logo

Negribas, lai Latvija vilktos astē. Saruna ar Edvīnu Šnori (1)

16.09.2014 Latvijas Avīze Latvijā

Edvīns Šnore

Edvīns Šnore 12. Saeimas vēlēšanās kandidēs Nacionālās apvienības sarakstā un tiek uzskatīts par vienu no tā favorītiem. “Latvijas Avīzes” lasītājiem Šnore gan vairāk pazīstams kā vēsturnieks un filmas “Padomju stāsts” režisors, taču šoreiz žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Viesturs Sprūde viņu aicināja redakcijā, lai runātu par politiku, par Ukrainas notikumu mācību, kas likusi savas domas mainīt pat tādiem, kuri agrāk dedzīgi aizstāvēja bezvīzu režīmu ar Krieviju.

– Partijas pirms vēlēšanām sola daudz, taču klusē par ideoloģiskajām lietām. Jūs var pieskaitīt ideologiem, tādēļ jautāsim: ko šajā ziņā Latvijā vajadzētu darīt? Ko vajadzētu darīt Nacionālajai apvienībai (NA)?

Edvīns Šnore: – Piekrītu tādam redzējumam, jo NA jau vienmēr iestājusies par šīm lietām. Citām partijām līdz pēdējam laikam tas tiešām nav bijis aktuāli. Tagad, pēc Ukrainas krīzes, situācija gan mainījusies un arī citas partijas sākušas darboties pastiprināti.

– Modes jautājums?

– Vienkārši partijas redz, ka, lai Latvijas valsts varētu pastāvēt ilgtermiņā, citas izejas nav. Kļuvis skaidrs, ka Krievijas draudi līdz šim bijuši pilnīgi neadekvāti novērtēti. Ne tikai militārie, bet arī tādi, kas apdraud Latviju iekšpolitiski kā nacionālu valsti. NA ir vienmēr runājusi, ka tādām lietām kā, piemēram, drošība, valoda, jāpievērš uzmanība. Citas partijas to atbalstīja tikai atsevišķos gadījumos.

– Bet NA priekšlikumu pārtraukt uzturēšanās atļauju izsniegšanu Krievijas pilsoņiem Saeima 11. septembrī noraidīja

– Tad jāuzdod jautājums: vai tiešām nešķiet, ka uzturēšanās atļauju ziņā aiziets par tālu? Kopš 2009. gada Krievijas pilsoņu skaits Latvijā pieaudzis par 60%. Bija 30 tūkstoši, bet tagad drīz būs 50 tūkstoši. Mums tik liels Krievijas pilsoņu skaits ir izdevīgs? Mums vajag, lai viņi pārceļas te no Krievijas, uzpērk īpašumus un Krievija izdevīgā brīdī paziņos, ka vēlas tos aizsargāt?

– Mūsu valsts iestādēm, Drošības policijai pārmet, ka tās nereaģē uz iekšpolitiskajām parādībām, kur reaģēt vajadzētu. Bet vara it kā jau nemaz nevēlas, lai policija enerģiski darbotos. Un policija to labi redz.

– Man tas arī nav saprotams. Pēdējais piemērs ir Latvijas pilsoņi vai nepilsoņi, kas karo teroristu rindās mums draudzīgajā Ukrainas valstī, naidīgajā pusē, bet viņiem nevar atņemt pilsoņa vai nepilsoņa statusu. Tas ir absurds! Vācijā, Lielbritānijā, Francijā par to ir pieņemti atbilstoši likumi. Mums tas ir kā karsts kartupelis. Ko tad gaida? Lai viņi ar visiem saviem “kalašņikoviem” atbrauktu uz Latviju? Tad būs par vēlu.

– Nesen redakcijā bija Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs Valdis Zatlers (RP) un Raivis Dzintars (NA). Arī viņi tagad pirms vēlēšanām pēkšņi konstatēja, ka nav tā, tā un tā. Kad būsiet deputāts Saeimā, ko jūs teiksiet? Ar ko sāksiet?

– Pirmkārt, būtu jāsāk ar to pašu uzturēšanās atļauju atcelšanu. Tādas neprasa ne ES, ne Krievija, drīzāk kādi “sponsori”, kuri stāv aiz šo partiju lēmumiem. Otrkārt, jāstiprina iekšējā drošība. Tagad runā, ka Latvija nevelta 2% no IKP aizsardzībai, bet arī iekšējās drošības ziņā redzam, ka attieksme ir pilnīgi nenopietna. Par to liecina kaut vai fakts, kāda ir Latvijas informatīvā telpa. Latvijā populārākais “Pirmais Baltijas kanāls” retranslē ne tikai Putina runas. Viņi pat pēc izlases pārraida tādas programmas, kas nekādā veidā nav savienojamas ar lojalitāti Latvijas valstij. Svētdienu rītos PBK pārraida programmu “Služu Otčizņe!” (“Kalpoju Tēvzemei!”). Tā ir bijusī “Kalpoju Padomju Savienībai!”, kas stāsta, cik labi dienēt Krievijas armijā. Vienā no raidījumiem stāstīja par Feliksa Dzeržinska vārdā nosaukto īpašo uzdevumu vienību, kas svinēja 90 gadus. Atcerēsimies, ka tā pati vienība Latvijā cīnījās pret nacionālajiem partizāniem! Tagad krievu skatītājiem šos čekas cīnītājus pasniedz kā varoņus. Bet Latvijas armijai veltītais “Laiks vīriem” no LTV sabiedriskā pasūtījuma ir izņemts. Tieši tad, kad sākās notikumi Ukrainā. Tas ir traģiski.

– Viens no pretargumentiem uzturēšanās atļauju atcelšanas lietā un arī citos gadījumos ir, ka Krievija tādus soļus varētu uzskatīt par Latvijas vienpusējām sankcijām. Mums ir bail no Krievijas reakcijas. Tie, kas taisa politiku, uzskata, ka labāk esot nelikties ne zinis.

– Varam tikai iedomāties, kāda būtu situācija Latvijā tad, ja tiktu īstenoti tie ārpolitikas uzstādījumi, kādi bija Latvijas valstij pirms Ukrainas notikumiem. Proti, bezvīzu režīms ar Krieviju. Latvija taču bija viena no tām retajām ES valstīm, kas šo lietu lobēja! Varam tik iedomāties, kā tad būtu ar “zaļajiem vīriņiem” un citiem aktīvistiem. Mēs vispār neko nevarētu izkontrolēt! Tagad to redz visi, bet joprojām ir lietas, kas būtu jādara daudz noteiktāk, stingrāk. Kaut vai aizsardzības budžets.

– Bet jautājums ir tāds: ko ievēlēšanas gadījumā atbildēsiet tiem, kuri Saeimā sludinās, ka jebkura vēršanās pret Krieviju nodara postu Latvijas ekonomikai?

– Es jau nesaku, ka ekonomika nav prioritāra. Drošība un ekonomika iet roku rokā. Sevišķi ekonomika, kas saistīta ar Krieviju. Esmu arī agrāk intervijās teicis, ka nav jābūt lielam ekonomikas ekspertam, lai redzētu, ka tās Krievijas robežvalstis, kuras izvēlas sadarboties drīzāk ar Rietumiem un pēc iespējas tālāk turēties no Krievijas, ekonomikā ilgtermiņā izrādās ieguvējas. Kaut vai Igaunija. Jo risks ir pārāk liels. Es kandidēju no Zemgales, bet Jelgavā Krievijas tanku rūpnīca “Uralvagonzavod” ceļ savu vagonu ražotni. Izveidojusies situācija, ka nevis “nacionāļi”, bet mūsu Rietumu sabiedrotie šai lietai var uzlikt veto, jo minētais uzņēmums ietilpst ES sankciju sarakstā. Kāpēc mēs paši nevarējām atzīt, ka mums ir drošības riski? Kāpēc tas bija mums jānorāda no Vašingtonas vai Briseles? Kam tad, ja ne mums pašiem vajadzētu rūpēties par savu drošību? Bet mēs tam pilnīgi nepievēršam uzmanību! Pirms kādiem gadiem desmit pieņēma lēmumu Rīgas TEC– 2 izmantot Krievijas gāzi. Stāstīja, cik lieli būs ieguvumi. Gāzes cena tad bija cita. Tagad Krievija gāzes cenas paaugstina un ekonomiski tas nebūt vairs nav tik ļoti izdevīgi.

– Runājot par drošību, tomēr vajadzētu nodalīt iekšējo no ārējās. Jo iekšējās drošības gadījumā nav runa tikai par pārsimt bruņumašīnu nopirkšanu. To ir pat neērti teikt, bet vai varam runāt par iekšējo drošību, iekams nav notikusi deokupācija?

– Iekšējā drošība Latvijā ir ārkārtīgi slidens temats. Nesen valdība pasūtīja mazākumtautību iedzīvotāju aptauju “Piederības sajūta Latvijai”. Un bija milzīga līksmība par rezultātiem, jo vairākums cittautiešu atbildējuši, ka uzskata sevi par Latvijas patriotiem. Es neredzu iemesla līksmībai, ja atver aptaujas datus un paskatās, kas tajos ir. Tur skaidri redzams, ka piederības izjūta Latvijai mazinās. Cittautiešu jauniešiem piederības sajūta Latvijai izrādās pat mazāka nekā vecākam gadagājumam. Tā ir pilnīga integrācijas politikas izgāšanās, jo izrādās, ka cilvēki, kas Latvijā dzimuši neatkarības laikā un te skolojušies, teic, ka ir pat mazāki patrioti nekā viņu vecāki. Par to būtu jārunā, bet neviens to nav izcēlis. Es piesardzīgi raugos uz ideju, ka vietējiem medijiem vajadzētu krievu valodā vairāk popularizēt Latvijas skatījumu un tad Maskavas iedarbība tiktu neitralizēta. Īsti neredzu tos, kuri krievu valodā varētu šo iedarbību neitralizēt. Vai kāds no Latvijas krievu inteliģences, žurnālistus ieskaitot, ir nosodījis Krievijas agresiju Ukrainā? Ja vēlamies to izdaudzināto piederības sajūtu vairot, tad vairāk jāinvestē tieši latviešu medijos un televīzijā. Ja raidīsim kvalitatīvāk, tad arī krievi, kurus gribam integrēt, iekļausies procesā. Naivi iedomāties, ka varēsim krievu valodā konkurēt ar Maskavas televīzijām, kurās ieguldīti simtiem miljonu. Tas, ko varam darīt, ir nevis imitēt, bet stingri iestāties par to, kas mums svarīgs, un darīt to latviešu valodā. Tieši šāda darbība cittautiešos raisīs cieņu.

– Ja jautātu Ždanokai ar Mitrofanovu, vai viņi ir Latvijas patrioti, tad viņi tādi izrādītos vēl simtreiz vairāk, jo, viņuprāt, patriotisms nozīmē vēl vairāk sadarboties ar Krieviju. Krievu avīzes raksta, ka “krievi nepadosies”, bet vai kāds prasījis, kam tad viņi nepadosies? Viņi negribot dzīvot Krievijā un kā Krievijā, bet grib pārkrievotu Latviju. To mūsu vara, kas nevēlas atbildēt uz jautājumu, kāpēc vairāk nekā 200 tūkstoši krievisko Latvijas pilsoņu nobalsoja, lai šeit krievu valoda būtu kā valsts valoda, nespēj atzīt.

– Tā ir. Baidos, ka kaut kas mainīsies tikai tad, ja kaut kas notiks, līdzīgi kā Ukrainas notikumu gadījumā mainījās mūsu ārpolitikas kurss. Ja paskatās uz to pašu Krimu, ja nemaldos, tur ir kādas 600 skolas. No tām apmēram 590 ir krievu, bet kādas 10 ukraiņu un tatāru. Tad kurš kuru tur diskriminēja? Ukrainas gadījumā redzu skaidras paralēles ar 30. gadu Gebelsa kantora taisītajām filmām par vāciešu “apspiešanu” Polijā – raudoša vācu ģimene stāsta, kā poļi Dancigā viņiem darījuši pāri. Tas viss bija iestudēts, lai īstenotu agresiju pret Poliju.

– Regulāri apmeklējot krievu grāmatnīcas, var redzēt, ka katru nedēļu tur “nāk iekšā” jauna produkcija. Tā ir, maigi izsakoties, viena vienīga naida propaganda.

– Es arī esmu papētījis tās grāmatas, kur rak­sta par Ukrainu. Mati ceļas stāvus. Daudzos no šiem izdevumiem kopīgais uzstādījums ir salīdzināt pašreizējo varu Ukrainā ar nacistiem. To dara Krievijas telekanāli, un to dara šīs grāmatas. Kijevas mērs Vitālijs Kļičko esot pielīdzināms nacistu okupētās Ukrainas reihskomisāram Ērikam Koham…

– Varbūt tas ir radikāli, taču Iekšlietu ministrijas vadību pēc idejas vajadzētu pārņemt NA. Lai būtu ar ko runāt. Neprasīsim taču kultūras ministrei Dacei Melbārdei, ko viņa ar tādām lietām domā darīt!

– Lai kaut kas šajā virzienā mainītos, jābūt politiskajai gribai. Kopumā. Tad atrastos arī mehānismi, kā rīkoties. Tas, ka tādu mehānismu nav šobrīd vai arī tie pareizi nefunkcionē… Protams, valdības koalīcijā mēs patlaban neesam galvenie.

– Nacionāļiem vajadzētu prasīt vairāk. Jūs esat pārāk miermīlīgi.

– Tas atkarīgs no tā, kā tauta šoreiz nobalsos. Bet es tiešām aicinātu vēlētājus padomāt, kāda būtu Latvijas drošības situācija, ja, kā jau minēju, īstenotos pirmsukrainas politika, kuru pārstāvēja citas latviskās partijas, tajā skaitā valdošās. Tagad redzam, ka tiek īstenoti principi, par kuriem NA iestājās vienmēr. Cilvēkiem būtu jāpadomā, kura politika ilgtermiņā tad izrādījusies pareizākā. Citādi pārmest otram radikālismu un pēc laika pašam nonākt pie tāda risinājuma nav nekāda efektīvā politika. Tāpēc jau Latvija bieži velkas pārējai Eiropai astē, ka pie pareizajām atziņām nonākam pēdējie. Drošība un ekonomiskā atkarība no Krievijas ir tieši tas gadījums.

– Viss, kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Vai krīzes situācija arī vēlētāju darīs gudrāku?

– Ļoti ceru. Ukrainas dēļ cilvēki kļuvuši nopietnāki. Šodien, kad ir tik nestabila situācija uz robežām, šis nav laiks, kad eks­perimentēt ar politiskajiem spēkiem, par kuru ģeopolitisko orientāciju īstas skaidrības nav. Līdzīgi kā bija ar izjukušo Valda Zatlera Reformu partiju. Daudzi par viņiem nobalsoja un pēc tam vīlās, daļēji arī tāpēc, ka reformisti sāka īstenot visnotaļ prokrievisku politiku – aicināja “Saskaņas centru” valdībā, sāka siltas attiecības ar Vladimiru Putinu, aģitēja par bezvīzu režīmu. Partija izjuka, četri gadi ir pagājuši, un mēs esam turpat, kur bijām. Cilvēkiem vajadzētu skatīties uz politisko partiju darbiem ilgtermiņā, nevis tikai uz tām asajām kustībām, ko tās izdarījušas pēdējo pāris mēnešu laikā.

Latvijas Avīze

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.