logo

Nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži, un neatbalstīs neviens

26.01.2016 Rihards Kols Saeimā

Foto: Juris Vīgulis, Saeimas Kanceleja

Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!

A.God. Ārlietu ministra kungs

Cienījamie un godātie ministri, deputāti!

Ekselences, dāmas un kungi!

Atskatu uz aizvadītā gada ārpolitikas notikumiem un šī gada plāniem, vēlos sākt ar Ārlietu ministrijas sasniegumiem.

2015. gada pirmā puse pavadīta ES prezidentūras zīmē, kurā, pateicoties gan ĀM, gan citu ministriju profesionālajam darbam, Latvija sevi parādīja no viscienījamākās puses un pierādīja, ka esam gatavi savā valstī īstenot pasaules mēroga notikumus. Jāuzteic arī ĀM darbība, atbalstot Ukrainu, tās īstenotās reformas un pārstāvot tās intereses ES institūcijās. Nozīmīgs bijis arī darbs pie plašākas NATO spēku un struktūru pastāvīgu klātbūtnes nodrošināšanas gan Latvijā, gan Baltijas valstīs, kā arī Austrumu partnerības stiprināšana un aktualizēšana.

Un tomēr – Par neizdarīto mājasdarbu.

Iepriekšējo gadu apņemšanās stiprināt sabiedrības saliedētību diemžēl tikusi aizmirsta ES migrācijas krīzes kontekstā, kad Ārlietu ministra personīgie un ĀM vārdā paustie uzskati mērķtiecīgi iebiedēja un šantažēja Latvijas sabiedrību. Skaļie paziņojumi par Latvijas nonākšanu starptautiskā izolētībā, par NATO un ES atbalsta zaudēšanu un, pastarpināti, pat draudi ar Sibīriju, tiešā veidā ir veicinājuši sašķeltību un baiļu sēšanu sabiedrībā, kurā nu jau teju 80% ir pret patvēruma meklētāju uzņemšanu. Ņemot vērā š.g. sākumā izskanējušās ziņas par iespējamu jauna, obligāta bēgļu pārdales mehānisma izveidi, gan ĀM, gan citas iesaistītās valsts institūcijas aicinu atcerēties par savu iedzīvotāju interesēm un šajās sarunās valsti pārstāvēt, ieturot noteiktās nacionālās pozīcijas.

Par ārpolitikas ziņojumu

Kopumā ziņojums ir sagatavots kvalitatīvi, un daudzos no apsvērtajiem jautājumiem varu tikai paust savu atbalstu un piekrišanu. Taču, par spīti vai tieši likumsakarīgi ziņojumā plaši aptvertajam ārpolitikas aktualitāšu lokam, ziņojums arī atkal iekritis savā „ikgadējā bedrē” – tas izskan kā deklarācija un iedvesmojoša runa, kurā, diemžēl iztrūkst konkrētības. Šķiet, joprojām baidāmies uzņemties vadošu lomu sev svarīgu jautājumu aktualizēšanā un risināšanā.

Par Latvijas ārpolitikas prioritātēm 2016.gadā

Viena no tām, nemainīgi, ir drošība.

Daudz panākts NATO pastāvīgas klātbūtnes nodrošināšanā Baltijas valstīs reģiona nestabilitātes un ieilguša ārējā apdraudējuma apstākļos. Aizsardzība nepieciešama ne tikai uz sauszemes, bet arī jūras teritorijās, tāpēc ir jāturpina iesāktais darbs un šogad notiekošā Varšavas samita laikā aktualizējot un panākot, ka turpmāk dienaskārtībā tiek iekļauts jautājums par pastāvīgu NATO jūras spēku izvietošanu Baltijas jūrā.

Taču nacionālā drošība neaprobežojas tikai ar armijas un militārās tehnikas klātbūtni mūsu robežās. Kā atzinis ASV īpašais sūtnis Eirāzijas enerģētikas jautājumos – ja valsts ir atkarīga tikai no viena enerģijas piegādātāja, tās neatkarība ir apdraudēta.

Šajā kontekstā jo īpaši satraucošs šķiet lēmums nepieminēt Nord Stream II projektu šī gada ziņojumā. Rinkēviča kungs, mēs taču kategoriski iebilstam pret šī projekta īstenošanu un aicinām ES to apturēt!

Laikā, kad turpinās Ukrainas okupācija un ES pret Krieviju īsteno sankcijas, jaunu, mūsu enerģētisko atkarību palielinošu un Krievijas ietekmi pastiprinošu projektu uzsākšana būtu absolūti neizprotams un tuvredzīgs solis, kam jau pretojas vairākas ES dalībvalstis. Latvijai jāuzņemas iniciatīva, meklējot un izvirzot juridiskus un diplomātiskus apsvērumus šī projekta apturēšanā.

Otrs jautājums ir Latvijas ārējā ekonomiskā tēla veidošana.

2012. gadā tika izveidota Ārējās ekonomiskās politikas koordinācijas padome – uzraugošā institūcija ar ārlietu ministru tās priekšgalā, kuras mērķis ir, citēju, „nodrošināt saskaņotu valsts pārvaldes iestāžu un uzņēmēju organizāciju sadarbību sekmīgas ārējās ekonomiskās politikas veidošanā un īstenošanā Latvijas tautsaimniecības konkurētspējas celšanai un eksportspējas stiprināšanai.”

Tā kā šīs padomes – ļoti spēcīgas uzraugošās institūcijas – darbības novērtējums nav iekļauts nevienā ziņojumā kopš tās dibināšanas, jājautā, kas sasniegts tās darbības laikā? Kā arī, vai ir iespējams iepazīties ar šo ārējo ekonomisko politiku, kuras īstenošanu padome uzrauga?

Lai arī kādas būtu atbildes uz šiem jautājumiem, jāatzīst, ka šīs institūcijas izveidošanas pamatdoma – definēt, atrast savas ārējās ekonomiskās prioritātes un eksporta jomas, nosakot skaidru ārējo ekonomisko politiku, ir apsveicama. Tagad nepieciešama tās darbības pārskatīšana, efektivizēšana un tās ideju iedzīvināšana realitātē. Ir skaidrs, ka šobrīd Latvijā nepastāv noteikta ārējā ekonomiskā stratēģija. Nav īsti pat vīzijas. Vai mēs šodien, jaunā ES investīciju plāna, ES transatlantisko tirdzniecības nolīgumu parakstīšanas un 16+1 sanāksmes priekšvakarā, varam atļauties plūst pa straumi bez prioritātēm? Vai tiešām vienīgais, ko Latvija spēj darīt ārējās ekonomikas attīstībai, ir dalība simtos konferenču un izstādēs?

Ministra atsauce uz veiksmīgu jaunu eksporta tirgu apgūšanu Latvijas uzņēmējiem pēdējā gada laikā ir nevis plānveidīgas īstenotās politikas rezultāts, bet gan reakcija uz krīzi. Protams, tas ir labi, ka spējam tik ātri reaģēt uz izaicinājumiem, bet tomēr, valsts, kura vēlas attīstīties veiksmīgi ilgtermiņā, nepieciešama skaidra ilgtermiņa politika.

Valsts līmenī trūkst skaidru vadlīniju visām ar investīciju piesaisti un uzturēšanu saistītajām institūcijām – ĀM, FM, EM; īpaši akūta ir pašvaldību, kā arī šaurākas nozīmes institūciju neiesaistīšana investīciju piesaistē – Konkurences padome, Publisko iepirkumu birojs, VID -, kam būtu jāturpina darbs pie Latvijas, kā pie investīcijām pievilcīgas un drošas vides veidošanas.

Nepieciešams izveidot gan vienotas starpinstitucionālās vadlīnijas par prioritārajiem investīciju objektiem un nozarēm Latvijā, gan jāidentificē valstij prioritārie eksporta novirzieni, veidojot pārredzamu un koordinētu politiku, kurā sadarbojas visas ar investīcijām un ekonomiku saistītās institūcijas.

ĀM, kā Latvijas tēlu pasaulē nesošajai ministrijai, ir jāuzņemas „flagmaņa” loma šīs politikas izstrādē un īstenošanā. Ar vienas vienīgas institūcijas izveidi acīmredzami nepietiek, ir jāpanāk tās efektīvāka darbība.

Šī gada ziņojums ir kvalitatīvs un plašs, nosakot vairākus nopietnus uzdevumus, kuri jāpaveic šī gada laikā. Tomēr, Latvijas ārpolitikā, joprojām nedaudz trūkst drosmes un, kas būtiski, arī skaidras vīzijas. Prezidentūras – Latvijas kā mediatoru valsts – laiks ir beidzies. Aicinu atmest pārprastu un pārmērīgu piesardzību un ar pašapziņu virzīt un realizēt Latvijai būtiskus jautājumus starptautiskajā un arī vietējā dienaskārtībā.

Pārfrāzējot Kisindžeru, nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži, un neatbalstīs neviens. Veidosim ārpolitiku, kuru atbalsta un ar kuru lepojas Latvijas sabiedrība!

Rihards Kols

Saeimas deputāts, NA valdes loceklis

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.