logo

Nacionālā intelektuāļa kalpošana tautai

16.09.2019 Raivis Zeltīts

*No pasākuma “Mūsu nacionālā identitāte: patriotisms, izturība, pretestība”, 12. septembrī Latvijas Kara muzejā

Labdien godājamie pasākuma viesi!

Paldies Kalmes kungam par iespēju šodien izteikties par šo tematu.

Vakar šajā pašā vietā mēs sveicām Latvijas Nacionālo karavīru biedrības goda priekšsēdētāju un leģionāru Edgaru Skreiju 95 gadu jubilejā. Edgars Skreija ir ne tikai ļoti sirsnīgs cilvēks, bet arī īsts varonis, kurš visu savu mūžu ir veltījis Latvijai un latviešu tautai. Sveicēju bija daudz. Taču zīmīgi, ka viņa vārdu nepiemin ne ziņu portālos, ne arī lasītākajos žurnālos. Un es zinu, ka pašam Skreijas kungam to nemaz nevajag. Bet tas tomēr ir tipiski – ne viņu, ne citus leģionārus un nacionālos partizānus nepiemin. Šie portāli atrod par svarīgāku intervēt bērnu slepkavas, bet žurnāliem regulāri jāziņo par kārtējiem laulības pārkāpējiem.

Jau esmu teicis, ka pēc 3. Atmodas Latvija apmaldījās. Bet apmaldījās tieši tāpēc, ka morālais kompass ir sabojājies. Tā ir apmaldīšanās vērtībās. Ja tas tā nebūtu, tad mēs šodien nerunātu par karteļiem būvniecības nozarē un monopoliem atkritumu nozarē. Tie balstās vienā principā – dažiem saraust vairāk naudas uz tautas rēķina. Tiek pārdalīti jau esošie resursi, bet netiek radītas jaunas vērtības. Naudas vara valda tikai tur, kur ir zuduši ideāli! Bet uzturēt ticību ideāliem ir galvenais intelektuāļu uzdevums!

Tauta – tas ir gars un miesa. Tautas garu sargā tās domātāji, bet miesu – tās karavīri. Varētu teikt, ka tautas likteni ir veidojušas varoņu asinis, kas par to izlietas kaujas laukā, un domātāju tinte, kas caur rakstu darbiem iemūžina šo varoņu darbus kā atdarināšanas vērtu ideālu. Šī savienība starp garu un miesu radīja mūsu nāciju un aizveda to līdz mūsu nacionālas valsts dibināšanai.

Nacionālajai kustībai 21. gadsimta Latvijā ir jāveido jauna savienība – starp domātājiem, kas sargā mūsu tautu intelektuāli un aktīvistiem, kas to sargā politiski. Tā ir savienība starp tiem, kas ideālus izvirza un tiem, kas tos realizē. Mēs visi ceram, ka šajā gadsimtā mūsu karavīriem nebūs jālej asinis kaujas laukā. Mūsu domātāju apcerei varbūt ir pārāk daudz karu un kauju – mēs tomēr esam maza tauta. Taču 21. gadsimtā daudz kas ir atkarīgs no tā, kā ir izcīnīta pirmā kara fāze – informatīvā kara stadija. Šeit parādās nacionālo intelektuāļu un nacionālo aktīvistu loma. Un robežai starp vieniem un otriem ir jākļūst arvien mazāk izteiktai, jo informatīvajā karā robeža starp civilo un militāro, kā arī starp intelektuālo un politisko kļūst arvien izplūdušāka.

Bet kas tad ir nacionālais intelektuālis? Manuprāt, nacionālo intelektuāli no kosmopolītiskā intelektuāļa vai, varētu teikt, no pseidointelektuāļa atšķir apziņa, ka viņa intelektuālais darbs ir cieši saistīts ar savas tautas likteni. Katra izteiktā ideja nenonāk kaut kādā vakuumā, kur tai ir vērtība pašai par sevi. Nē, idejas vērtība ir saistīta ar to, kā tā ietekmē sabiedrisko domu. Nacionālā intelektuāļa misija nav vērtību un ideālu “dekonstrukcija”, kurai labākajā gadījumā ir nosacīta akadēmiska vērtība. Viņa misija ir ideālus radīt, skaidrot to vērtību un tos aizstāvēt. Tas ir ar ļoti praktisku nozīmi, jo literatūra un audiovizuālie mediji var tautu padarīt stiprāku un gatavāku aizstāvēt pašai sevi, bet var arī to padarīt vājāku, gļēvāku un mietpilsoniskāku.

Nacionālo intelektuāli no kosmopolītiskā intelektuāļa arī atšķir tas, ka pirmais zina, ka kalpo savai tautai, kamēr otrais ir tikai bandinieks naudas varas interesēs, pašam to neapzinoties un vēl turklāt lepojoties ar savu “brīvdomību”. Šeit vietā ir Tacita vārdi: “Un tas, ko viņi, būdami vientiesīgi, dēvēja par izglītotību un apgaismību, bija viņu paverdzināšanas līdzeklis”[1].

Laika gaitā ir mainījusies nacionālo intelektuāļu loma un uzdevumi. Trešajā atmodā nacionālo intelektuāļu lielā loma bija pirmajiem paust Patiesību, tā graujot melu un ļaunuma impērijas pamatus. Patiesību par mūsu tagadni, vēsturi un negrozāmiem Dieva un dabas likumiem, kuru ignorēšana noved tautu pie iznīcības.

Pirmās tautas atmodas dzejnieks Auseklis to pravietoja šādiem vārdiem:

Tautas dēli uzminēja

Sen aizmirstu svētumu:

Gaismu sauca, Gaisma ausa!

Augšām ceļas Gaismas pils

Gaisma izgaismoja melu tumsu, un ļaunuma impērija sagruva. No jauna pacēlās sarkanbaltsarkanais karogs. No jauna cēlās Gaismas pils.

Jā, arī šodien bieži vajag drosmi, lai paustu kādu politnekorektu viedokli, lai nostātos pret globālismu un kreiso multikulturālismu. Tas ir labi, ka mums ir tādi intelektuāļi kā, piemēram, Alvis Hermanis. Tas liecina, ka nav izzudusi mūsu tautai raksturīgā pretestības spēja pret dažādām importētām ideoloģijām, kas ir vērstas pret tautas interesēm.

Tomēr 21. gadsimta nacionālā intelektuāļa uzdevums nav tikai skaļi izteikt Patiesību protestā pret nepatiesību. Tas bija būtiskākais laikā, kad mums nebija savas valsts. Šobrīd, kad mums ir sava valsts, nacionālo intelektuāļu uzdevums ir palīdzēt Patiesību padarīt par valsts politiku. Pirmajā Latvijas neatkarības posmā filozofs Pauls Jurevičs rakstīja: “Tagad nepietiek sapņot, nepietiek pat kūsāt sajūsmā, tagad jādara kaut kas vēl grūtāks: tagad jāapvienojas ne momentam varoņdarbam, bet ilgstošam pozitīvam darbam”.[2] Mēs esam līdzīgā vēstures situācijā. Diemžēl, liela daļa intelektuāļu pēc Trešās atmodas pagāja malā no aktīvas politikas un sabiedriskās domas veidošanas. Šis darbs tika atstāts to rokās, kas valsti saskatīja tikai kā līdzekli savu ekonomisko interešu realizācijā. 1990. gados viņi pārdalīja ietekmes sfēras un izveidoja sistēmu, kuru mana paaudze jau ir saņēmusi mantojumā. Mums neviens par to neko nejautāja – mums tika piedāvāta “brīvība” braukt prom no Latvijas. Mēs neaizbraucām. Mēs palikām, jo šai sistēmai beidzot ir jāpieliek punkts! Mēs palikām, jo mūsu brīvība ir nevis braukt prom no Latvijas, bet ziedot tai savu dzīvi. Tāpēc tādi vīri kā Edgars Skreija un citi latviešu leģionāri un nacionālie partizāni ir mums liels paraugs. Vai tā nebūtu prātam neaptverama zaimošana tagad padoties un vienkārši atdot Latviju, ja tūkstošiem mūsu tautas labāko dēlu paaudžu paaudzēs ir par to atdevuši savas dzīvības?

Mums jāapvienojas konstruktīvam darbam, kas vieno tautu un padara to stiprāku pret šo materiālistisko sistēmu, kas ir tik dabiski saaugusi kopā ar globālismu Bābeles torņa cēlājiem Rietumos un eirāzisko militāro draudu no Austrumiem. Šis darbs sevī ietver vairot tautas pozitīvās īpašības, cīnīties ar negatīvajām, bet pāri visam – palīdzēt saskatīt mūsu tautas īpašo misiju pasaulē. Šādam ilgstošam pozitīvam darbam tautas labā intelektuāļa gribai pēc Patiesības un ideāliem ir jāapvienojas ar politiskā organizatora gribu pēc ietekmes un ideālu realizācijas. Tāpēc tādiem vārdiem kā “apolitiskums” vai “neitralitāte” būtu jāpazūd no mūsu sarunvalodas un apziņas – viss ir politisks, un nekas nav neitrāls.

Kosmopolītisma laiks tuvojas beigām. Nākamā desmitgade piederēs jaunajam nacionālismam, ko kopīgiem spēkiem savas tautas aizstāvībai veidos nacionālie aktīvisti un intelektuāļi. Nobeigumā atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Kāpēc lielie portāli un žurnāli neraksta par latviešu leģionāriem un nacionāliem partizāniem? Kāpēc tie neraksta par godīgiem sava darba darītājiem – jaunajiem uzņēmējiem, skolotājiem, zinātniekiem? Ne jau tāpēc, ka tie ir vakardienas cilvēki. Tas ir tāpēc, ka tie ir rītdienas cilvēki, kuru iecerētā Latvija vēl ir mums priekšā! Šīs rītausmas dēļ mēs šeit esam un tā mums dod spēku darboties tālāk!

 

[1] Agric., 21; citēts no Tumans, Harijs, Par Tacitu, viņa laikmetu, daiļradi un “Ģermāniju”, no: Tacits, Gajs Kornēlijs, Ģermānija. Par Ģermānijas atrašanās vietu un tautām, Vēstures izpētes un popularizēšanās biedrība, Rīga, 2011., 67.lpp

[2] Jurevičs, Pauls. Nācionālās dzīves problēmas. Rīga: Valtera un Rapas akc. Sab. Apgāds., 1936. lpp, 110.lpp

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.