logo

Pozitīvā dumpiniece gatava ieņemt Rīgas domi

03.05.2013 Pašvaldībās

Nacionālās apvienības Rīgas mēra kandidāte Baiba Broka sarunā ar Alisi Briedi 45 dienas pirms domes vēlēšanām.

Baiba Broka

  • Lektore Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē;
  • VAS “Latvijas gaisa satiksme” Valdes locekle;
  • Tieslietu ministra padomniece;
  • 2000.g. Latvijas Universitātē ieguvusi maģistra grādu sociālo zinātņu tiesību nozarē;
  • “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK biedre;
  • Pēc aicinājuma – cīnītāja par taisnīgumu un patiesību;
  • Divu dēlu mamma.

Pastāstiet par sevi 3 teikumos…

Esmu rīdziniece, divu bērnu mamma, lektore, juriste. Dzimusi Madonā, bet jau vairāk kā 20 gadus dzīvoju Rīgā. Esmu pabeigusi juristus un šobrīd strādāju ne tikai uzņēmuma “Latvijas gaisa satiksme” valdē, bet arī tiešā saistībā ar savu izglītību – par lektori Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedrā.

Kādas ir Jūsu spilgtākās atmiņas no bērnības?

Bērnība man galvenokārt saistās ar divām lietām – sportu un tautas dejām. Tās abas aizņēma manu ikdienu.

Vēl atmiņā uzplaiksnī visas brīnišķīgās tradīcijas ģimenē. Mans vecākais brālis, kas būtībā ir bijis mans otrs es, viņš bija mans gaiss, ko elpoju. Fantastiskais vasaru brīvlaiks pie manas omītes Alūksnē. Manas vecmammas mājas ir kā ”miera osta”, kur es jūtos fantastiski, viegli, brīvi un laimīgi. Tur arī es iemācījos lauku darbus- siena talkas, govju ganīšana, ravēšana, ražas novākšana utt.

Baiba Broka TAD "Vidzeme" 60 gadu jubilejā

Baiba Broka TAD “Vidzeme” 60 gadu jubilejā

Jau no bērnības es vienmēr esmu bijusi mērķtiecīga un sociāli aktīva. Esmu bijusi klases vecākā un vienmēr iestājos par taisnību un biju gatava palīdzēt, kuriem tas bija nepieciešams. Es biju izteikta taisnības un patiesības meklētāja jau no pirmajām klasēm – tāda pozitīva dumpiniece. Man vienmēr bija savs viedoklis, par kuru es iestājos un, ja to vajadzēja, es biju gatava to aizstāvēt pie jebkuras augstākās vadības. Šīs īpašības dēļ esmu arī cietusi. (Smaida.) Vidusskolas gados es organizēju un vadīju dažādus pasākumus. Arī deju kolektīvā TAD „Vidzeme” esmu bijusi prezidente. Tā sanācis, ka esmu cilvēks, ap kuru visi pulcējas.

Bet jo īpaši gribu uzsvērt, ka man ir fantastiskas draudzenes no bērnudārza laikiem, ar kurām, nu jau plašākā lokā ar ģimenēm un bērniem, joprojām esam kopā gan priekos, gan bēdās, kā arī savās īpašajās tradīcijās.

Vai vienmēr sasniedzat to, ko gribat?

Galvenokārt, jā! (Smaida.) Man allaž bija interesanti uzsākt kaut ko jaunu. Piemēram, sportā. Pamata sporta veids bija slēpošana, tomēr pamēģināju gan biatlonu, gan basketbolu, gan šaušanu, skriešanu, gan orientēšanos. Joprojām man patīk jauni izaicinājumi. Gadus desmit atpakaļ  sāku braukt ar sniega dēli. Trīs dienas kritu un mocījos, kamēr es iemācījos. Sportiskais dzīvesveids ir rūdījis manu veselību un raksturu. Esmu guvusi vairākkārtējus apliecinājumus, ka neatlaidīgs darbs un ticība sev, padara lietas iespējamas, bet ne vieglas. Rezultātu sasniegšana nereti prasa atteikšanos no dažādām izklaidēm un pasākumiem, kā arī stingru pašdisciplīnu.

Manai mammai gribējās, lai es dejotu tautas dejas. Iesākumā dejoju, lai iepriecinātu mammu, bet vēlāk pusaudžu gados mūsu deju kolektīvs kļuva par manu otru ģimeni. Joprojām ar deju kolektīva biedriem man ir burvīgas attiecības. Vēl pagājušajā gadā visi kopā savācāmies Madonā un uzdejojām mūsu kolektīva TAD „Vidzeme” 60 gadu jubilejā. Dejošana man ļāva izbaudīt dalība Dziesmu un deju svētkos. Tieši šīs fundamentālās atmiņas veidojušas manī šo latviskuma, patriotisma izjūtu un lepnumu par savu tautu. Sajūta, dejojot Sudmaliņas vai Gatves deju Daugavas stadionā vai Mežaparka estrādē, nav izstāstāma vārdiem, mani saprot tie, kuri paši ir bijuši šajos mirkļos, kā dziedātāji vai dejotāji.

Cik Jums bija gadu, kad notika barikādes? Kādas ir Jūsu atmiņas no šī laika?

Man toreiz bija 16 gadi, es mācījos vidusskolā. Protams, pa televizoru skatoties, pirmā doma bija – jābrauc uz Rīgu uz barikādēm. Kopā ar draudzenēm jau izlēmām, kura kādu somu ņems… Bet… Beigās vecāki neatļāva, jo uzskatīja, ka tas ir bīstami. Un tad bija asaras acīs, ka mums neatļāva braukt uz Rīgu, bet tēvs man teica: „Meitiņ, lai kā tur nebūtu, ja kādam ir jābrauc, tad jābrauc ir man un es šo misiju izpildīšu.” Un tēvs kopā ar citiem Latvijas patriotiem no Madonas devās uz Rīgu.

Pastāstiet par saviem studiju gadiem. Jūs stājaties uzreiz trīs vietās – horeogrāfos, aktieros un juristos…

Jā, tā bija. Tas, šķiet, bija pirmais gads, kad vidusskolu beidzējiem atļāva stāties vienlaikus vairākās fakultātēs un pastāvēja izvēles iespējas. Jau no 7. klases es sapņoju kļūt par juristi. Vēl vairāk – man bija pilnīgi skaidrs, ka būšu juriste un es mērķtiecīgi gatavojos šai profesijai. Bet, tā kā uz juristiem bija liels konkurss, kādi deviņi uz vienu vietu, es izdomāju, ka vajadzētu arī rezerves variantu. Tāpēc pieteicos horeogrāfos un aktieros ar domu, ka, ja nu es pirmajā gadā juristos netieku, nākamajā gadā es noteikti stāšos atkal. Tomēr man izdevās juristos iestāties ar pirmo piegājienu. (Smaida.)

Kādi ir jūsu lielākie netikumi?

Neatņemama cilvēciskā kaite- mēdzu atlikt darbus uz pēdējo mirkli. Un pēc tam dusmojos uz sevi un domāju, kāpēc nevarēju darbu darīt laicīgi un katru dienu pa drusciņai? Vēl varētu pieminēt, ka es esmu pārāk prasīga pret sevi un citiem. Perfekcioniste. Man biežāk vajadzētu saprast, ka cilvēki ir dažādi un nevar vienmēr no viņiem pieprasīt par 200% izpildītu darbu. Kas vēl? Es neprotu izlikties. Visbiežāk es tieši saku to, ko domāju. Arī tad, kad to varbūt nevajadzētu darīt. Taču kopumā, es pie šo netikumu izskaušanas rūpīgi strādāju un, manuprāt, ir redzami uzlabojumi. (Smaida.)

 

Jūs audzināt divus dēlus…

Baiba Broka ar dēliem

Baiba Broka ar dēliem

Aksels piedzima, kad man bija 21 gads. Es studēju pēdējā kursā, kad bija jāraksta diplomdarbs un jākārto valsts eksāmeni. Bet nekādu akadēmisko atvaļinājumu! Es turpināju studijas ar mazuli uz rokām šī vārda vistiešākajā nozīmē. Pabaroju bērnu  un uzreiz pēc tam skriešus uz bibliotēku. Kad laiks atkal barot, tad uz mājām pie dēla. Šādā režīmā pusotra mēneša laikā uzrakstīju diplomdarbu un aizstāvēju ar ļoti labiem rezultātiem. Bērna ienākšana manā dzīvē – tas bija brīnums un radikāli izmainīja manas dzīves saturu un attieksmi pret notiekošo. Bērns kļuva par galveno motivāciju, kāpēc es eksistēju. Viņš vēl ir zīdainītis, viņš vēl nerunā, bet katrs viņa acu skatiens un smaids ir svarīgākais iemesls, kādēļ ir vērts dzīvot un cīnīties. Abi dēli man ir absolūts iedvesmas un spēka avots.

Šodien Jūs savā programmā solāt, ka Rīgā visi bērnudārzi būs ar mācībām latviešu valodā. Vai tas ir reāli, vai tikai gaišs sapnis?

Tā ir mana pārliecība, ka laist bērnus latviešu bērnudārzos ir pareizi visām ģimenēm, kas savu nākotni saista ar Latviju un Rīgu. Tā nav vēršanās ne pret vienu citu tautību, vai kaut kāda apspiešana. Tas ir jādara visu Rīgas iedzīvotāju labā. Bērni citu valodu apgūst ļoti ātri, ja tas notiek pozitīvā gaisotnē un bērnudārzi ir tam piemērotākā vieta. Jau agrā bērnībā iemācīties latviešu valodu, tā ikvienam ir iespēja būt konkurētspējīgākam, iekļūt Latvijas augstskolās, dabūt labāku darbu. Bērnudārzi ar mācībām latviešu valodā – tā ir visai sabiedrībai nepieciešama un reāli paveicama lieta sadarbībā starp Izglītības ministriju un Rīgas domi.

Vai Jums ģimenē ir kādas īpašas tradīcijas?

Mēs esam tāda gana tradicionāla latviešu ģimene. Kopā svinam Līgo svētkus, 18.novembri, Ziemassvētkus, Jauno gadu, Lieldienas, dzimšanas dienas, vārda dienas, godājam arī kapu svētkus. Tā kā kopā esam liela ģimene, tad mums ir radu saieti un pastāv nerakstīts likums, ka uz kapu svētkiem Alūksnē visiem ir jābūt kopā.

Pēdējos gados, pateicoties tam, ka mans vecākais dēls ir muzikāli apdāvināts, mūsu svētku dienās ar vien lielāku vietu ieņem muzicēšana un dziedāšana. Lai gan tā vienmēr ir bijusi būtiska svētku sastāvdaļa ik vienā latviešu ģimenē, galda dziesmas varētu būt labs tematisks konkurss starp latviešu ģimenēm. (Smaida.)

Vēl jāpiemin arī sports. Šogad Rīgas maratonā skriesim visi. Vecākais dēls – kopā ar mani pusmaratona distanci (21 km), bet jaunākais gatavojas pieciem kilometriem. Man saviem bērniem īpaši nav jāstāsta, kāpēc sports ir nepieciešams, jo viņi redz, ka mamma katru rītu skrien. Sportošana jau vairākās paaudzēs ir mūsu ģimenes tradīciju neatņemama sastāvdaļa.

Jūsu dēlam ir absolūtā dzirde. Šajā kontekstā – ko valsts un pašvaldība varētu darīt, lai garantētu, ka Latvija nepazaudē nevienu jauno talantu?

Esmu ļoti daudz lasījusi un īpaši pētījusi, cik svarīga loma bērnu attīstībā ir muzicēšanai. Manuprāt, Latvijas skolās mūzikas stundas ir pārāk formālas. Skolās ir jānodrošina iespēja bērniem spēlēt īstus mūzikas instrumentus. Un runa nav tikai par topošiem komponistiem vai profesionāliem mūziķiem. Muzicēšana attīsta ikvienas personības radošumu. Bez radošās domāšanas mūsdienu ekonomikā gūt panākumus ir grūti.

Pētījumi liecina, ka gleznošana un muzicēšana – tās ir galvenās lietas, kas atraisa un attīsta cilvēka radošo potenciālu. Attīstīt spējas un augstākās domāšanas prasmes ir daudz grūtāk, nekā tehniski iedzīt skolēnu atmiņā skaitļus un vēsturiskus faktus.

Mana vēlme ir nodrošināt iespēju katram bērnam muzicēt jau bērnudārzā un skolā. Austrijā un Vācijā bērni pamatskolā apgūst izvēlētā mūzikas instrumenta spēli. Šo valstu izglītības speciālisti ir pārliecināti, ka muzicēšana ir fundamentāli svarīgs nosacījums bērnu attīstībai un veids, kā smadzenēm likt darboties pilnībā- gan kreisajai, gan labajai smadzeņu puslodei. Rīgas sākumskola „Rīdze” ir brīnišķīgs piemērs. Šajā skolā, paralēli obligātajai programmai, bija iekārtota „infrastruktūra”, lai bērni turpat skolas telpās varētu apgūt mūziku. Šādi risinājumi būtu jāattīsta vairāk un mēs to nodrošināsim.

Kopumā es esmu priecīga, ka šajos pelēkajos tehnokrātu un grāmatvežu varas laikos, mūzikas skolas Rīgā vēl joprojām darbojas un iestājeksāmenos ir konkurence.

Kas ir Jūsu mīļākais mākslinieks? Rakstnieks? Komponists?

Mākslinieks – Harijs Brants. Viņš mani fascinē ar savu unikālo tehniku. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņa mākslas darbu, es domāju, ka tas ir ļoti skaists melnbaltais foto. Kad man atklāja, ka tā nav fotogrāfija, bet gan īpašā tehnikā veidots zīmējums, mani vienkārši satrieca tā smalkums un tajā pašā laikā spēcīgais emocionālais lādiņš, kas staroja no šī darba.

Rakstnieks? Man patīk daudzi autori, bet šobrīd gribu pieminēt tos, kuri atstājuši spilgtākās atmiņas, piemēram, Albērs Kamī, Aksels Munte, Zenta Mauriņa, Andris Ritmanis, Antonella Gamboto-Bērka, Ojāra Vācieša iztulkotais Bulgakova „Meistars un Margarita” ir vienkārši ģeniāls.

Par mūziku. Pateicoties vecākajam brālim un viņa magnetafona lentēm un kasetēm, es jau no mazām dienām klausos roka klasiku. Pink Floyd, Dire Straites, Led Zepellin, Deep Purple, The Rolling Stones un, protams, Līvi, Pērkons, kā arī Prāta vētra. Man ļoti patīk džezs un arī klasiskā mūzika. Komponisti- laikam jau īpaši nepārsteigšu- Raimonds Pauls, Imants Kalniņš, Zigmārs Liepiņš, Pēteris Vasks, Uģis Prauliņš.

Jūsu mīļākais ēdiens?

Kartupeļu pankūkas ar krējumu. Mana mīļākā kartupeļu pankūku recepte ir šāda – sarīvēju kartupeļus, pievienoju klāt ķiplociņu, muskatriekstu, sāli un olu, lai viss turas kopā un tad cepu olīveļļā. Vispār man patīk gatavot arī piņķerīgus un sarežģītus ēdienus – es esmu kūku eksperte. (Smejas.) Vissarežģītākā, ko esmu cepusi, ir šokolādes, marcipāna, apelsīnu, magoņu kūka. Gatavošana ilga pusotru dienu, bet rezultāts bija fantastisks!

Nesen Jūsu kolēģis Raivis Dzintars, Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētājs intervijā teica, ka, lai arī citas partijas to negribētu atzīt, īstā cīņa par Rīgas mēra amatu noris starp Nilu Ušakovu un Baibu Broku…

Lai gan cīņa nebūs viegla, es esmu pārliecināta, ka mūsu sabiedrība šajās vēlēšanās izdarīs pareizo izvēli un proklemliskie spēki cietis sakāvi. Rīgas vēlēšanas būs vēsturisks pagrieziena punkts, kas noteiks arī to kāda būs nākoša Saeima un valdība.

Jau kopš bērnības un skolas gadiem esmu sociāli aktīva un atbildīga. Man nav vienalga, kā jūtas cilvēki man apkārt. Manā dzīvē ir bijuši gana traģiski mirkļi, lai es skaidri zinātu, ka cilvēks ir vislielākā vērtība, tāpēc viss, kas notiek ar un ap cilvēku, viņa labsajūta man ir svarīga. Ietekmēt lietas, mainīt tās uz labu un organizēt procesu norisi – tie ir mani dabiskie talanti. Es to varu izdarīt, cilvēki man tic un rezultāti ir. Man gribas dzīvot valstī, kurā visiem klājas labi, neatkarīgi no maciņa biezuma. Es esmu pietiekami drosmīga, lai ietu un uzņemtos atbildību par Rīgas saimniecību, jo zinu, ka man ir atbilstoša pieredze un zināšanas. Es vēlos tās ieguldīt visu rīdzinieku labā.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.