logo

NATO mums ļauj gulēt mierīgāk. Intervija ar Dzintaru Kudumu un Juri Dabaru (1)

14.07.2015 Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa Pašvaldībās

Dzintars Kudums volejbola laukuma atklāšanā Gramzdā kopā ar novada priekšsēdētāju Viju Jablonsku (NA). Volejbola laukumu dāvinājuši vietējie uzņēmēji Volkeviču ģimene

Vasarā, kad ar prieku apceļojam Latviju, iedvesmojamies no spožās saules rodas arī vēlme pēc nopietnām sarunām gaišajos vakaros. Šoreiz ciemojāmies Kurzemē, Priekules novada Kalētu “Gundegās”. Baudot atelpu starp lauku darbiem, izzinājām, kā divi kurzemnieki, Nacionālās apvienības biedri Dzintars Kudums un Juris Dabars, vērtē šodienas notikumus.

Rakstā paustie uzskati ir sarunas biedru personiskas pārdomas par notiekošo.

Cik jums ir svarīgi, ka tiekat pieteikti kā kurzemnieki? Cik būtiska ir kurzemnieka identitāte?

Dzintars Kudums: Kurzemniekiem vienmēr bijuši aktuāli identitātes meklējumi. Priekulei – Ikars, Grobiņai – vikingi, Liepājai – vējš, Bārtai – tautas tērps. Apkārtējie novadi ļoti cieši sadarbojas kultūras un vides projektu jomā – atjaunojām “Bārtavas” tradīciju – kopīgos laivu braucienus cauri mūsu novadiem. Meklējam kādu vienojošu ideju – dzintarceļš, kurši? Šeit, Iekškurzemē, ir daudz seno pilskalnu. Dzintara tirdzniecība notikusi tieši šajā reģionā. Ja man jautā, kas ir mana identitāte, es saku – esmu īsts kurzemnieks. Šeit jūtama baltvācu ietekme, stipra piederības apziņa savam reģionam. Arī vācu valodas ietekme – piemēram, tādos vārdos kā šūplāde un gafels – un vietējā izloksne. Kad večiem lūdzu uztaisīt kraģus (siena gubas), citur mani nesaprot.

Šajā apkaimē pārdzīvoti postījumi Otrajā pasaules karā. Tas droši vien ietekmējis to, kā uz šejieni raugāties šodien.

Dzintars Kudums: Jā, mēs atrodamies tieši uz Kurzemes cietokšņa pēdējās frontes līnijas, kas noturējās pirms Vācijas kapitulācijas. Tēvs stāstīja, kā frontes laikā vācieši dzina prom vietējos iedzīvotājus bēgļu gaitās, lopus atstāja stallī un atņēma zirgus. Kad tēvs atgriezās mājās, redzēja baisu skatu – zemē kaudzēs munīcija, beigti mājdzīvnieki un miruši cilvēki. Nebija palikusi gandrīz neviena māja, pat koki nozāģēti, lai netraucētu tanku kustību. Vīriešiem vajadzēja apglabāt visus mirušos, tos novāca ar dakšām un salika bedrēs… Priekulē apglabāti 30 tūkstoši Sarkanarmijas karavīru. Uz turieni brauc arī apmeklētāji no Baltkrievijas un Ukrainas. Krievijas vēstniecība piešķīra naudu Priekules brāļu kapu sakārtošanai. Par kapiem rūpējas arī mūsu pašvaldība, jo neuzskatām, ka mums jācīnās pret mirušajiem. Tāpēc vēlos, lai arī Krievijā koptu mūsu latviešu karavīru kapus.

Jūs politikā esat jau kopš Latvijas Tautas frontes laikiem. Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par Latvijas neatkarības cīņas gadiem?

Dzintars Kudums: Mēs, nīcenieki, 1988. gadā sanācām uz pirmo mītiņu par tīru Baltijas jūru. Uzvilkām Latvijas karogu un vīru korī drosmīgi nodziedājām Latvijas himnu. Dabiski, ka cilvēkos bija bailes, taču dziedāja visi. 1988. gadā nodibinājām Vides klubu Liepājā un kopā ar domubiedriem – Tautas fronti Nīcā. Es kļuvu par rajona padomes deputātu un pagasta deputātu. Toreiz Dainis Īvāns apciemoja Gramzdu, un tā Kurzemē tika uzsāktas aktivitātes, kas tuvināja Latvijas atdalīšanos no PSRS. Tāds bija tas laiks. Kaut arī mums ar sievu tolaik bija trīs mazi bērni, viņa mani atbalstīja. Apzinājāmies, ka citu variantu nav – jāiet!

Pastāstiet par savu darbu Saeimā un Valsts prezidentes kancelejā!

Dzintars Kudums: 7. Saeimā vadīju Iekšlietu un aizsardzības komisiju, un kopā ar Ģirtu Valdi Kristovski sadarbojāmies ar visiem NATO valstu parlamentiem. Toreiz ārvalstu parlamenti bieži ielūdza pie sevis. Savlaicīgi izdevās izstrādāt visus nepieciešamos likumus, tāpēc līdz ar 7. Saeimas pilnvaru beigām Latvija pilnībā bija sagatavota, lai iestātos ES un NATO. Pēc darba 7. Saeimā saņēmu aicinājumu, par kuru biju ļoti pagodināts – kļūt par Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas padomnieku nacionālās drošības jautājumos.

Kā jūs vērtējat drošību Latvijā šodien? Vai Kurzemē dzīvot ir droši?

Juris Dabars: Gribas ticēt veselajam saprātam un domāt, ka nebūs kara. Toreiz bija cita situācija. Tauta – gan latvieši, gan krievi – bija pret sistēmu. Šodien, Putina informācijas kara apstākļos, kad visapkārt ir Krievijas propagandas vēstījumi, tad arī cilvēku uzvedība kļūst neprognozējama. Mēs redzam, ka daudziem Putins ir Dieva vietā, ko vadonis teiks, tā krievi rīkosies. Vienīgā cerība ir arī viņu cilvēciskā vēlme dzīvot mierā un nevēlēšanās piedzīvot Ukrainā notiekošo savās mājās.

Dzintars Kudums: Kurzeme ir nozīmīga NATO plānos. Es personīgi naktī guļu labāk, jo zinu, ka Latvijā ir NATO bruņotie spēki. Latvijā ir augsts drošības līmenis. Naktī var staigāt pa mežu un sagaidīt kāpās saullēktu. Pagaidām nav etnisko vai cita veida nemieru.

Vai Latvijas politiķiem ir jāskaidro iedzīvotājiem Krievijas noziegumi un imperiālistiskās tieksmes?

Juris Dabars: Es ļoti augsti vērtēju Latvijas bijušo prezidentu Andri Bērziņu. Situācijā, kad Eiropas Savienības sankcijas pret Krieviju ir saistošas visām dalībvalstīm, mūsu prezidents rīkojās atbilstoši – ieturēja diplomātisko pauzi. Tādējādi cenšoties pasargāt mūsu ekonomiku. Ar to viņš parādīja krietna saimnieka domāšanu. Mums ir jāapzinās, ka nebūsim tie, kuri noteiks starptautisko politiku. Ja smagāku vārdu teiktu Vācijas kanclere, vai Polijas prezidents, vai Ķīna, tad tam ir jēga. Spēja iekļauties pasaules kārtībā rada iespējas kaut ko mainīt.

Dzintars Kudums: Politiskos procesus nosaka lielie spēlētāji. Katra valsts cenšas attālināt karadarbību no savas valsts robežām. Karš Ukrainā nežēlīgā veidā ir izdevīgs daudziem. Mēs atrodamies ģeogrāfiski un politiski neizdevīgā vietā. Tomēr, ģeogrāfiskā novietojuma nozīme modernā kara apstākļos samazinās. Atcerēsimies, cik ilgs bija aukstais karš. Vai ASV un Krievija tiks sagrauti ekonomiski? Viņiem blakus ir Ķīna, kas vēl šodien dod naudu bez lozungiem, īpaši to neafišējot. Pastāv arī viedoklis, ka musulmaņu bēgļu jautājums vēl var mūs negaidīti satuvināt ar krieviem, jo kristietim kristieti ir vieglāk saprast – kopīgas vērtības.

Risks, ka var ienākt “zaļie cilvēciņi”, pastāv. Kā rīkoties, ja tas notiek?

Dzintars Kudums: Jāstiprina zemessardze un jāatjauno obligātais militārais dienests. Tie ir mājas darbi, kas jāveic. Katram vīrietim jābūt elementārām militārajām zināšanām, tās noder arī dzīvē. Nezinu, ko jaunā “cilvēktiesību paaudze” darīs armijā, taču iespējams, ka viņi spēj celt armijas kapacitāti citā nozīmē. Galvenais jauniešus sargāt no datoratkarības un audzināt viņos stipru gribu – tādi vīrieši ir spējīgi gan nodibināt, gan saturēt kopā ģimeni, gan aizstāvēt dzimteni.

Juris Dabars: Nu un tad, ja “zaļie cilvēciņi” ienāk ciemā? Ienāks un izies. Daudz bīstamāka situācija ir lielajās pilsētās. Uzskatu, ka obligātais militārais dienests ir nepieciešams, līdzīgi kā tas ir Austrijā. Katram vecim jātur mājās plinte gadījumam, ja pienāk X stunda. Ir nepieciešams, lai jaunieši apgūtu militārās prasmes. Īstam vīrietim ir jābūt fiziski attīstītam un spēcīgam.

Kā vērtējat līdzšinējos prezidentus un ko novēlat Raimondam Vējonim?

Dzintars Kudums: Mans darbs kopā ar V. Vīķi-Freibergu viņas prezidentūras laikā tiešām bija aizraujošs – viņa ir izcila personība. Tādu prezidentu Latvijai vajag, un viņa pacēla latiņu ļoti augstu. Egils Levits arī ir tādas raudzes cilvēks. Raimondam Vējonim novēlu būt neatkarīgam savā domāšanā un aktīvam likumdošanas jomā. Viņa pieredze valsts darbā ir devusi atziņas ilgā laika posmā, tas ir nenovērtējami.

Juris Dabars: Es novērtēju Raimonda Vējoņa humora izjūtu. Kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs viņš labi iepazinis situāciju Latvijā, savukārt kā aizsardzības ministrs – starptautisko situāciju. Tātad viņš zina, kas notiek te, “uz zemes”. Katram prezidentam ir bijuši zināmi sasniegumi. Tautai patika Valda Zatlera lēmums Nr. 2, jutām, ka tas izmainīja politisko vidi. Andris Bērziņš nav runātājs, bet viņš bija tuvs tautai un patika cilvēkiem, tomēr labi, ka nekandidēja atkārtoti. To, ka par bērna aizskārumu piesola “pa degunu”, es pilnībā saprotu. Vaira Vīķe-Freiberga sāka mirdzēt tikai otrajā prezidēšanas termiņā, arī viņai bija savas kļūdas. Es aicinātu bijušo prezidenti ar godu pieminēt leģionārus. Ja leģionāri nebūtu noturējuši Kurzemes cietoksni, viņa nebūtu tikusi prom no Latvijas, lai dotos bēgļu gaitās. Ir jāciena katrs bijušais prezidents, tomēr nevienu nevajag idealizēt.

Dzintars Kudums: Daudzās lietās patiesība var atklāties pēc simts gadiem. Parunāsim par Latvijas un Krievijas robežlīgumu nākotnē, varbūt ir labi, ka vispār tāds pastāv. Mēs nezinām, kas notiks pēc gada vai diviem. Neviens nav tik tālredzīgs! Ja piecus gadus atpakaļ teiktu, ka divas slāvu tautas karos savā starpā, tas liktos muļķīgi. Arī situācija ar bēgļiem Eiropā pirms laika daudziem pat sapņos nerādījās.

Kā palīdzēt bēgļiem, kas ieradušies Eiropā?

Juris Dabars: Varbūt palīdzēt varētu, ieviešot kārtību tajās vietās, no kurienes viņi bēg, un tie, kuri tur centās ieviest “demokrātiju”, to varētu finansēt. Lai kolonizētāji, kuri izmantoja to zemju dabas bagātības, tagad maksā! Kāpēc mums tas būtu jādara? Tie ieroči, kurus deva “demokrātiem”, ir tagad pavērsti pret mums. Lai gan mēs tur pat neesam bijuši tuvumā. Mums jau ir 300 tūkstoši PSRS “bēgļu”, un tie nebija tādi, kas spētu nodrošināt labvēlīgu vidi. Viņi nāca šeit, lai saņemtu visu gatavu. Ja kāda minoritāte pārsniedz zināmu īpatsvaru un pieprasa tiesības, tā kļūst bīstama – to parāda Vācijas piemērs ar turkiem.

Ko cilvēki darītu, ja novados organizētu praidu?

Dzintars Kudums: Kopumā Latvijas sabiedrībai praids nekad nebūs pieņemams, jo tā ir konservatīva. Būs daļa, kas to atbalstīs, taču pārējie teiks, ka tā ir novirze no normas, kas vājina sabiedrību. Tomēr visvairāk sabiedrību vājina tie, kuri to tracina. Un sevišķi tie, kuri to dara tik bērnišķīgā veidā.

Tāpēc mēs atbalstām miermīlīgas un sabiedrību stiprinošas aktivitātes. Mūsu novadā īstenosim projektu, kura ietvaros ģimenes stādīs parku. Gaidot Latvijas simtgadi, katrs savā pagastā vēlas atstāt ko paliekošu – gan stiprināt savu pašapziņu, gan parādīt, ka mīl savu zemi. Latvijas nākotne ir zaļajā domāšanā. Darām visu, lai bērnos ieaudzinātu mīlestību pret dabu un to, ka mežs ir domāts ne tikai cilvēku patēriņam, bet arī kā vieta, kurā atjaunot iekšējos resursus. Izmantojam vidi kā izglītojošu objektu, novados veidojam “zaļās klases” un takas. (Kalētu skolai ir zaļais karogs, kuru piešķir skolām par veiksmīgu apkārtējās vides aizsardzību. Skolas direktore ir Inese Kuduma – NA biedre – red.piez.).

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • AndrisDoveiks 20.07.2015 15:45

    Dzintars Kudums: Kopumā Latvijas sabiedrībai praids nekad nebūs pieņemams, jo tā ir konservatīva. NATO = Praids Ja arī Kudums ir konservatīvs, tad kā viņš tagad naktīs guļ mierīgāk? Par zemessardzi un dienestu piekrītu, tikai derētu atcerēties, kādēļ tās nav tādā līmenī, kā vajadzētu. Vai krievi mums lika atbruņoties? Vai tik tā nebija mūsu pašu valdība, kura baidījās no saprātīgu cilvēku bruņota pratesta pret to, ko valdība dara/darīs? Tagad pat rietumos runā, ka ASV kontingents Baltijā nav priekš "pieklājīgo zaļo cilvēciņu" atvairīšanas, bet pret iespējamo iekšējo protestu apspiešanas. Manu miegu NATO klātbūtne neuzlabo. Kau vai tādēļ, ka tā iespējamā rietumu - austrumu konflikta gadījumā Latvija kļūst par spēles lauku, kurā mums pašiem nav nekādas teikšanas. Man labpatiktu, ka viņi savas problēmas risinātu starp Sahalīnu un Aļasku, bez starpniekiem.

    Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.