga, arī mērķtiecīga un ar lielu taisnīguma izjūtu apveltīta personība. Skolā viņš bijis “baltais zvirbulis”, kādiem parasti dara pāri, bet Eināra smadzenes bijušas tik varenas, ka klasē viņš ļoti cienīts. Klasesbiedrs ārsts neirologs Juris Fricbergs Cilinska pievēršanos politikai komentē tieši: “Domāju, ka viņš aizgāja neceļos. Eināram ir ļoti laba galva, viņš bija tāds pusģēnijs, izcils fizikā, ķīmijā un loģiskajā domāšanā, tāpēc viņa personā Latvija zaudējusi lielu zinātnieku. Ko ieguvusi? Politiķi, kurš vērsts uz rezultātu, ja redz tam jēgu – cits jautājums, ka tā jēgas redzēšana ne katram ir saprotama.”

Ministra amatā Cilinskis turpinās izmantot sabiedrisko transportu, bet no ministrijas uz valdību un Saeimu soļos kājām tāpat kā līdz šim, jo vides ministram jārāda priekšzīme. Dienesta automašīnā Cilinskis plāno iesēsties, vien dodoties reģionālajās vizītēs, kuras uzsācis ar negaidītu intensitāti.

“No citiem politiķiem, kas ilgstoši ir politikā, Einārs atšķiras ar to, ka saglabājis cilvēciskumu. Viņš ir viens no savējiem starp politiķiem un savējais starp tiem, kas ir tālu no tās. Viņš nav vērsts uz ārišķīgu darbību,” secina Saeimas deputāts Imants Parādnieks, kurš Cilinski pazīst labāk nekā daži citi kolēģi, jo abiem ir kopīgi vaļasprieki. Vispirms jau smagā metāla mūzika – vasarās abi kopā dodas arī uz festivāliem ārzemēs. “Einārs ir absolūts fans. Viņš tās grupas visas arī zina. Festivāli ir tik plaši, ka visu apmeklēt nav iespējams, bet Eināra izturība ir unikāla. Reti kurš tik daudz laika var pavadīt pie skatuvēm, neaizejot uz telti atpūsties,” atminas Parādnieks. Ejot uz koncertiem, Parādnieks uzvelk smagos zābakus, kas ir apkalti ar metālu un smagu zoli, bet Cilinskim tas nav tik svarīgi un ādas drēbes viņš īpaši nevelk, festivālos sapērkot krekliņus un tos arī valkā. Toties smagā metāla koncertos Eināram esot speciālas brilles ar gumijām, lai tās aktīvas fanošanas laikā nekristu nost. Viņš vienmēr ir pirmajās rindās pie skatuves un izlādējas tā sauktajos mošpitos (mosh pit) jeb grūstīšanās zonās, kas raksturīgas metāla koncertiem.

Ināra Egle, Egīls Zirnis, Sestdiena

Visu rakstu par jauno vides ministru Eināru Cilinski lasiet 7.februāra žurnālā Sestdiena!

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Marlēna Pirvica

    13.02.2014 17:52

    Man nepatīk metāla mūzika, bet blūzs gan.:) Man nepatīk matemātika, reizēm nezinu cik ir 2X2, toties rakstīt varu gari, jo gari.:) Kad kāda lieta ir ieinteresējusi, tad varu krist uz nerviem, runājot par to. Tas nozīmē, ka es arī esmu pusģēnijs.:D

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.