logo

R. Jansons: Mēs neaizmirstam savas ciešanas un nevaram klusēt par citu ciešanām

21.04.2022 Ritvars Jansons Latvijā

Saeimas deputāta Ritvara Jansona uzruna Saeimas sēdē 21. aprīlī, Saeimai pieņemot paziņojumu par Krievijas agresiju un kara noziegumiem Ukrainā un atzīstot, ka Krievija šobrīd īsteno genocīdu pret ukraiņu tautu.

Katru gadu 25. martā un 14. jūnijā mums ir likuma spēku atzītas komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas dienas, bet decembra pirmajā svētdienā – pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.

Ir saprotams, ka tauta, kura totalitāro režīmu dažādu represiju un PSRS veiktās koloniālās migrācijas politikas rezultātā 1989. gadā savā zemē palika tikai 52 procenti no iedzīvotājiem, šo tautas nīcināšanas kopumu sauc par genocīdu.

Ir saprotams, ka mūsu valsts pilsoņi, kuri Otrā pasaules kara rezultātā cieta genocīdā, noziegumos pret cilvēci un kara noziegumos, labi izprot citas valsts pilsoņus, kurus iznīcina agresors. To ļoti labi izjūt arī tautas jaunākās paaudzes, lai gan tās noziegumus nepiedzīvoja vai arī piedzīvoja maigākā formā.

Ukrainā mēs šodien redzam to, ko Latvijā tagadējās Krievijas juridiskā priekštece – PSRS – veica 1944.-1945. gadā. Civiliedzīvotāju nošaušanas bez tiesas sprieduma, aresti, deportācija, izsūtot uz Sibīriju, militārpersonu veiktās izvarošanas, laupīšanas, zagšanas, īpašumu sagrābšanas, Rēzeknes bezjēdzīgā nobombardēšana, kuras upuri arī bija civiliedzīvotāji. To visu Krievija šobrīd veic Ukrainā. Salīdzinoši ar Otrā pasaules kara pēdējo gadu Latvijā, diemžēl daudz sistemātiskāk un intensīvāk. Katrs atsevišķs Otrā pasaules kara gados PSRS veiktais noziegums Latvijā kvalificējams kā noziegums pret cilvēci vai kara noziegumus. Saliekot kopā sistemātiskumu, sākot no laika, kad 1930. gadu beigās Krievijā latviešus iznīcināja pēc pazīmes “latvietis” un beidzot ar  represijām līdz pat Latvijas valsts pilnīgas neatkarības iegūšanai, tas vērtējams kā genocīds.

PSRS Ukrainā genocīdu sāka 1932.-1933. gadā, izraisot mākslīgu badu un cilvēku bojāeju. Sekoja deportācijas no Rietumukrainas, nacionālo partizānu iznīcināšana. Arī šobrīd Ukrainas civiliedzīvotāji tādēļ, ka Krievija pārkāpj visas iespējamās kara vešanas tiesības, tiek nogalināti, deportēti, spīdzināti, izvaroti un mirst badā. Bērni tiek deportēti no okupētās teritorijas uz Krieviju, šķirti no ģimenēm ar mērķi pārkrievot. Tā ir tipiska genocīda pazīme. Krievija pret ukraiņiem un Ukrainas pilsoņiem noziegumus turpina sistemātiski.

Un nav svarīgi, ka Latvijā genocīds nenotika un šodien Ukrainā genocīds nenotiek vienīgi uz visiem zināmu Maskavas pavēļu dokumentu pamata. Pirmkārt, šos dokumentus, Krievijas slepenības dēļ, iespējams, ieraudzīs tikai nākamās paaudzes. Otrkārt, domājams, ka Krievijas represīvajā un militārajā pavēlniecībā nekas nav mainījies no PSRS laikiem. Piemēram, 1941. gada 14. jūnija deportācija Baltijā notika uz lēmuma projekta pamata, bet 1945. gada deportācija Latvijā – vienīgi uz mutiskas pavēles pamata. Militārpersonu veiktajām civiliedzīvotāju nošaušanām bez tiesas sprieduma pietika ar komandiera pavēli. Domājams, tā tas notiek arī šobrīd Ukrainā.

Mēs neaizmirstam savas ciešanas. Tādēļ mēs nevaram klusēt par citu ciešanām. Mūsu parlamenta pienākums ir pasaulei vēstīt, ka Krievija Ukrainā šobrīd veic genocīdu.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.