logo

Nacionālā apvienība rosina Ordeņu kapitulu apbalvot Gunāru Astru ar Viestura ordeni

01.11.2018

Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas un ministriju pārstāvji ir parakstījuši ierosinājumu piešķirt Gunāram Astram (1931-1988) Viestura ordeni post mortem par nopelniem cīņā par Latvijas brīvību un pret PSRS okupācijas varu.

Gunārs Astra, būdams nacionāli noskaņots, savus uzskatus no komunistu režīma neslēpa. Viņu arestēja 1961. g. februārī. Par sakariem ar ārzemniekiem G. Astram tika inkriminēta dzimtenes nodevība un spiegošanas mēģinājums, kā arī pretpadomju aģitācija un propaganda. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala Kara tribunāls, kas G. Astram piesprieda 15 gadus ieslodzījumā. Gunārs Astra izcieta sodu Mordovijas APSR un Permas apgabala „labošanas darbu nometnēs”. Tur viņš iepazinās ar daudziem vēlākajiem domubiedriem gan no Latvijas (Gunāru Rodi, Viktoru Kalniņu u.c.), gan no Lietuvas, Igaunijas u.c. „padomju republikām” (Bali Gajausku, Martu Niklusu u.c.). Tieši šajā laikā pilnībā nostiprinājās viņa politiskie uzskati, un nometnes administrācija īsi pirms atbrīvošanas G. Astru raksturoja kā cilvēku ar „spēcīgi attīstītiem nacionālistiskiem uzskatiem”, kurš „saglabā sociālistiskajai iekārtai naidīgas pozīcijas”.

Pēc soda izciešanas Gunārs Astra atgriezās Latvijā un turpināja uzturēt kontaktus ar ieslodzījuma laika domubiedriem, kā arī citiem cilvēkiem, kas dažādos veidos nodarbojās ar to, ko VDK dēvēja par „pretpadomju aģitāciju un propagandu ar mērķi graut un vājināt padomju varu”. 1979. gadā G. Astram tika izteikts oficiāls brīdinājums, norādot, ka viņa darbība „ir pretrunā ar PSRS valsts drošības interesēm”. 1983. gadā VDK veica kratīšanu G. Astras dzīvesvietā. Sākumā G. Astra arestēts netika, taču pēc tam, kad vairākās pratināšanās, uz kurām viņu izsauca kā liecinieku, G. Astra kategoriski atteicās sniegt VDK izmeklētājiem jebkādas ziņas par citām personām, 15. septembrī viņš tika arestēts. Tiesas process pret Gunāru Astru un Gunāru Freimani notika 1983. g. decembrī, un tā beigās – 15. decembrī – G. Astra teica savu vēlāk par leģendāru kļuvušo pēdējo vārdu, nobeidzot to šādi: “Es ticu, ka šis laiks izgaisīs kā ļauns murgs. Tas dod man spēku šeit stāvēt un elpot. Mūsu tauta ir daudz cietusi un tādēļ iemācījusies un pārcietīs arī šo tumšo laiku.” 19. decembrī tiesa pasludināja spriedumu, ar kuru Gunāram Astram tika piespriesti septiņi gadi ieslodzījumā un vēl pieci gadi izsūtījumā.

Drīz pēc tiesas procesa tika uzsākta kampaņa par Gunāra Astras atbrīvošanu, kas ieguva starptautisku rezonansi 1987. gadā. PSRS Augstākā tiesa pieņēma lēmumu G. Astru atbrīvot. Pēc atbrīvošanas G. Astra pakāpeniski sāka iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs, kas bija vērstas pret PSRS okupācijas režīmu, taču marta sākumā, braucot uz Krieviju, viņš Ļeņingradā pēkšņi saslima. Pēc vairāku nedēļu ilgas slimošanos, 1988. g. 6. aprīlī G. Astra mīklainos apstākļos mira Ļeņingradas kara hospitālī. Pēc nāves G. Astras ķermenis tika pārvests uz Latviju un 19. aprīlī apglabāts Rīgā II Meža kapos. Gunāra Astras bēres izvērtās par plašu tautas manifestāciju, un viņa kaps tika aizbērts ar rokām.

Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars: “Gunāra Astras dzīve bija pierādījums latviešu tautas nesalaužamajām ilgām pēc patiesības un brīvības visdrūmākajos okupācijas gados. Nesamērīgā komunistu varas vēršanās pret Gunāru Astru par “noziegumiem”, kas mūsdienās šķiet absurdi, bija pierādījums režīma bailēm no latviešu nacionālās kustības, kas pēdējos simts gadus bez pārtraukuma ir paudusi latviešu gribu pēc savas valsts un kultūras. Gunāra Astras apbalvošana ar Viestura ordeni līdz Latvijas valsts simtgadei ir valsts sirdsapziņas un goda jautājums.”

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.