logo

Pilsoņu Kongresam 25: Latviešu tautas varonīgā sirds

04.05.2015 Marlēna Pirvica Latvijā

Pilsoņu Kongresam 25, Einārs Cilinskis: Foto Ieva Bērziņa

Varonīgā rīcība – par to seko sods: ieslodzījums, izdzīšana no dzimtajām mājām, deportējot, sliktākā gadījumā atņemot dzīvību. Taču varonīgā sirds seko savam sapnim par neatkarīgu un brīvu Latviju, un pat bailes par savu drošību un dzīvību nespēj to apturēt. Okupētajā Latvijas valsts teritorijā modās latviešu tauta Atmodas Garā. Evaņģēliski luteriskās baznīcas paspārnē lūgšanās gara spēku saņēmuši, daudzi devās nest upuri, reģistrējot sevi un aicinot reģistrēties arī citus par Latvijas Republikas pilsoņiem, atsakoties no PSRS izsniegtajām pasēm.

1. maijā Rīgā, Lielajā Ģildē, Pilsoņu Kongresa delegāti uzstājās ar runām, stāstot par Pilsoņa Kongresa darbību, sasniegumiem un neveiksmēm.

Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) bīskaps Pāvils Brūvers, PK dalībnieks. Aicināts kandidēt un tika ievēlēts no Skujenes apgabala. Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīca bija stiprs garīgais un materiālais Pilsoņa Kongresa balsts. Baznīca sniedza arī pieeju savām telpām, atbalstīja ar padomu un lūdza Dieva svētību nozīmīgajam darbam.

IMG_7233

Pilsoņu Kongresam 25, Pavils Brūvers: Foto Ieva Bērziņa

“Toreiz tas bija sarežģīts un grūts laiks Latvijas valstī, jo sāka izjukt skaidras robežas starp to, kurš ir savējais un kurš ir pretinieks. Viens otrs, šādā situācijā nespēdams noorientēties, sanaidojās ar draugiem, bet to labi izmantoja mūsu tautas ienaidnieks, pievienojoties mums ar skaļām un nacionālām runām, ienesot vēl lielāku konfliktu un nesaprašanos,” -ar nožēlu, atskatoties pagātnē, atzīst bijušais arhibīskapa vietnieks. Kaut arī tobrīd Brūvers bija Minhenē, viņš atrada iespēju palīdzēt Pilsoņa Kongresam. Strādājot radio “Brīvā Eiropa”, izmantoja iespēju runāt par Latvijai nozīmīgo laiku, kas ienesa zināmu spriedzi arī redakcijā. Brūvers atzīst, ka, iepazīstoties ar PK ideju un vēršoties pie latviešu organizācijām, tās pirmajā brīdī nebija atsaucīgas, jo cerības lika uz Latvijas Tautas fronti (LTF), tomēr, iepazīstoties ar ideju tuvāk, pārliecinājās par tās nepieciešamību. Ideja par pilsoņu reģistrāciju aizrāva latviešus rietumos, un tāpēc  viņi arī piedalījās reģistrējoties. “Lai Dievs dod uzpūst jaunas liesmas un nenolaist rokas, sakot, ka viss ir pagalam. Lai Dieva un mūsu kopīgiem spēkiem tiktu panākts, ka mūsu valsts Saeima kļūtu par visas tautas cienītu un mīlētu, kā arī darbotos visas tautas interesēs. Lai Dievs dod, ka šī sanāksme un PK atsvaidzināšana un pastāvēšana nestu labus augļus mūsu tautai. Lai Dievs svētī PK, katru no Jums, un lai Dievs svētī mūsu dzimteni Latviju!” -savu runu noslēdza Pāvils Brūvers.

Inara Murniece apsveikums horiz 02

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces uzrunu nolasīja Nacionālās Apvienības deputāts Ilmārs Latkovskis. Uzrunā tika akcentēts, ka PK ieguldījums Latvijas neatkarības veidošanā ir augsti vērtējams, PK ir milzīga nozīme, jo Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšana vēl nenozīmēja neatkarību. “Laikā, kad bija dažādi viedokļi, kādai jābūt neatkarīgai Latvijas valstij, tieši PK rādīja ceļu uz savas valsts atjaunošanu, nevis postkoloniālās iekārtas iedibināšanu. PK centās nepieļaut atteikšanos no 1918. gada 18. novembra Latvijas valsts tiesiskajiem pamatiem. PK bija garants tam, lai mēs nenovirzītos no neatkarības ceļa. PK delegātu mandāta darbības laikam nav ierobežojuma. PK nav pieņēmis lēmumu par darbības izbeigšanu. Paldies, ka Jūs bijāt, kad visvairāk bija nepieciešams Latvijas valstij. Pašaizliedzīgi, gudri un dedzīgi cilvēki vienmēr ir un būs vajadzīgi mūsu Tēvzemei. Ticu, ka nākotnē tiks ierakstīta neviena vien spilgta PK vēstures lapaspuse. Jūsu uzdrīkstēšanās un atklātība mums ir un būs vajadzīga.” -Ināra Mūrniece.

Pilsoņu Kongresam 25.  Zigurds Strīķis: Foto Ieva Bērziņa

Pilsoņu Kongresam 25. Zigurds Strīķis: Foto Ieva Bērziņa

Zigurds Strīķis par galveno Pilsoņu Kongresa mērķi uzskata -Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju, lai pēc tam savas pilnvaras nodotu likumīgi ievēlētai Saeimai. Kad krievu politiķi noliedz Latvijas okupācijas faktu, tas izraisīja sašutumu. Taču Zigurds Strīķis atzīst, ka latviešu sabiedrība nav vienota savā vēstures izpratnē par Trešās atmodas notikumiem, un, ka šobrīd Latvijas sabiedrība ir sašķelta. Risinājumu Zigurds Strīķis redz tajā, ka kopīgo izpratni jāveido, balstoties uz notikumu dalībnieku atmiņām, dokumentālām liecībām un vēsturnieku pētījumiem.

Par to, kā izdevies īstenot Pilsoņu Kongresa nospraustos mērķus, Zigurds ar nožēlu stāsta: „Deokupācija. Padomju armija it kā tika izvesta. Bet Latvijā palika liels daudzums bijušo Krievijas armijas virsnieku kopā ar ģimenēm. Nav izpildīts pat noslēgtais starpvalstu līgums par 14 000 padomju armijas virsnieku un to ģimenes locekļu izvešanu. Tā ir valsts drošību destabilizējoša piektā kolonna, kura gatava jebkurā brīdī kļūt par „zaļajiem cilvēciņiem”, kā tas bija noticis Krimā.

Arī dekolonizācija nav veikta. Valsts nav darījusi neko, lai dabūtu prom no Latvijas kaut pusprocentu no tiem, kuri ir nelikumīgi iebraukuši Latvijā PSRS okupācijas laikā un nav izrādījuši ne mazāko vēlēšanos integrēties. Tieši tādēļ Rīgā pie varas ir prokremliskais „Saskaņas centrs”.

Kā izdevies veikt deboļševizāciju – atstādināt no varas komunistiskās partijas funkcionārus un VDK darbiniekus? Tas pat formāli nav veikts. Nav publicēti „čekas maisi”. Toties redzam, ka privatizācijas gaitā ekonomika ir nonākusi to personu rīcībā, kuras saskaņā ar PK plāniem vajadzēja deboļševizēt un dekolonizēt.” PK uzstādītie mērķi tika Augstākās Padomes viltīgiem manevriem apieti. 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācijā bija noteikts pārejas periods valsts varas de facto atjaunošanai. Tomēr Augstākā Padome pēc savas iniciatīvas faktiskas okupācijas apstākļos sāka izdot likumus jau 1918. gada 18. novembra valsts vārdā, pieņēma lēmumu rīkot 5. Saeimas vēlēšanas un uzsākt Latvijas valstij un pilsoņiem piederošo īpašumu pārdali jeb tā dēvēto privatizāciju. Turklāt ar 1991. gada 21. augusta konstitucionālo likumu „Par Latvijas Republikas valstisko statusu” Augstākā padome pārtrauca šo pārejas periodu un, uzdodot vēlamo par esošo, būtībā pasludināja, ka Latvijas valsts atjaunošana ir pabeigta. Līdz ar to AP ignorēja PK 1. sesijas lēmumu, „Par likumīgās valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā”, kurā teikts, ka „Latvijas Republikas neatkarība jāatjauno pārejas periodā, starptautiski nosakot okupētas valsts statusu, izvedot okupācijas karaspēku, likvidējot okupācijas sekas un nododot valsts varu Latvijas Republikas konstitucionālajai tautas pārstāvībai Saeimai”.

Latvijas pilsonība tika piešķirta agresorvalsts PSRS pilsoņiem, kas okupācijas gados iepludināti Latvijas teritorijā. Pēdējo divdesmit piecu gadu laikā noraidīti visi priekšlikumi okupācijas laikā iebraukušo personu brīvprātīgas repatriācijas veicināšanai, gluži pretēji – tika radīti mīti par viņu iespējamo integrāciju Latvijas sabiedrībā.

Zigurds Strīķis asi kritizēja valdošās aprindas, kuru kodolu veidoja partija „Latvijas ceļš” un kuras pēc varas pārņemšanas īstenoja politiku, kas bija pretrunā ar Latvijas tautas interesēm. Deviņdesmito gadu sākums iezīmējās ar cenu brīvlaišanu, inflāciju, privātbanku attīstību. „Latvijas ceļa” valdības īstenotais ultraliberālais ekonomikas attīstības modelis, kam raksturīga alkatība un bezatbildība, radīja smagas sociālās sekas visai sabiedrībai. Valsts nevis veicināja kooperāciju, akciju un krājaizdevu sabiedrību veidošanos, bet sekmēja privātbanku attīstību, apgalvojot, ka „tirgus noregulēs visu”. Tie bija gadi, kad Latvija strauji izmira, zaudējot iedzīvotāju skaita ziņā katru gadu pa mazpilsētai. Tautas politisko aktivitāti noslāpēja rūpes par izdzīvošanu. Šādos apstākļos tika veikta privatizācija, vērtīgus, tautsaimniecībai svarīgus objektus nododot nepilsoņu un ārzemnieku rokās. Šķēles pirmās valdības laikā tika pieņemts likums par brīvu zemes tirgu, kas vēlākajos gados radīja priekšnosacījumus nekustamo īpašumu burbuļa attīstībai.

Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Einārs Cilinskis (NA): “Latvijas simtgades kontekstā, kuru mēs svinēsim pēc neilga laika, varētu noslēgt ar Pilsoņu Kongresa trīsdesmit gadiem. Līdz tam laikam Latvijas vēsturnieki varētu daudz precīzāk un labāk izpētīt Pilsoņa Kongresa procesus.”

Einārs Cilinskis klātesošos brīdināja, ka riski, no kuriem šķietami esam atbrīvojušies, nav pazuduši. „Austrumu kaimiņa teritorijā ir izveidojies nacistisks režīms, kura apdraudējums ir pieaugošs. Šādos apstākļos mums ir jādomā par valsts gribas nostiprināšanu un gatavību valsts aizstāvēšanā. Tāpēc, kā mūsu Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece minēja kādā intervijā, mums būtu ļoti bīstami liet ūdeni uz kaimiņvalsts dzirnavām, veidojot teoriju, ka Latvija ir neizdevusies valsts, kas tādēļ būtu atmetama kā nederīga. To arī vēlas panākt austrumu kaimiņš,” -sacīja Einārs Cilinskis.

Domājot par pilsoņa kongresa dibināšanu un nelielās grupas koordinēšanas spējām, organizējot lielu pilsoņu skaitu bez valsts varas atbalsta, Einārs Cilinskis uzskata, ka liela nozīme bijusi sabiedriskā gribā un valsts procesu izmaiņu nepieciešamībā, jo ne vienmēr idejas saņem tautas atbalstu. Kā vienu no galvenajiem jauno mērķu uzstādījumiem Latvijā šodien Cilinskis uzskata, ka steidzamā kārtā pašorganizēšanās veidā jāpanāk Latvijas valsts gribas nostiprināšana, jāmobilizē sabiedrība, lai tā būtu gatava austruma kaimiņa apdraudējumam, nostiprinot Latvijas valsts drošību.

Antons Mikoss uzskata, ka gan toreiz, kad tika atgūta Latvijas neatkarība, gan arī šodien valsts vīri turpina kultivēt mītus saistībā ar PK. Mikoss kritizēja LTF par padošanos Krievijas spiedienam daudzos jautājumos saistībā ar Latvijas valsts neatkarības iegūšanu, tostarp par nesekmīgu Latvijas deokupāciju, dekolonizāciju un deboļševizāciju.

Jānis Maurītis savā runā centās atmaskot PK apmelošanas kampaņu no LTF puses. LTF priekšsēdētājs D. Īvāns konsekventi nostājās pret pilsoņu kustību, nevairoties pat no apsūdzībām tās aktīvistu sadarbībā ar čeku (Valsts drošības komiteju). Tikai LTF III kongresā 1990. gada oktobrī jaunievēlētais priekšsēdētājs R. Ražuks atzina, ka “nepiedalīšanās Latvijas pilsoņu tiesību aizstāvības orgāna izveidē” bija kļūda. Jānis Maurītis pauda arī nožēlu, ka PK apmelošana notiek arī šodien.

Enerģijas pilnais Andris Pauls-Pāvuls stāstīja par brīnumainiem piedzīvojumiem Pilsoņu kongresa dibināšanas laikā. Brīnumainā kārtā kārtojās lietas, lai drīzumā varētu nodrošināt visu nepieciešamo Pilsoņu kongresa procesa nodrošināšanai.

Pilsoņu Kongresam 25, Roberts Zīle: Foto Ieva Bērziņa

Pilsoņu Kongresam 25, Roberts Zīle: Foto Ieva Bērziņa

Eiropas parlamentārietis Roberts Zīle (NA) dalījās ar savu piedzīvoto PK laikā. Roberts Zīle uzskata, ka lielākais ieguvums bija nepakļaušanās ārējam spiedienam par jaunas valsts veidošanu. Īpašumu tiesību pārdales jautājumā Latvijas pilsoņi varēja atgūt savus PSRS laikā atņemtos īpašumus.

Visvaldis Brinkmanis klātesošajiem uzdeva jautājumu saistībā ar šodienas politiski nozīmīgo brīdi, Latvijas Prezidenta vēlēšanām, par to, kas būtu tiesīgs piedalīties vēlēšanās. Viņš secina, ka Latvija ir pārpildīta ar PSRS laikā nelikumīgi Latvijā ieplūdinātiem migrantiem, kuri palikuši Latvijā, saņemot pilsonību, taču ir noskaņoti pret Latvijas valsti un neizprot Latvijas patieso vēsturisko nozīmi un tās būtību.

Valdis Rožukalns uzrunāja klātesošos par 1989. gada 18. novembra Latvijas Republikas tiesisko pārstāvību padomju okupācijas apstākļos.

Egils Levits paskaidroja, ka, kaut arī PSRS okupēja Latviju, tas vēl nenozīmēja, ka Latvijas valsts piederēja Padomju Krievijai, kura to kontrolēja. Latvija, kā arī citas okupētās valstis neizbeidza savu pastāvēšanu, bet turpināja dzīvot okupācijas apstākļos. Taču, kad okupanti tiek padzīti, valsts atjauno savu varu. Vienīgi atšķirībā no citām valstīm Baltijas valstīs šis atbrīvošanās ceļš ieilga.

PK izmantoja laiku, kad astoņdesmito gadu beigās norisinājās pilsoniskā sakustēšanās un apzinājās iespēju par valsts neatkarības atgūšanu. Valsts neatkarības atgūšana nav iespējama bez valsts pilsoņiem. Tāpēc grūtākais ceļš bija pilsoņu apzināšanās. Tomēr pilsoņu kustība spēja noteikt Latvijas tālāko eksistenci. PK izdevās apzināt 700 000 pilsoņus. Jāņem vērā, ka saorganizēt tik lielu skaitu uz sabiedrisku aktivitāti ir reta parādība Latvijā. 1990. gada 30. aprīlī 700 000 pilsoņi piedalījās PK vēlēšanās. Egils Levits uzskata, ka PK apstiprina un ir dzīva liecība Latvijas valsts gribai.

Par Pilsoņu Kongresu: Pilsoņu Kongresa vēlēšanas notika laikā no 1990. gada 8. aprīļa līdz 23. aprīlim. Tajās ievēlēja 259 delegātus. Pilsoņu Kongresa vēlēšanas bija pirmās vispārējās demokrātiskās un tiesiskās vēlēšanas Latvijā kopš 1931. gada 4. Saeimas vēlēšanām. Pilsoņu Kongress bija pirmā vēlētā institūcija okupētajā Latvijas Republikā ar plašu un nepārprotamu Latvijas tautas pilnvarojumu atjaunot 1918. gada 18. novembrī proklamēto Latvijas Republiku.

PK izsaka pateicību visiem, kas atbalstīja sanāksmes rīkošanu – Nacionālajai Apvienībai, Kultūras ministrijai, Lielās ģildes darbiniekiem. Pateicas visiem saviem kolēģiem, kuri palīdzēja sanāksmes rīkošanā.

Sadarbībā ar SPEKTRS.com

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.