logo

Naudiņš: Jādod pozitīvs impulss sabiedrībai, lai ļaudis pozitīvāk raudzītos uz dzīvi (1)

24.04.2014 NRA Latvijā

Pirms intervijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Romāns Naudiņš izrāda ministriju un palepojas, ka agrāk ministrijas galvenā ēka neesot bijusi pieejama cilvēkiem ar kustību traucējumiem, taču tagad viņš šo problēmu novērsis. Izveidotas uzbrauktuves, un telpu aprīkojums pārveidots tā, lai cilvēki ratiņkrēslos varētu brīvi pārvietoties bez ierobežojumiem. Ministrs pieņēmis darbā cilvēkus ar invaliditāti, un esmu liecinieks, ka kabinetā pie datora sēž darbinieks ratiņkrēslā. Sarunā R. Naudiņš uzsver, ka ir nācis no trūcīgas ģimenes, visu sasniedzis saviem spēkiem un ar patiesu sapratni izturas pret tiem, kas šodienas Latvijā nejūtas kā “dzīves saimnieki”.

– Divus gadus VARAM bija Reformu partijas pārziņā. Ko noteikti domājat mainīt un ko turpināt ministrijas darbā?

– Esmu ticies ar Pašvaldību savienības, Lielo pilsētu asociācijas pārstāvjiem, un ir identificējusies galvenā problēma – vājā sadarbība ar pašvaldībām. Nebija atrasts pareizais tonis komunikācijā ar pašvaldībām. Iespējams, ar Latgales pašvaldībām šī komunikācija iepriekšējam ministram (pirms Cilinska) bija labāka, bet pārējās pašvaldības ir ziņojušas par saprašanās grūtībām. Man kā bijušajam pašvaldības (Valmieras) deputātam pašvaldību problēmas ir zināmas, un ceru, ka komunikācija veidosies vieglāk. Šo komunikāciju problēmu redzu arī ministrijas aparātā, kur darbinieki vairāk sarakstās ar e-pasta palīdzību, nevis komunicē pa tiešo.

– Kā, jūsuprāt, vajadzētu darīt?

– Pa e-pastu tiek sūtīti labojumi, ierosinājumi, notiek gara un lēna sarakste, un tas viss aizņem daudz laika. Esmu ierosinājis, ka VARAM juristi dodas uz reģioniem, tiekas aci pret aci ar pašvaldību juristiem un izrunā visus problēmjautājumus. Ceru, ka tādā veidā varēsim dinamiskāk risināt sasāpējušās problēmas. Vajag vairāk sarunāties savā starpā, un tas ir daudz efektīvāk nekā klikšķināt e-pastā klaviatūru un kratīties vaļā no problēmu risināšanas. Esmu cilvēks, kurš nācis no uzņēmējdarbības, un man patīk jautājumus risināt ātri. Runājot par darbiem, kurus turpināsim, tā noteikti ir Latgales programma, kurai nākamajā plānošanas periodā līdz 2020. gadam būs 50 miljoni eiro. Pasaules kartē Latgales jautājums ir sīks, bet mums tas ir ļoti svarīgs ģeopolitisks jautājums.

– VARAM ir tāda divdabīga ministrija – reģionālā attīstība un vides aizsardzība. Jūs pats nākat no pašvaldību, uzņēmējdarbības vides. Vai tas nedraud ar to, ka jūsu darbībā būs lielāks akcents uz reģionālo attīstību, bet vides jautājumi paliks novārtā?

– Nekādā gadījumā. Vides aizsardzības jautājumi ir ļoti svarīgi arī pašvaldību darbā. Valmieras domē ar tiem daudz saskāros. Teiksim, atkritumu apsaimniekošana. Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums ir pašvaldību dibināts uzņēmums, un tas ir veiksmīgs piemērs, kā esam sakārtojuši vides jautājumus. Deviņdesmitajos gados meži bija pilni ar atkritumiem. Cilvēki veda atkritumus uz mežu un izgāza, jo laukos nebija, kas atbrauc tiem pakaļ un savāc. Šis atkritumu apsaimniekošanas modelis ir viens no efektīvākajiem Latvijā, un ceļmalas ir kļuvušas ievērojami tīrākas. Arī energoefektivitātes jautājumi ir pieskaitāmi pie vides jautājumiem. Iebraucot Valmierā, cilvēki var redzēt, cik daudz māju ir nosiltināts. Kad sāku strādāt Rīgā, mani izbrīnīja, ka Rīgā vispār mājas nav siltinātas. Kāpēc? Negribu pārmest tikai deputātiem, jo tā lielā mērā ir iedzīvotāju izšķiršanās.

– Jūs pieminat Ziemeļvidzemes pozitīvo piemēru. Vai, apmeklējot dažādas Latvijas vietas, aicināt pārņemt labākos Latvijas pašvaldību piemērus, lai nav jāizmanto ierastā prakse par paraugu minēt Igauniju?

– Mums Latvijā ir ļoti daudz pozitīvu lietu, kuras vajag vairāk popularizēt. Diemžēl mēs šīs pozitīvās lietas nepietiekami izceļam. Kad man ministrijā bija pirmā tikšanās ar darbiniekiem, uzdevu katrai struktūrvienībai katru nedēļu nākt ar vairākām pozitīvām ziņām. Ir jādod pozitīvs impulss sabiedrībai, lai ļaudis pozitīvāk raudzītos uz ikdienas dzīvi. Iedomājieties, liela uzņēmuma vadītājs katru dienu nāk uz darbu, sasauc sapulci un sāk stāstīt, cik viss ir slikti. Cik negatīva ir ekonomiskā situācija; cik grūti saražot un pārdot produktus; cik bieži klienti ir neapmierināti ar mūsu produkciju utt. Tā viņš stāsta katru rītu, dienu pēc dienas. Un beigās pasaka, gan jau viss būs labi, tagad ejam strādāt. Kas notiks ar uzņēmumu pēc pusgada? Būs bankrots. Ja cilvēki darba vietās domā, ka kaut kas nav kārtībā, tad viņi vairs nevar koncentrēties uz saviem darba pienākumiem. Latvijā mums ir pārāk daudz negatīvas informācijas. Ir jādod vairāk pozitīvo piemēru. Valmierā mums ir stiklašķiedras rūpnīca, kuras produkciju plaši izmanto Boeing un Airbus lidmašīnās. Ne visi to zina, bet, iekāpjot šajās lidmašīnās, varam būt lepni, ka tajās izmantotās šķiedras ražotas Latvijā. Mēs varam daudz ko izdarīt, un par to ir jāstāsta cilvēkiem. Apbraukājot Latvijas reģionus, es dalos tajā pieredzē, kas man ir, darbojoties pašvaldībā, Saeimā, uzņēmējdarbībā, un savukārt uzņemu visu pozitīvo, ko redzu uz vietām, lai tajā dalītos tālāk.

– Vai uzņēmēja pieredze politiķim ir pluss vai mīnuss?

– Ļoti liels pluss. Vācijas Bundestāgā nedaudz vairāk par 50% deputātu ir nākuši no uzņēmējdarbības sektora.

– Kāpēc Latvijā ir tik nelabvēlīga attieksme pret politiķiem ar uzņēmējdarbības pieredzi?

– Šī negatīvā attieksme ir pret tiem uzņēmējdarbības pārstāvjiem, kuru uzņēmējdarbība balstās uz valsts pasūtījumiem. Ja kaut puse no uzņēmējdarbības ir atkarīga no valsts pasūtījuma, tad tas ir riska uzņēmums. Tiklīdz šo pasūtījumu nav, tā šāds uzņēmums saskaras ar lielām grūtībām. Tur arī šis negatīvais stāsts rodas, jo konkurenti sāk cits citu apkarot ar mediju palīdzību un izcelt dažādas negatīvās lietas. Rezultātā sabiedrība noskaņojas pret uzņēmējdarbību kopumā. Vai kāds kaut ko sliktu saka par uzņēmumu, kurš strādā ar privāto sektoru, eksportē? Negatīvā attieksme rodas pret biznesa vidi, kas dzīvo uz valsts rēķina. Nav pretenziju pret valsts pasūtījumiem, bet tiem pasūtījumu struktūrā ir jābūt veselīgās proporcijās. Latvijā ir mazs to cilvēku īpatsvars, kuri radījuši savus uzņēmumus. Varbūt uzņēmējdarbības gars nav ielikts mūsu sirdīs, bet to var ielikt jau skolā, bērnudārzā. Jau bērnudārzos jāsāk bērniem rosināt domas par sava uzņēmuma izveidošanu. Ukrainas notikumu gaismā mums vairāk jādomā par savu drošību. Es gan ierosinātu nevis pirkt vienu tanku par vairākiem miljoniem, bet par šo naudu izveidot vasaras nometnes jauniešiem. Dot vecākiem iespēju sūtīt bērnus uz šādām nometnēm un tajās apmācīt etiķeti, pieklājības normas, cieņu pret vecākiem cilvēkiem, cieņu pret sievietēm, cieņu pret cilvēkiem ar invaliditāti, mācīt kultūras vēsturi, komunikācijas prasmes utt. Manuprāt, daudz svētīgāk ir līdzekļus ieguldīt jaunu cilvēku audzināšanā nekā tankos vai lielgabalos.

– Jūs kļuvāt par ministru pēc tam, kad jūsu priekštecis ignorēja valdības lēmumu nepiedalīties 16. marta gājienā. Vai nemēģinājāt viņu atturēt no šāda soļa?

– Nē. Nekad nevienu cilvēku nemēģinu atturēt no tā, ko viņš ir iecerējis darīt. Mēs gan aprunājāmies par iespēju nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa un godināt karavīrus no rīta, bet viņš vienmēr ir piedalījies šajā gājienā un tā ir viņa izvēle. Cienu viņa drosmi. Es pats šajā dienā vienmēr esmu Valmierā, jo manai mammai ir dzimšanas diena un mēs ar ģimeni vienmēr sanākam kopā, svinam dzimšanas dienu un arī pieminam radiniekus, kuri krituši leģionā. Konkrēti vecāsmammas brāli – Pēteri Loginu, kuru iesauca leģionā, un tā viņš no mums aizgāja.

– Jums ir pragmatiska politiķa slava. Kāds, stājoties amatā, bija atbalsts no partijas – Nacionālās apvienības, kura pozicionējas kā ļoti idejiska partija?

– Bija vairāki kandidāti, un mūsu Saeimas frakcijas deputāti vienbalsīgi atbalstīja manu kandidatūru. Es to ļoti augsti vērtēju un saku paldies viņiem. Tagad man jāattaisno viņu uzticība. Piekritu stāties ministra amatā tikai ar nosacījumu, ka Einārs Cilinskis būs parlamentārais sekretārs. Mēs ar viņu labi uzsākām darbu, un tagad gribu to turpināt.

Abi kopā esam sekmīgi pagriezuši VARAM ar seju pret pašvaldībām. Mums un mūsu pakļautībā esošajām iestādēm ir jākalpo pašvaldībām. Mums jāiet pie viņiem, nevis pašvaldībām jānāk pie mums. Tāda ir mūsu misija, un tā arī darbu iesākām – braucot un tiekoties ar pašvaldībām. Latvija nav tikai Rīga.

Pats nāku no laukiem, dzīvoju Burtnieku novadā, un mana pārliecība ir tāda, ka atbalsta politika reģioniem šajos gados nav bijusi godīga. Nodokļu politika Ludzā un Alūksnē ir tāda pati kā Rīgā un Pierīgā. Atbalsta mehānismi arī tādi paši. Kas veido reģionos dzīvi labāku? Uzņēmējdarbības sektors un ražošana, kas rada apkārt esošo pakalpojumu sektoru. Kurš būs ieinteresēts investēt kādā attālā reģionā, ja nodokļu un atbalsta instrumenti ir tādi paši kā Rīgā? Ja būs diferencēta politika, tad varēsim sagaidīt izmaiņas.

– Vai jums ir konkrēti priekšlikumi?

– Mans priekšlikums nr. 1 ir mainīt struktūrfondu sadaļas proporcijas. Tai daļai, kuru saņemam no ES, reģionos jābūt pēc iespējas lielākai, savukārt tai daļai, kura jāpieliek pašam uzņēmējam, – mazākai. Rīgā un Pierīgā šai proporcijai jābūt pretējai. Šobrīd visiem proporcija ir vienāda un lielākā struktūrfondu nauda koncentrējas Rīgā. Rīdziniekiem un Pierīgas iedzīvotājiem jāsaprot, ka no tā, ka vairāk attīstīsies reģioni, iegūs visa Latvija un tātad arī Rīga.

– Piedāvājums, šķiet ļoti loģisks. Kāpēc tas nav ieviests un kas to bremzē?

– Ja paskatāmies uz Saeimu, tur ir maz cilvēku no reģioniem. Varbūt tur ir daudz tādu, kas dzimuši reģionos, bet sen jau dzīvo Rīgā. No Madonas, Lubānas, Alūksnes, Valkas, Smiltenes, Rūjienas, Limbažiem, Alojas, Salacgrīvas nav neviena Saeimas deputāta. Tas ir nenormāli. Te ir atbilde, kāpēc reģioni nevar attīstīties, jo nav jau tā pozitīvā lobija parlamentā. Joprojām cilvēki aizbrauc no reģioniem, pārceļoties uz lielākām pilsētām, Rīgu un diemžēl arī turpina izbraukt no valsts. Šo problēmu var atrisināt tikai ar diferencētu pieeju reģionu atbalstam. Apzinos, ka to panākt sešos vai septiņos mēnešos ir grūti, jo procesi valsts pārvaldē notiek gliemeža ātrumā.

– Vēlēšanas jau būs pavisam drīz. Vai esat iecerējis darboties ministra amatā ilgāk, arī pēc vēlēšanām?

– Nezinu, vai tas būs ilgākā vai īsākā termiņā. Par to lems vēlētāji. Lai viņi vērtē mūsu komandas darbu. Negribu sevi izcelt. Esmu vienmēr komandā strādājis, un man patīk komandas darbs.

– Jūs sakāt, ka esat komandas cilvēks, bet vairākkārt esat nostājies pret partijas pozīciju, atbalstot Anrija Matīsa kandidatūru satiksmes ministra amatā un atbalstot gāzes tirgus liberalizācijas atlikšanu.

– Anriju Matīsu pazīstu kopš laikiem, kad viņš bija valsts sekretārs, bet es Kaspara Gerharda ārštata padomnieks reģionālajos jautājumos. Mans uzdevums bija reģionos identificēt problēmas. Man patīk risināt jautājumus ātri, un, redzot uz ceļa bedri, es zvanīju Matīsam. Pēc nedēļas vai pat ātrāk šī bedre bija aizlāpīta. Tāpat Ziemeļlatvijā, no kuras nāku, ir savesti kārtībā visi rotācijas apļi, kas agrāk bija katastrofālā stāvoklī. Tur liels nopelns bija tieši A. Matīsam, tāpēc arī viņu atbalstīju. Tā kā partijā par šo kandidatūru mūsu viedoklis nesakrita, es balsojumā nepiedalījos. Tāda bija partijas iekšējā noruna. Kas attiecas uz gāzes tirgus liberalizāciju, šī liberalizācija notiks 2017. gadā. Tautsaimniecības komitejas sēdē, kad lēma par šo jautājumu, bija piedāvājums – liberalizēt ar 2014. gada 1. aprīli, vienlaikus ieraujot valsti tiesvedībā. Deviņdesmitajos gados, kad vēl mācījos vidusskolā, tika parakstīts līgums, kurš deva Latvijas gāzei ekskluzīvas tiesības līdz 2017. gadam. Ja tiek piedāvāts lēmums, kurš paredz lauzt līgumu un riskēt ar soda maksāšanu uz nodokļu maksātāju rēķina, tad es nebiju gatavs balsot par šādu lēmumu. Es atbalstu liberalizāciju, bet no 2017. gada, kā tas ir līgumos noteikts. Diemžēl šajā jautājumā pārmetumus izsaka tie, kas nezina jautājuma būtību un sekmē politisko ķengāšanos.

[Pilnu interviju lasiet 24.aprīļa NRA]

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.