logo

Nacionālā kustība – toreiz un tagad

23.08.2019 Raivis Zeltīts

  1. Nepateiktais par Atmodu

Ir Baltijas ceļa 30. gadadiena. Tas bija viens no saviļņojošākajiem brīžiem latviešu tautas Trešajā Atmodā. Atmodā, kas bija grūts, bet vienlaikus skaists laiks, kad mūsu tautai bija kopīga mērķa un vienības apziņa. Kopš Trešās Atmodas ir izaugusi jauna paaudze, kas to visu nav pieredzējusi. Es esmu viens no šīs paaudzes.

Bērnībā man Trešā Atmoda saistījās ar rokoperu “Lāčplēsis”, kuras ierakstu es noklausījos neskaitāmas reizes. Tā kaut ko atmodināja arī manī – pavisam personiska Atmoda. To, ko es tajā brīdī sajutu, vislabāk izsaka citāts no Jura Podnieka filmas par Trešo Atmodu “Krustceļš” (1990): “Tad, kad es sajutu, ka esmu tautas daļa, es sapratu, ka varu izdarīt visu.” Jā – pirmo reizi es sevi apzinājos kā latvieti!

Šobrīd medijos ļoti tiek uzsvērts Trešās Atmodas demokrātiskais raksturs, bet kautrīgāk runā par Trešo atmodu kā nacionālu kustību. Kā brīdi, kad daudzi apzinājās, ka ir latvieši. Latvieši ar neatņemamām tiesībām uz savu zemi. Maz tiek arī runāts par PSRS uzspiesto imigrāciju un rusifikāciju kā vienu no galvenajiem Atmodas cēloņiem. Saprotams, ka šis Atmodas aspekts ir neērts mūsdienu kreisajiem liberāļiem, kuri pēc būtības nemaz tik ļoti neatšķiras no komunistiem. Demokrātija ir svarīga, bet tā ir metode un forma. Savukārt nācija ir pamats, saturs un mērķis! Trešā Atmoda bija latviešu cīņa par savu pastāvēšanu, kas 1980. gadu beigās bija apdraudēta.

Citēšu pirmo mērķi no Trešās Atmodas aizsācēju “Helsinki-86” memoranda, kas publicēts 1987. gada 2. oktobrī: “Viena no lielākajām latviešu tautas vērtībām ir mūsu valoda. (..) Tādēļ mēs uzaicinām atgriezt latviešu valodai Latvijā tai pienākošos vietu. Mēs uzaicinām papildināt mūsu republikas Konstitūciju ar nosacījumu, ka Latvijā ir tikai viena oficiālā valoda – latviešu valoda, akcentējot obligātu latviešu valodas lietošanas nepieciešamību visās Latvijas iestādēs, uzņēmumos, tirdzniecības objektos utt. Mēs uzaicinām radīt republikā labvēlīgus apstākļus, kuros Latvijā dzīvojošie cittautieši varētu īsā laikā sekmīgi apgūt un uzsākt lietot latviešu valodu. Mēs ierosinām paredzēt likumdošanā juridisku atbildību par necieņas izrādīšanu Latvijas teritorijā pret Latvijas kultūru, valodu vai tautu, kā arī izstrādāt Latvijas pilsonības statusu, kurā starp citiem noteikumiem (piedzimšanas Latvijas teritorijā, nodzīvotais Latvijā laiks utt.) būtu arī prasība pēc latviešu valodas zināšanas. Mēs uzaicinām atsacīties no līdzšinējās demagoģiskās prakses ikkatru patriotisma centienu vai mīlestības apliecinājumu pret savu tautu kvalificēt kā ekstrēmu nacionālismu.” Vai tas joprojām nav aktuāli? Vai cīņa ir beigusies? Atbilde ir skaidra, ja palūkojamies uz mūsu vēsturi.

Latviešu vēsture ir nepārtrauktas cīņas vēsture. Cīņas par savu turpināšanos, identitāti un tiesībām. Kad es runāju par nacionālu kustību, es domāju tādu kustību, kas nav ierobežota konkrētā vēstures brīdī. Šī kustība gadsimtiem ir bijusi nepārtraukta – tā ir tikai pielāgojusies aktuālajiem apstākļiem, lai meklētu atbildes uz sava laika izaicinājumiem. Latvijas valsts ir šīs cīņas augstākais sasniegums – valsts, kas izveidota pateicoties nacionālajai kustībai, lai latviešiem būtu pats drošākais garants pastāvēšanai un uzplaukumam. Tātad mūsu vēsture ir arī uzvaru vēsture.

1989.gada 23. augusts bija mūsu uzvara pār 1939. gada 23. augustu – mūsu gribas uzvara pār lielvaru shēmām un nelietībām! Mūsu atdzimstošās valsts uzvara pār tās slepkavām!

2. Īsa latviešu nacionālās kustības vēsture

Nacionālā kustība kā organizēta latviešu cīņa par savām interesēm Latvijā aizsākās 18. gadsimtā. Protams, arī līdz tam latvieši aizstāvēja savas intereses, taču ne kā organizēta nācija. Ir jāpateicas Brāļu draudzēm par to, ka latviešos atmodināja lielo pretestības un brīvības garu! Tieši Brāļu draudžu vadībā tika organizēti latviešu skolotāju semināri, dzima latviešu dzeja, koru dziedāšanas tradīcija, kā arī radās pirmie politiskie līderi un uzņēmēji. Šie latviešu līderi ap sevi organizēja tautu, kas sāka apzināties, ka tai ir pirmtiesības uz Latvijas zemi.

Brāļu draudžu aizsāktā pašorganizēšanās tradīcija vēlāk pārveidojās Jaunlatviešu kustībā, ko pazīst kā Pirmo Atmodu. Šīs kustības pamatmērķi bija kultūras izkopšana un saimnieciskais neatkarīgums no vāciešiem.

Pēc Pirmās Atmodas sekoja Otrā, kuras centrā izvirzījās ideja par neatkarīgu Latvijas valsti. Cīņa pret rusifikāciju, latviešu strēlnieki un brīvības cīnītāji dāvāja mums neatkarīgu Latvijas valsti. Sekoja neatkarības laika spožie saimnieciskie un kultūras panākumi, ko nežēlīgi pārtrauca PSRS okupācija.

Nacionālā kustība pārveidojās par militārās cīņas organizāciju – latviešu leģiona un nacionālo partizānu pretestība okupācijas varām apliecināja latviešu gribu pēc savas valsts arī visnelabvēlīgākajos apstākļos. Cerības atjaunot Latvijas neatkarību ar ieročiem rokās šoreiz gan nerealizējās.

Nacionālā kustība jau atkal pārveidojās – šoreiz par neredzamo gara un sirdsapziņas fronti, kas izpaudās kā individuāla nevardarbīgā pretošanās. Bruno Javoišs, Gunārs Astra, Lidija Lasmane-Doroņina – tie ir daži no drosminiekiem, kas apliecināja Patiesību arī tumšākajos okupācijas gados.

Šī nevardarbīgā pretošanās pārauga masu kustībā, ko pazīstam kā Trešo Atmodu. Helsinki-86 drosmīgās akcijas pie Brīvības pieminekļa, vēlāk arī Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustības un Latvijas Tautas Frontes dibināšana, Baltijas ceļš, barikāžu ugunskuri un Latvijas neatkarības atgūšana – tas viss vērsts uz vienu mērķi, kas bija Latvijas neatkarības atgūšana un latviešu tautas pastāvēšanas nodrošināšana.

  1. Nacionālā kustība šodien

Trešā Atmoda mums dāvāja neatkarību, taču ne viss izvērtās kā iecerēts. Latvija nomaldījās. Sekoja šoka terapija ekonomikā un politiska haosa gadi, vienlaikus nerisinot okupācijas sekas – rusifikāciju, kolonizāciju, čekistu un komunistu ietekmi. Daudzi uzskatīja, ka Trešās Atmodas mērķis jau ir panākts, bet aizmirsa, ka cīņa par valsti un tautu nebeidzas nekad! Tā rezultātā 21. gadsimts sākās ar Krievijas revanšismu un informatīvo karu, valodu referendumiem, kreisā liberālisma un Eiropas Komisijas uzspiestās imigrācijas draudiem, kā arī demogrāfisko krīzi, kas jau atkal apdraudēja tālāku latviešu pastāvēšanu.

Pēdējos gados latviešu tautas patriotisms ir audzis. Tomēr tauta ir zaudējusi to vienību un mērķa apziņu, kas tai bija Trešās atmodas gados. Daudzi ir vīlušies. Daudz posta ir nodarījis 1990. gadu materiālisms un pārmērīgs individuālisms. Joprojām dominē dažādu iekšēju un ārēju grupējumu savtīgās intereses, kas caurauž valsts institūcijas, kurām patiesībā būtu jākalpo vienotai valsts attīstības vīzijai. Mediji lielā mērā ir iesaistīti šo grupējumu savstarpējā dubļu cīņā, tā sabiedrības acīs padarot netīru arī visu valstisko. Netiek izmantots latviešu tautas milzīgais potenciāls, kas pirmajā Latvijas neatkarības posmā deva valstij pārticību. Vēlēšanu cikli, valdību un koalīciju maiņas padara sarežģītu Latvijas ilgtermiņa attīstības vīzijas uzstādīšanu.

Vienlaikus mainās starptautiskā pasaules kārtība – no liberālas uz civilizāciju kārtību. Latvija pieder Rietumu civilizācijai, ko iekšēji ir novājinājusi kreisā multikulturālisma ideoloģija. Visos Rietumos pieaug draudi no islāma civilizācijas, kas demogrāfiski un kulturāli izplešas Rietumu telpā, savukārt Austrumeiropai īpaši bīstami ir tieši ģeopolitiskie un militārie draudi no Krievijas puses.

Šajā apdraudējuma laikā Rietumos notiek vērtību maiņa no materiālisma un individuālisma laikmeta uz garīguma un kopējo interešu laikmetu. Politikā atgriežas atziņa, ka nācija un nacionāla valsts ir galvenie politiskie elementi, bet globālisms un imigrācija ir jāierobežo, ja tiek apdraudēti šie pamatelementi – šo parādību dēvē par Jauno Nacionālismu. Visur notiek atgriešanās pie saknēm – savas tautas, tās vēstures un identitātes, lai uz šī stabilā pamata droši tiektos nākotnē.

Mēs atrodamies starp Trešās Atmodas mantojumu un šodienas Jauno Nacionālismu, kas kā neapturams vilnis aptver visu Rietumu pasauli. Bet jāuzsver, ka nacionālā kustība nenozīmē konkrētu partiju, bet gan ko plašāku. Nacionālā kustība aptver ikvienu, kurš ir gatavs uzņemties atbildību bijušo un nākošo latviešu paaudžu priekšā. Mūsu izaicinājums ir gan Trešās Atmodas neatrisinātie izaicinājumi latviešu valodai un kultūrai par ko rakstīja jau “Helsinki-86”, gan arī 21. gadsimta draudi nācijai un nacionālai valstij. Trešo Atmodu vieglāku padarīja skaidra mērķa apziņa – valsts neatkarības atjaunošana. Mobilizēt cilvēkus politiskai aktivitātei šodien ir daudz grūtāk, jo ir sarežģīti formulēt vienojošu un neapstrīdamu  mērķi. Savukārt draudi latviešiem daudziem šķiet tāli un neskaidri.

Tomēr nacionālā kustība var apvienoties ap šīm neapšaubāmajām pamatvērtībām, kuras kalpos kā pamats Latvijas valsts izaugsmei 21. gadsimtā:

  • Latvija ir nacionāla valsts, ko latviešu nacionālā kustība izveidoja, lai tās robežās pastāvētu un attīstītos latviešu nācija, valoda un kultūra;
  • Latvijai ir jāatrod savs izaugsmes ceļš, attīstības formula un misija mūsdienu Eiropā, nevis akli pārņemot citu valstu piemērus, bet rūpīgi izvērtējot un pieņemot tikai to, kas var stiprināt ģimeni, tautu un valsti;
  • Ģimenes, kas balstītas laulībā starp vīrieti un sievieti, ir ilgtspējīgas sabiedrības pamats. Šādas ģimenes īpašā vērtība ir balstīta bērnu attīstībai labvēlīgas vides nodrošināšanā, tāpēc tā ir pelnījusi valsts aizsardzību.

 

Apzināsimies sevi kā latviešus! Tas ir pirmais solis uz stipru un nacionālu valsti!

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.