logo

Mūsu vērtību sardzē

01.09.2019 Guntis Kalme

Gunta Kalmes uzruna Bruno Javoiša un Ginta Zelmeņa grāmatas Nacionālā pretestība Latvijā 1959 – 1986 atvēršanā Kara muzejā 30.08.2019.

 

Mūsu tautas pretestības ķēde dažādiem okupantiem 20. gadsimtā stiepjas no 1905.gada revolucionāriem un mežabrāļiem, tad uz latviešu strēlniekiem Pirmā pasaules karā, tad uz Neatkarības kara karavīriem, tad 1940.gada partizāniem, tad leģionāriem, tad no 1944.gadam līdz 1956.gadam atkal uz partizāniem, tad uz nevardarbīgās pretestības cīnītājiem līdz pat šodienas, nu jau 21. gadsimta, pilsoniskai cīņai jaunā – hibrīdā kara apstākļos.

Šodien redzam augsti paceltu Latvijas valsts karogu uz AB dambja un varam priecāties par tā patiesi cēlo plīvojumu. Tas tiešām raisa lepnumu un patriotismu. Mēs jau pašsaprotami uztveram mūsu karogu pie valsts un mācību iestādēm un jācer, ka svētkos un atzīmējamās dienās izkaram karogus arī pie savām mājām. Mēs saprotam, ka tas simbolizē mūsu nacionālo valsti – Latvijas Republiku.

Mūsu valsts karogs atgādina tajā pārstāvētās vērtības, kas ir mūsu pamatu pamats:

  • Latvijas valstsnāciju – mūs pašus – latviešus,
  • Latvijas teritoriju – visus 65 791km2 (Abreni ieskaitot[i]); šodien pie tās nāk klāt arī Latvijas vērtībtelpa, infotelpa, kibertelpa u.c. mūsdienu cilvēkam svarīgās telpas,
  • Latvijas valsts valoda – latviešu valoda,
  • latviešu kultūra,
  • Latvijas valstiskums,
  • mūsu vēstures vienota izpratne,
  • mūsu nācijas cīņas jeb varoņgars.

Viens no šodien atveramās grāmatas autoriem – Bruno Javoišs reiz teica, ka viņa vēstījums, uzvelkot okupācijas Latvijas karogu, bija domāts tiem, kuri saka: “neko nevar darīt!”[ii] Viņš uz to atbild: tikai šķiet, ka neko nevar izdarīt – vienmēr kaut ko var darīt!

Viņš toreiz, komunisma režīma laikā, nolēma pacelt karogu, – mūsu, Latvijas valsts karogu.

Karogs jāceļ augstu, lai to redzētu pēc iespējas vairāk un tālāk. Ja karognesējs to tur tikai pie sevis, to redzēs tikai daži vai neviens. Karoga jēga ir tā redzamībā, tas ir signāls karaspēka vienībai par tā atrašanās vietu un kustību.

Bet mūsu karogam šodien ir jau cita – dziļi simboliskā jēga. Tas pārstāv mūsu valsts un nācijas pamatvērtības.

Toreiz Bruno Javoišs to pacēla augstu, ļoti augstu, Rīgas radiotornī. Viņš saka: pašā Rīgas centrā, tā, lai visi redzētu, lai neviens nevarētu teikt, ka nekā nav bijis.

Latvijas karogs toreiz bija aicinājums un atgādinājums savējiem: mums taču reiz bija savs valstiskums, – tautas augstākais pašnoteikšanās veids! Kādēļ lai latvieši, – brīvību mīloša tauta, labprātīgi atteiktos no tā un kļūtu par komunistu režīma vergiem?

Bet mūsu karogs bija arī izaicinājums ienaidniekam, – Ļaunuma impērijai. Dīvainā, neracionālā kārtā komunistu režīms tieši šādas akcijas – Latvijas karoga uzvilkšanu, komunistu karoga noraušanu, dažas lapiņas, niecīgā tirāžā kopētas vai pārfotografētas pretpadomju brošūras vai grāmatas, uzskatīja par īpaši bīstamām. Par to liecina sodi uz gadiem sevišķi stingra režīma nometnēs.

Šodien atveramā grāmata nav tikai viena mūsu vēstures mazzināmās varonības lappuse vien.  Noteikti ir nepieciešamas vēl daudzas grāmatas par nacionālo pretestību, piemēram, par Latvijas neatkarības kustību, kas darbojās no 1976. līdz 1983. gadam nu jau Trīszvaigžņu ordeņa lielvirsnieka Jāņa Rožkalna vadībā.

Jebkura cīņa vispirms ir vērtību cīņa. Mēs šodien dzīvojam jauna veida – hibrīdkara apstākļos, kurā vērtību un informatīvais karš ir dominējošais. Tajā mūs kā nāciju grib sagraut no iekšienes, vājinot mūsu valstgribu.

Šajā jaunajā karā jāņem mums jāņem vērā vairākas būtiskas lietas.

Mēs kā nācija esam ne tikai izdzīvojuši, bet arī uzplaukuši pateicoties tiem, kuri spēja apliecināt, ka var veikt it kā neiespējamo, tiem, kuri nostājās bezkompromisa stājā pret ļaunumu. Šo mūsu nācijas cīņas garu arī šodien pārstāv ikviens, kurš uzupurējas nācijas augstāko vērtību un interešu labā, kurš nostājas pret šobrīd mums uzspiesto vērtībliberālisma, mietpilsonības un bezmugurkaulainības garu, to, kuru Valsts prezidents E.Levits savulaik precīzi nosauca par gļēvlatvismu[iii].

Nacionālā pretestība savā ziņā ir pat augstāk vērtējama kā militārā. Konvencionāli militārā cīņā komandierim ir jāizsver, vai konkrētās kaujas zaudējumi pret ieguvumu būs tā vērti? Tādā kaujā, kur zaudējumu risks neatmaksājas, varbūt, ka viņš neiesaistīsies.

Mūsu nevardarbīgā nacionālā pretošanās kustība ir īpaša ar to, ka tā bija spontāna. Tā nāca no tautas zemapziņas, no tās zemdegām nevis no kalkulējoša intelekta darbības. Prāts noteikti sacītu un argumentētu, ka šāda cīņa ir absolūti neproporcionāla, – viens pret visu režīmu, ka tas ir nelaikā un nevietā u.tml. No prāta viedokļa tam būtu taisnība. Tomēr ir kas augstāks par prātu, – brīvības gara instinkts, kas negrib, nespēj un nevar samierināties ar verdzību.

Vai Bruno Javoišs un citi nacionālie pretestībnieki riskēja? Nē, jo risks nozīmē, piemēram, izdošanās iespēju pret neizdošanos kā 50:50, vai 80:20 vai 90:10. Bet viņa un daudzu citu pretestībnieku gadījumā riska kā tāda nemaz nebija, jo bija pilnīgi skaidrs, ka labi nostādītais komunistu izspiedzes aparāts viņus notvers. Jautājums bija tikai par laiku (parasti diezgan īsu) un žanru. Viņi labi saprata, kas ar viņiem notiks, bet vienkārši nevarēja citādi. Nacionālo pretestību toreiz un pilsonisko pretestību šodien raksturo tas, ka tā nedarbojas pēc kādas formālas institūcijas rīkojuma. Tās vienīgā un augstākā priekšniecība ir cilvēka paša sirdsapziņa, tās saturs – mūsu nacionālās, valstiskās, un kristīgās vērtības.

Cīņa ir atbildības augstākais veids; tā burtiski ir atbilde cīņas veidā. Tāpēc tā ir arī augstākais veids kā piederēt savai nācijai. Cīņā cilvēks ieķīlā savu dzīvi un dzīvību, jau sākotnēji noraidot kalkulāciju: vai ir vērts? vai man tas atmaksāsies?

Šīs vērtības ir īpaši svarīgas tagad – hibrīdā kara apstākļos, kad aizvien agresīvāk mums tiek uzspiests un proponēts vērtībnihilisms. Morālo, nacionālo un kristīgo vērtību aizstāvēšana ir kļuvusi aizvien nozīmīgāka. Protams, šī cīņa prasa aizvien lielāku pilsonisko drosmi, pašaizliedzību, iniciatīvu, iesaisti un jaunradi.

Tāpēc katra liecība par cīņu komunistu okupācijas laikos ir nozīmīga, jo neļauj mums iežūžoties mietpilsoniskā pašapmierinājumā šodien. Tā ir neliela, bet tomēr garantija, ka neostaļinisms vai kāds cits neo-ļaunums neatgriezīsies. Katrai šādai liecībai ir mūsu vērtības un cīņas garu motivējošs spēks.

Iestājoties par visu mūsu cīnītāju, – gan militāro, gan pilsonisko, nemilitāro – aizstāvētajām vērtībām, mēs nostājamies ar viņiem vienā cīņas ierindā. Tā ir liela privilēģija, jo tas ir gods – Gods kalpot Latvijai!

 

[i] Abrenes atdošana “ir pretrunā ne tikai ar Neatkarības deklarācijas 9.pantu un preambulu, kurā ietverts valsts nepārtrauktības princips, bet arī ar Satversmes 3.pantu, kurš nosaka: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”” https://lvportals.lv/norises/270802-ka-latvija-ieguva-un-pazaudeja-abreni-2015

[ii] https://id.yes-vlip.lv/video/jFSWhW5ucCWPmTo%3D.html

[iii] http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/404509-levits_diskusijas_par_krievu_valodu_norada_uz_latvijas_valsts_pamatiem

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.