logo

Patriotiskā audzināšana – mūsu nākotnes garants!

22.09.2014 Raivis Zeltīts

Runāt par patriotisko audzināšanu mēdz uzskatīt par slikto toni – galu galā jebkādu vērtību izcelšana neiederas postmodernajā domā. Tomēr realitātē vienmēr notiek cīņa par cilvēku sirdīm un prātiem – patīk tas vai nē. Arī arguments, ka nedrīkst pieļaut “ideoloģijas” mācīšanu skolās, ir tikai līdzeklis to rokās, kuri grib mācīt savējo ideoloģiju. Tikai pirmajā gadījumā to ar atklātiem līdzekļiem un diskusijām grib ieviest tautas izvēlētie pārstāvji, kuriem vēlētāji ir deleģējuši viņu uzskatu realizēšanu valsts dzīvē. Otrajā gadījumā tas notiek bez diskusijām, aizmuguriski, ar “Ziemeļvalstu ministru padomju”, dažādu fondu u.c. noslēpumainu iestāžu palīdzību, un vienā jaukā brīdī mēs bērnudārzos redzam dažādas “pepijprinču” grāmatiņas. Vai Latvijas bērnus audzinās MTV šovi, 1. Baltijas kanāls, vai tomēr arī valstij būs kāda teikšana – tikai tāda ir izvēle. Ja kādam šķiet, ka viņš var būt “apolitisks”, nenozīmē, ka citi to pieļaus. It īpaši jau mūsu ģeopolitiskajā situācijā. Visai drīz šis “apolitiskais” cilvēks sāk atkārtot dažādas idejas un frāzes, kuras nav radušās šī cilvēka paša pārdomu rezultātā, bet gan “iedvestas” no citiem avotiem, tādējādi kalpojot citu politiskajām, ekonomiskajām u.c. interesēm.

Sabiedriskās domas veidošana var notikt vai nu bez mums, vai ar mums. Domāju, ka Latvijas interesēs ir, lai tas notiek ar mūsu pašu līdzdalību. Latvijas interešu jautājums nav tikai subjektīva tērzēšana – jautājums, vai daudzi tūkstoši šaubu pilno Latvijas iedzīvotāju uzlūkos Latviju kā valsti, kurā veidot savas ģimenes, savu nākotni, vai arī uzķersies uz ideju par Krievijas varenības atjaunošanu, tieši ietekmēs mūsu drošību tuvākajos gados. Krievijas varenības atjaunošana ir iespējama tikai ar asiņaina konflikta palīdzību, tāpēc šī ideja pašu mājās ir jānocērt jau saknē. Tāpēc sniegšu savu ieskatu tajā, kāpēc manuprāt patriotiskajai audzināšanai ir tik izšķiroša nozīme, ja mēs veidojam drošāku un taisnīgāku Latviju.

  1. Kas nav mainījies?

Par spīti jaunākajai modei tēlot lielāku anti-putinistu un ukraini, Krievija nav mainījusies. Tās agresīvā ārpolitika tika formulēta jau līdz Putina varas nostiprināšanai Krievijā (Karaganova doktrīna 1992. gadā, vēlākie ārpolitiskie uzstādījumi). Mainījies ir tikai tas, ka politiķi vairs nevar atļauties runāt par attiecību uzlabošanos ar Krieviju un izlīgumiem.

Taču nacionālisma idejas ir un paliek tās pašas.

  1. Nacionālisma ideoloģijas centrā ir tauta;

  2. Tautai ir tiesības pastāvēt;

  3. Tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos.

Šīs “radikālās” idejas ir tās, kas nav pieņemamas tik lielai daļai ekspertu, intelektuāļu u.c. sabiedriskās domas veidotāju, taču beidzot ir nostiprinātas ar Satversmes preambulu. Tagad tās ir jāpadara par dzīvu realitāti katra latvieša domās un darbos!

  1. Iesakņošanās

Patriotiskā audzināšana pēc savas būtības ir iesakņošanās. Šī iesakņošanās klusībā notiek arī pati no sevis – par spīti oficiālajai ideoloģijai, kur salūts 18. novembrī ir labi, bet nolikt ziedus 16. martā pie Brīvības pieminekļa – nesmuki. Tautiskas lentītes ap rokām, auseklīši, tautasdziesmu popularitāte – tāda nacionālo simbolu popularitāte ikdienā nav redzēta kopš Trešās atmodas laikiem. Ir pagājusi paaudze, un notiek identitātes meklējumi. Klusa atmoda. Tā ir padziļināta interese par tautas vēsturi, vienojošiem stāstiem un pagātnes tēliem. Jaunības enerģija apvienojas ar seniem motīviem, kas ietērpti jaunās formās un valodā, ko iespējams uztvert mūsdienu cilvēkam. Jo dziļāk sniedzas saknes, jo augstāk koks aug. Augšana bez saknēm nav iespējama – to piemirst kosmopolītisma sludinātāji, kas tieksmē pēc progresa nocērt saknes, tā nesdami vienīgi tumsu. Drīz būs pagājis gadsimts, kopš 1917. gadā Krievijā tika uzsākta šāda radikāla sabiedrības pārkārtošana un “jaunas pasaules celšana”. Tas vairs nedrīkst atkārtoties!

  1. Kas ļāva izdzīvot latviešu tautai?

Stipru koku, kam pietiek gaismas un kas arī cieši saaudzis ar savu zemi, nenolauzīs nekāda vētra. Latviešu nācijas tieksme pēc savas valsts ir bijusi pavediens, kas mūs noturēja arī pēdējā gadsimta ģeopolitiskajās jukās, un, ja mēs pie tās pieturēsimies, ja mēs stiprināsim šo īpašību, tad latvieši noturēsies arī šajā gadsimtā.

Iesakņošanās būtību jau raksturoju. Kas ir šī gaisma? Garīgi stipru cilvēku raksturo spēja nevainot apkārtējo pasauli par kādu “pāridarījumu”, bet jebkurā situācijā meklēt risinājumu, lai visi pieejamie resursi strādātu paša labā. Tas attiecas arī uz tautu, un latviešu tauta ir labs piemērs. Atminoties latviešu strēlnieku cīņas, neatkarības karu, leģionāru pretošanos un reiz pazaudēto un atgūto valsts neatkarību, redzam, ka latviešu tautu raksturo spēja krīzes situācijās atrast milzīgu iekšējo garīgo spēku, kas salauž jebkādu fizisko pārspēku. Šis iekšējais spēks ir jāapzinās, un pie tā ir jāstrādā.

Tas ir apzinīga valstsvīra uzdevums, ja viņš spēj domāt ilgtermiņā. Skatoties virspusēji, Kārļa Ulmaņa lēmumam 1940. gadā nepretoties PSRS okupācijai bija izšķirīga un negatīva rīcība. Nevēlos šeit pārspriest pretrunīgo 1940. gada jautājumu, bet gan uzsvērt, ka viņa “neredzamais darbs”, kam ilgtermiņā bija patiesā nozīme, bija latviešu nacionālās pašapziņas stiprināšana no 1934. līdz 1940. gadam tā, lai latviešu nācija pārdzīvotu arī starptautiskos satricinājumus, kurus objektīvi mēs nevarējām ietekmēt. Izšķirošs bija tieši 3. atmodas laiks, kad starptautiskā situācija mainījās latviešu nācijai par labu. Kaut arī latvieši 1989. gadā bija tikai 52% no valsts iedzīvotājiem, mūsu tauta joprojām bija ar valstiskuma apziņu, ar nacionālā lepnuma apziņu, ar lepnumu par savu valodu un kultūru. Šī pārliecība nebija 52%, tā bija gandrīz vienprātīga un tika ņemta vērā. Pretējā gadījumā Retumi mūs labprāt būtu aizmirsuši, nevis sarežģījuši attiecības ar Gorbačovu. Arī tad, ja mēs neatkarību būtu atguvuši, bet mums trūktu šī nacionālā pašlepnuma, tad mēs šobrī atrastos Baltkrievijas situācijā, kur baltkrieviskā kultūra un baltkrievu valoda jau sen ir aizmirstas, un arī pati valsts cieši saaugusi ar Krieviju. Tātad valstsvīram ir jārada attiecīga sistēma, kas šo spēku vairotu.

  1. Izglītība ir pamatakmens

Ja runājam par sabiedrisko domu, tad mediju telpai līdzināties var tikai izglītības sistēma, kas ir vienīgais “siets”, caur ko iziet ikviens Latvijas iedzīvotājs neatkarīgi no savas sociālās, nacionālās izcelsmes, kabatas satura utt. Tieši tāpēc tai ir prioritāra nozīme valsts stiprināšanā.

Ne visiem ir uztveramas idejas par vēsturi, nacionālo identitāti un latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem. Taču ikviens vēlas drošību, stabilitāti un labklājību. Tas ir tieši atkarīgs no ticības valstij, ko rada valsts godīga attieksme pret saviem pilsoņiem, pozitīvi rādītāji tautsaimniecībā un demogrāfijā. Ikvienam ir jājūt, ka valsts rīkojas taisnīgi katrā jautājumā. Tā ir nodokļu politika, attieksme pret uzņēmējiem, pret valsts īpašumu. Prihvatizācija vairs nedrīkst atkārtoties nekādās formās! Savukārt no kā tas ir atkarīgs? Tas atkarīgs nevis no laimes lāča, bet gan no izglītības sistēmas, kas motivē palikt Latvijā, attīstīt sevi kā personību un dot labumu sabiedrībai. Jā – dot labumu visai sabiedrībai, nevis tikai savai individuālajai karjerai. To stiprina kolektīva iedvesma, vienotas vērtības un stipra nacionālā identitāte. Patriotiskā audzināšana skolās ir būtiskākais darba lauks. Nozīmīgs ir arī atbalsts tradicionālajai kultūrai, zemniecībai kā nacionāli noskaņotākajam sociālajam slānim, kā arī patriotiskajām ārpusskolas aktivitātēm. Pēc pieredzes zinu, ka pašvaldības vienas pašas nevar pacelt Jaunsardzes darbību pietiekamā līmenī. Jaunsardze joprojām nav atguvusies no “veiksmes stāsta” laikā nogrieztajiem līdzekļiem, taču tās sociālā loma ir nenovērtējama. Ja kaut kur vispār ir notikusi cittautiešu integrācija, tad tā ir jaunsardze, kur patriotiskā audzināšana tiek realizēta caur komandas garu un stipras jaunatnes veidošanu kopumā.

Šī jauniešu fiziskā un garīgā stiprināšana arī ir būtisks jautājums. Daudz tiek runāts par agresīviem skolniekiem, taču kādas alternatīvas tiek piedāvātas? Neviena paaudze nav sliktāka par iepriekšējo, tikai citādāka. Jaunajai paaudzei netiek piedāvāti tai atbilstoši risinājumi. Šeit nevar vainot vecākus, kuri bieži vien ekonomisku apstākļu dēļ nevar ziedot visu savu laiku audzināšanas jautājumiem. Jaunajai paaudzei ir milzīga iekšējā jauda un potenciāls, kas atbilstoši jāizmanto, taču, ja tas netiek darīts un arī ja nav izpratnes par zināmām pamatvērtībām, tad tas izpaužas destruktīvās tendencēs.

Sporta nodarbībām skolās vajadzētu būt katru dienu. Ja arguments ir tas, ka skolēniem ir pārāk liela mācību slodze, tad atcerēsimies, ka sportošana veicina asiņu apriti (t.sk. smadzenēm), padara garīgi stiprākus un disciplinētākus, turklāt emocionālā izlāde novērš dažāda veida huligāniskas izdarības. Ieguvums ir vairākkārt lielāks nekā tās mācību stundas, kuras būtu jāizlaiž. Turklāt vienmēr esmu teicis, ka informācijas pieejamības laikmetā likt uzsvaru uz informācijas “iekalšanu”, atkārtošanu, dažādiem testiem, kontroldarbiem ir nelietderīga laika izmantošana, ko saprot arī skolnieki, kuri vienmēr instinktīvi sajūt, vai viņus muļķo vai nē. Tā vietā uzsvars būtu jāliek uz spēju stiprināšanu – tā ir šī smadzeņu jaudas palielināšana, spēja apkopot un strukturēt informāciju, konstruktīvās un radošās domāšanas veicināšana. Šobrīd uzsvars tiek likts gandrīz tikai uz kritisko un analītisko domāšanu, pilnīgi ignorējot šos tikpat svarīgos, ja ne svarīgākos domāšanas veidus.

  1. Kur ir mērķis?

Tie visi ir dažādi stratēģiskie soļi, taču nekonkrētība izkliedē spēkus un neveicina rezultāta sasniegšanu. Lai tas būtu konkrēti, nepieciešams definēt vienu kopīgu valstisku mērķi, kas būtu pieņemams ikvienam iedzīvotājam. Manuprāt, ļoti pareizu virzienu iezīmē Raivis Dzintars, izvirzot mērķi Latvijai kļūt par bērniem draudzīgāko valsti pasaulē. Tā ir valstsvīra cienīga domāšana, kāda šajos laikos ir nepieciešama Latvijai. Politiķi-grāmatveži nespēs stāties pretī Putina stratēģijai Baltijā. Putina mērķis ir impērijas atjaunošana. Šis mērķis kopš 2000. gada ir nostiprinājies lielā daļā sabiedrības, un jāatzīst, ka tas ir tikai pašu nolaidības rezultāts. Šī brīža stadijā impēriskais mērķis nozīmē jau daudz agresīvāku rīcību un revanšismu, kā galamērķis ir neatkarīgas valsts likvidācija. Mums ir jādod savs mērķis, kas spētu ar to konkurēt. Nav runa par milzīga apjoma stratēģiskajiem dokumentiem, kuri drīz vien nonāk aizmirstībā. Nevar arī būt ne runas par bīstami naivo attieksmi, ka “bez preambulas mēs sadotos rokās”. Ikvienam šis mērķis ir jāzina, un jābūt pārliecībai, ka valsts vara, neatkarīgi no koalīciju maiņām un ministru kombinācijām, pie tā pieturas. Satversmes preambulā noteiktais “nodrošināt latviešu nācijas pastāvēšanu cauri gadsimtiem, latviešu valodas un kultūras saglabāšanu un attīstību” ir tikai minimums, kas jāizmanto konkrētāka mērķa definēšanā tuvākajiem gadiem. Viens piemērs būtu panākt, ka līdz noteiktam gadam dzimstības rādītājiem valstī atkal ir jāpārsniedz mirstību, tā jāpadara par prioritāti, kas pie jebkādas budžeta griešanas, pie jebkādas krīzes ciestu pēdējā. Tas padarītu Latvijas ideju pievilcīgu arī cittautiešu acīs, kuriem, vienkārši izsakoties, būtu jāpadomā divreiz, vai viņu bērnu liktenis ir mazāk svarīgs par “atsaldēta” čekista impēriskajiem sapņiem.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.