logo

Piezīmes par konservatīvismu (2)

20.03.2016 Raivis Zeltīts

Konservatīvisms nav turēšanās pie pagājušā, bet gan pagātnes respektēšana radot ko jaunu. Konservatīvisms nenoliedz pārmaiņas sabiedrībā (sociālo konstruktīvismu), bet tas arī nenoliedz dabas uzliktos nosacījumus, no kuriem cilvēks nav neatkarīgs (bioloģiskais konstruktīvisms). Tātad konservatīvisms atzīst cilvēka dabu, tas to ņem vērā un neatļaujas eksperimentus, kas paļaujas uz sabiedrības pārkārtošanu kā pietiekamu iemeslu, lai radītu paradīzi zemes virsū, piemēram, komunisma vai globālisma eksperimentu. Konservatīvais sāk ar to, kāda sabiedrība ir, nevis kāda sabiedrība varētu būt. Pārmaiņas tiek radītas evolucionāri, nevis revolucionāri – augošas piramīdas formā, kuras pamatā ir fundamentāli fakti par cilvēka bioloģiju, psiholoģiju, kā arī neskaitāmu paaudžu laikā radītais kultūras mantojums, atziņas par ētiku, estētiku, patiesību, sabiedrību un citiem jautājumiem, kur atbildes jau reiz ir rastas un tās nav no jauna jāmeklē.

Konservatīvisms ir atzīt mūžīgo, nevis pielūgt pelnus. Ar ‘’pelniem’’ es apzīmētu pagātnes sabiedriskās institūcijas, kuras neatbilst 21. gadsimta realitātei. Skatoties no sociālā konstruktīvisma viedokļa, visas sabiedriskās institūcijas ir pārmaiņu varā, kuras ir jāatzīst un mums ir vienīgi jāpielāgojas šīm pārmaiņām. Konservatīvisms atzīst to, ko Karls Jungs sauca par arhetipiem, vai Platons – par idejām. Arhetipi ir saistīti ar dzīves mūžīgo – vertikālo asi, kamēr bioloģija un sabiedrība ir pārmaiņu procesā, esot piesaistīti dzīves horizontālajai asij. Psihoterapeits V. Rudzītis to dēvē par arhetipisko determinismu, kas apzīmē psiholoģiskās programmas, kuras ir mūžsenas, bet ietekmē mūs joprojām. Piemēram, Mātes un Tēva lomas nav ‘’sociāli konstrukti’’, bet gan universālas un viņpus vēstures esošas idejas, kuras nav iespējams sociāli dekonstruēt, kā to savulaik mēģināja komunisti, bet šodien mēģina globālisti. Šīs lomas ir mūžīgas, tās ir jāatzīst un jāpielāgo mūsdienu situācijai, bet to noliegšana rada tikai haosu un ciešanas.

Konservatīvismam ir jāpārvar nihilisms. 19. gadsimta nogalē vācu filozofs Nīče brīdināja par to, ka modernitāte beigsies ar nihilismu (Lat. – nihil, nekas) – jebkādu vērtību zudumu. Valdīs ‘’pēdējais cilvēks’’, kura vērtības būs komforts, drošība un labklājība. Kad Nīče rakstīja ‘’Dievs ir miris’’, viņš to nepaziņoja kā materiālistisks postmodernais cilvēks, bet gan kā 19. gadsimta pareģis, kurš redzēja, ka Eiropa strauji tuvojas stāvoklim, kurš 19. gadsimta cilvēku būtu biedējis – pasaule bez mūžīgām vērtībām. Nīče piedāvāja savu vīziju nihilisma pārvarēšanai ar saviem ‘’pārcilvēka’’, ‘’varasgribas’’, ‘’mūžīgās atgriešanās’’ un ‘’dionīsiskā/apaloniskā’’ konceptiem. 20. gadsimts pierādīja, ka ar filozofiju vien nebūs līdzēts – vidējam modernajam cilvēkam nihilisms vairs nav problēma, tā ir ikdiena. Viss ir bezjēdzīgs, ironisks, dekonstruējams. Vienīgā vērtība ir baudkāre, kas tiek racionalizēta ar kreisajām idejām. Valda ‘’pēdējais cilvēks’’. Konservatīvismam ir jāapzinās nihilisma problēma, tā jāatrisina, kas noteikti nav meklējams ne 19., ne 20. gadsimta idejās, kuras novestu pie tā paša iznākuma, kur jau atrodamies šobrīd.

Konservatīvie ir sabiedrības vairākums – mums nav par to jāatvainojas. Ierastā publiskajā diskusijā uz vienu konservatīvi domājošu cilvēku ‘’objektīvākam’’ skatījumam ir apmēram trīs vai četri kreisi orientēti cilvēki. Ja mēs paskatītos uz vērtību orientāciju sabiedrībā, tad secinātu pilnīgu pretēju dalījumu. Tā rezultātā sabiedrības vairākuma vērtības publiskajā telpā izskatās pēc dažu radikāļu viedokļa. Savukārt tajos gadījumos, kad konservatīvā vairākuma viedoklis ir nepārprotams, tas tiek pārdēvēts par populismu. Šodien vienīgais ‘’leģitīmais’’ viedoklis ir radikāli kreisās minoritātes viedoklis, bet konservatīvisma pozīcijas ļoti ērti tiek norakstītas kā dažādi ‘’-ismi’’ un ‘’-fobijas’’. Konservatīvajiem ir jābeidz taisnoties un atvainoties, jo tādējādi tiek atzīta kreisi-radikālā pasaules uzskata pamatotība, kamēr konservatīvie arvien vairāk un vairāk atkāpjas aizsardzības pozīcijās, kur pēdējo stadiju vēl nesen varējām izbaudīt – tas bija tad, kad PSRS tos ‘’trakos’’, kuri noliedza komunisma uzvaras neizbēgamību ievietoja psihiatriskajās slimnīcās.

Konservatīvisms iestājas par valsts suverenitāti. Tādējādi tas nav ne fanātiski pro-eiropeisks, ne pro-Krievisks, jo gan Briseles vēlme izveidot pastāvīgu imigrantu izvietošanas mehānismu, gan Krievijas draudi Latvijai apdraud suverenitāti. Ja mums nav savu robežu un nav rīcības brīvības kontrolēt savu iedzīvotāju sastāvu, tad mums nav valsts. Ja mums nav valsts, tad nav būtiski, vai esam izvēlējušies ‘’mazāko ļaunumu’’. Suverenitātes jautājums būs izšķirošais 21. gadsimta sākumā, pastiprinoties nacionālisma un globālisma sadursmei.

Kas konservatīvismam ir jāaizsargā? Reizēm atbildes ir ļoti vienkāršas – atliek paskatīties, kam uzbrūk kreisie radikāļi, lai secinātu, kas ir jāaizsargā. Ja tiek uzbrukts kristietībai, tad ne jau tās trūkumu dēļ, bet gan tās spēka dēļ – kā vienai no spēcīgākajām alternatīvām totalitārai valstij, kur Dieva vietā ir cilvēks. Kreiso radikāļu ‘’rūpju’’ lokā ir visa sabiedrība – morāle, kultūra, ģimene. Konservatīvajam arī ir jārūpējas par visu sabiedrību – kad konservatīvā darbība aprobežojas tikai ar politisko sfēru, tad viņš jau ir zaudējis. Kreiso radikāļu idejas spēks ir entropijas spēks – lai izraisītu kādas sistēmas sabrukumu, nav nepieciešams liels darba ieguldījums. Kad kaut kas tiek palaists vaļā no tā sākotnējām pozīcijām, tad tālāko paveic sabrukuma spēks. Kreisā radikālisma idejas balstās uz vienu galveno ideju – baudkāri. Morāle, ētika, spēcīga ģimene un sabiedrība balstās uz darbu un piepūli. Tāpēc konservatīvisma panākumiem ir nepieciešams desmitkārt lielāks ieguldītais darbs ar sabiedrību.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Uldis Veģis

    25.05.2016 22:22

    Manuprāt: Latviešu nacionālista pirmais bauslis ir -Tev nebūs kalpot krievu iperiālismam. Kad Tu raksti:Tātad konservatīvisms atzīst cilvēka dabu, tas to ņem vērā un neatļaujas eksperimentus, kas paļaujas uz sabiedrības pārkārtošanu kā pietiekamu iemeslu, lai radītu paradīzi zemes virsū, piemēram, komunisma vai globālisma eksperimentu. Tu pielīdzini Latvjai okupējošās valsts PSRS-Krievijas mums uzspiesto ekonomisko kārtību komunismam.Tātad Tu nēesi labāks par Putinu,kas uzskata PSRS sabrukumu par ģeopolitisku katastrofu.Jā tā ir katastrofa krievu imperiālismam,bet latviešu nacionālistam par to ir tikai jāpriecājas.

  • Uldis Veģis

    21.05.2016 21:59

    Politiskā oikonomija Ar īsu vēsturi Cand.oec. Augusts Gauja Rīga. 1932. Grāmata ir domāta komercskolām ,technikumiem un pašmācībai. Ādama Smitha mācība: Ādams Smith(1723-1790) noteikts i n d i v i d u ā l i s t s kā fiziokrāti. Individa pašlabumu - Veselīgo egoismu Ā. S. uzskata par saimnieciskās darbības dzinekli, kādēļ individuālisms ir tautsaimniecības pamats , pretēji kolektīvismam. Pasaules iekārtā pastāvot spēku un interešu harmonija –izlīdzināšanās. Cilvēkā mītot spēki,kas viņam liekot neapzinīgi darboties vispārības labā: cenšoties pēc pašlabuma, viņš vairāk strādājot vispārības labā nekā tad ,kad viņam to uzdotu. Šī darbība , ko cilvēkam liekot uzņemties viņa personīgais labums ,visvairāk sakrītot ar patiesām vispārības interesēm. Uz jautājumu:”Vai atsevišķi egoisti neizmanto citus?” Ā.S. atbild ar „nē”- „katram atsevišķam egoistam pretī stāvot citi egoisti –konkurenti- sargi ,kas to piespidīšot tā darboties, ka tas nāktu vispārībai par labu.Tā tad egoisti, kas cenšas tik pēc pašlabuma , tiekot it kā no kādas neredzamas augstākas varas tā vadīti , kā to prasa visu cilvēku labums.”

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.