logo

Opera nepieder Žagaram

06.09.2013 Elita Veidemane Latvijā

Intervija ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi: par Nacionālo operu kā kaujas lauku, par Artura Maskata atteikšanos būt par Operas direktoru un par izšķērdīgi dārgajiem iestudējumiem.

– Nacionālā opera mums atkal kā kaujas lauks – Žaneta Jaunzeme-Grende pret Andreju Žagaru. Kāds ir jūsu vērtējums karojošo pušu panākumiem?

– Es uz to skatos kā ministre – mans galvenais uzdevums ir nodrošināt, lai tiek ievērotas valsts un visas sabiedrības intereses. Katru gadu Latvijas valsts iegulda kultūrizglītībā 25 miljonus latu: nauda aiziet trim augstskolām, četrpadsmit speciālajām vidusskolām, 52 mūzikas un mākslas skolām. Pēdējos 20 gados šī investīcija ir aptuveni pusmiljards latu. Un katru gadu valsts arī Operā iegulda pamatīgas summas. Tāpēc valsts pamatinterese ir, lai kultūra, mūzika nonāktu pie ikviena nodokļu maksātāja – vismaz vienreiz gadā. Bet vai tas tā notiek? Būtisks apsvērums man kā kultūras ministrei ir šāds: vienīgā konkurētspējas atšķirība pasaules mērogā ir nacionālā pašapziņa, kas veidojama jau no bērnības un attīstāma visas dzīves laikā. Atšķirība starp latvieti un ķīnieti būtu meklējama kultūras saknēs un pamatvērtībās – Rainī un Konfūcijā. Kultūra, ko apgūstam kopš bērnības, ir vienīgais piepildījums, kas latvieti atšķir no citām nācijām. Visās augstskolās matemātika, bioloģija un citas zinātnes faktiski ir vienādas. Bet kultūra – atšķirīga. Un Kultūras ministrijas uzdevums ir: lai ikviens mūsu valsts iedzīvotājs arī ar Operas palīdzību saņemtu to, ko var sniegt Latvijas (bet ne tikai) komponisti, mūziķi, dziedātāji un dejotāji.

Tad kādam ir jābūt cilvēkam, kas vada šādu tik ļoti nozīmīgu valsts kapitālu, kurā mēs esam investējuši gadsimtu kultūras tradīcijas un reālu naudu? Kāds būtu rezultāts, ja veiktu aptauju ielās un uzdotu jautājumu – kādam ir jābūt valsts kapitālsabiedrības vadītājam? Domāju, ka atbildēs būtu ietverti ļoti augsti standarti un galvenais būtu – viņam ar atdevi katru dienu jāstrādā valsts labā. Ja vērtējam šā brīža situāciju, tad, iespējams, ir labi, bet vienmēr jābūt izaugsmei. Jebkurai personībai ir raksturīgi domāt, ka tas, ko viņš dara, ir pareizi. Ja cilvēks dara kaut ko vienu desmitiem gadu, tad darāmā stils un veids var ieslīgt rutīnā. Tāpēc ierasta prakse visā pasaulē ir, ka ik pa laikam tiek mainīta uzņēmumu vadība, un mūsdienu pārvaldes standarti nepieļauj situācijas, kad cilvēks uz mūžiem iesēstos kādā amata krēslā. Cilvēkam, kas ilgstoši atrodas vienā amatā, ir grūti veikt inovācijas. Operas likums nosaka, ka kultūras ministrs atbild par Operu, un mans redzējums ir pamainīt organizācijas attīstībā dažus akcentus.

Būtiski ir mainīt Operu no ļoti elitāras uz visiem pieejamu kultūriestādi, un nu esam nonākuši tajā paša punktā, ar kuru sāka Andrejs Žagars. Pirms 17 gadiem arī viņš sāka darboties situācijā, kad Operu uztvēra kā zelta namu, kas ir nepieejams. Aktīvi darbojoties, viņam izdevās mainīt priekšstatu, bet amata rutīna vienmēr dara savu. Mums top jaunas koncertzāles – Rēzeknē jau ir, būs Cēsīs un Liepājā, un tas nozīmē, ka mums jāiet uz āru, uz reģioniem, pie cilvēkiem. Kāds ir repertuārs, kuru piedāvājam apmeklētājiem? Kā mēs uzrunājam jauniešus? Kā izmantot jaunas metodes, jaunās tehnoloģijas, jaunos medijus? Ir virkne jautājumu, uz kuriem gribētu gūt atbildes.

– Valdes locekļa amata kandidāti taču prezentēja savu skatījumu uz Operas attīstību. Vai tur bija šīs atbildes?

– Kad klausījos prezentācijas, ko sniedza valdes locekļa amata kandidāti, es saskatīju ļoti daudzas jaunas idejas. Savukārt Andreja Žagara redzējums vērtējams kā vistradicionālākais – uzsvars tika likts uz to, kas Operā jau ir ikdiena, ka viss ir ideāli un nekas nav jāmaina. Taču vērtējot no manām pozīcijām… Valdes loceklis nav goda amats, tas ir amats, kurā jāstrādā no ausmas līdz ausmai. Operā, kur gada apgrozījums ir desmit miljoni latu, bet valsts dotācija – 5,8 miljoni latu, valdes priekšsēdētājs nevar strādāt uz pusslodzi. Bet Žagara kungs nevēlas mainīt savu darba stilu, viņam ir ļoti svarīga viņa radošā darbība. Es cienu viņa vēlmi, taču brīnos par viņa krampjaino turēšanos pie krēsla. Ministrijas redzējums un piedāvājums viņam ir likumsakarīgs – turpināt radošo darbību, turpināt pārraudzīt visus Operas projektus Eiropas kultūras galvaspilsētas sakarā un veikt prezentējošu darbību starptautiskajā mērogā. Operā ir ļoti spēcīga otrā līmeņa vadība. Neraugoties uz vadītāja ilgstošo prombūtni, organizācija funkcionē teicami. Taču tagad, paskatoties uz Operas direktora ālēšanos, domāju tā: valsts amatpersona, aizstāvot savu vārdu, izmanto Operas tēlu, Operas administratīvos resursus, sabiedrībā pazīstamus un cienījamus cilvēkus – diez vai tas atbilst laba valsts kapitālsabiedrības vadītāja statusam.

– Jūs sakāt – «Andreja ālēšanās». Ko viņš vēl ir darījis, izņemot preses konferenci, kas tika noorganizēta Operā?

– Izcila vadītāja galvenās pazīmes ir spēja risināt situācijas konstruktīva dialoga veidā. Un sākt ar tiešu dialogu, nevis pastarpinātu, iesaistot tajā masu medijus. Andreja Žagara paņēmieni ir paredzami – vētra mediju telpā, pazīstamu cilvēku viedokļu ģenerēšana, mākslinieku emocionalitātes izmantošana, Operas atbalstītāju apzvanīšana…

– Žagars viņus ir pierunājis tā rīkoties?

– Izcilā operdziedātāja Kristīne Opolais saka: «Es nedziedāšu!» Jā, tā ir cienījama pozīcija, bet faktiskā atbildība būs jāuzņemas Andrejam Žagaram, kurš kā direktors skatītāju priekšā ir atbildīgs par šo koncertu. Mani mulsina, ka administratīvie jautājumi salikti vienā maisā ar emocionālajiem. Mulsina tas, ka cilvēks nesaprot, ko nozīmē – būt valsts kapitāla apsaimniekotājam. Iedomājieties, ja presē parādītos ziņa: kādas lielas slimnīcas valdes priekšsēdētājs pusgadu operē Vācijā. Bet tieši tā ir ar Andreju Žagaru: viņš pusi laika pavada ārzemēs – savi projekti, bizness, atvaļinājumi… Ja Žagars tiek apstiprināts valdē, sanāk, ka tur strādās nevis trīs cilvēki, bet tikai divarpus. Tas nozīmē, ka es kā ministre nepildu likumu. Vai kādas lielas slimnīcas valdes priekšsēdētājs pēc operācijām, ko veic ārzemēs un tur saņem lielu naudu, pēc tam ved uz Rīgu turienes speciālistus, kuri šeit, veicot operācijas, saņem daudz lielāku atalgojumu nekā vietējie ķirurgi? Ja kaut kas tāds būtu noticis, mediji par to rakstītu aizgūtnēm. Bet ja Operas arodbiedrība uzraksta ministrijai vēstuli, ka tā nevar satikt uzņēmuma vadītāju pusotru gadu tāpēc, ka viņš neatrodas uz vietas, jo nodarbojas ar tiešajiem darba pienākumiem nesaistītām lietām, bet gan privātajām – tas nevienam nešķiet vērā ņemams arguments. Un tas mani izbrīna.

– Arturs Maskats, kā noprotu, sākumā piekrita kļūt par valdes locekli un pēc tam – par valdes priekšsēdētāju, respektīvi, par Operas vadītāju. Kas notika? Kāpēc viņš atteicās no šā pienākuma?

– Noklausījos visas prezentācijas, kurās pretendenti stāstīja savu skatījumu par Operas attīstību. Man ļoti patika Artura Maskata prezentācija – dziļa, izsvērta, uz pārmaiņām vērsta. Faktiski Andrejam Žagaram bija visblāvākā prezentācija. Kāds no komisijas locekļiem pajautāja Maskatam: vai viņš būtu gatavs vadīt Operu tad, ja valdē būtu Žagars, un arī tad, ja valdē nebūtu Žagara? Maskats atbildēja – jā. Konkursa komisija sliecās uz to, ka Operu vajadzētu vadīt Maskatam, jo viņam ir muzikālā izglītība, kamēr Žagaram – nav. Pēc tam bija smaga diskusija par to, vai Žagaru ņemt valdē vai ne. Mani argumenti pret to bija šādi: valdes locekļiem jāpārstāv dažādas kompetences, un māksliniecisko darbību jāpārstāv tikai vienam cilvēkam. Izsverot visus plusus un mīnusus, starp abiem – Maskatu un Žagaru – izvēlējos pirmo. Operai tuvākajos gados ir smagi izaicinājumi – jācīnās par ēkas pabeigšanu, jāuzlabo jaunās piebūves tehniskais stāvoklis, jārūpējas par darbiniekiem piemērotiem darba apstākļiem, jāuzņemas jauni mākslinieciskie izaicinājumi. Šo mērķu sasniegšanai vajadzīgi cilvēki, kas dara tās lietas, kas Operā nav darītas gadiem.

Elita Veidemane

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.