logo

Raivis Zeltīts: Latvijā politkorektums varbūt ir kaut kas jauns, bet Rietumos tas vairumam jau ir apnicis

15.01.2016 Dace Kalniņa, Laila Ozoliņa

Kādas ir tuvākās prioritātes partijas ģenerālsekretāra amatā? Kāds ir Tavs redzējums par mūsu partijas attīstību? Vai ir kas tāds, ko vēlies kardināli mainīt?

Kardināli nekas nav jāmaina, jo Nacionālā apvienība kā konservatīva organizācija darbojas ar cieņu pret tradīciju, kas arī dod drošus panākumus nākotnē. Protams, dienaskārtību politiskajām partijām nosaka arī vēlēšanas. Tas kaut kādā ziņā atvieglo mūsu darba plānošanu. 2017. gada pašvaldību vēlēšanas pienāks ļoti ātri, kas arī ir viena no prioritātēm. Pēc tam ir 2018. gada Saeimas vēlēšanas. It īpaši ņemot vērā atsevišķu partiju sabrukuma procesu, ir pienācis īstais brīdis darīt visu iespējamo, lai nākamajā Saeimas sasaukumā vairs nebūtu ar nekonstruktīviem partneriem jāstrīdas  par pašsaprotamām lietām, kā, piemēram, demogrāfija vai latviešu valoda skolās.

Tas, ko varētu attīstīt vairāk tieši partijas organizācijā, ir jauniešu organizācija kā struktūrvienība ar atšķirīgu misiju, proti, tās sabiedriskā darbība, par pamatu ņemot mūsu ideoloģiju un vērtības. Piemēram, ļoti laba ir zibakciju metode. Šādas spilgtas akcijas sabiedrības apziņas atmodināšanai ir nepieciešamas. Varbūt jauniešiem ir pienācis laiks atgriezties pie šādām interesantām metodēm, ko agrāk izmantoja “Visu Latvijai!” kā sabiedriska organizācija.

Kādi ir latviešu nacionālisma izaicinājumi nākotnē? Kas būtu jāmaina līdzšinējā pieejā, vai ir kaut kas tāds, ko, Tavuprāt, vairums šī (mūsu) virziena pārstāvju dara nepareizi?

Lielākais izaicinājums, protams, joprojām ir mūsu atrašanās starp ģeopolitiskajiem dzirnakmeņiem. No vienas puses apzināmies Krievijas draudus, no otras – nekritiski nepieņemam visu, kas nāk no Rietumiem. Daudziem šāda izvēle ir par sarežģītu – mūsu pretiniekiem patīk uzsvērt, ka tie, kuri nejūsmo, piemēram, par Rinkēviča ‘’iznākšanu no skapja’’, ir “putinisti”.
Ir arī kāda mūsu tautas mentalitātē iesakņojusies ideja, pie kuras atmešanas latviešu nacionālistiem kā sabiedriskās domas veidotājiem būtu jāstrādā, – latviešu nacionālisma kā sākotnēji pretvāciskas parādības radītie mīti par septiņsimt apspiestības gadiem, kas patiesībā pretnostāda mūs klasiskajai Rietumu civilizācijai un tās vērtībām. Šobrīd jau daudzas desmitgades galvenais drauds nāk no Austrumiem. Būtu jāmaina šī pieeja – mēs tomēr esam piederīgi Rietumu civilizācijai kā Rietumu civilizācijas priekšpostenis, kas mums jāsargā. Ja runājam konkrēti par latviešu nacionālistiem, tad pēc maniem novērojumiem konservatīvi cilvēki kopumā ir emocionālāki. Šī emocionalitāte ir pozitīva, jo pauž cilvēciskumu, bet tā arī traucē saskatīt kādas iespējas vai adekvāti novērtēt draudus, spēt izprast, kāpēc kaut kas notiek un kāda būtu atbilstošākā pretreakcija. Latviešu nacionālists ir arī ļoti prasīgs pret saviem pārstāvjiem parlamentā, bet ne vienmēr uzreiz iespējams panākt reālo rezultātu. Ir jāsaprot, ka kompromisi un iesaistīšanās sistēmā ir drošāks ceļš uz rezultātu, nekā skaļi izkliegti, bet bezspēcīgi lozungi par sistēmas sagraušanu. Varbūt mums vajag nedaudz vairāk viltības un taktiskuma, ko varam mācīties no pretiniekiem.

Tā esi arī vēsturnieks – pastāsti, lūdzu, par latviešu nacionālisma attīstību laika gaitā. Vai tiešām nacionālisma parādība radusies tikai 19. gadsimtā un, ja jau esam tik jauna kustība, kāpēc mums pārmet viduslaiku domāšanu?

Es īsti neizprotu to naidu pret viduslaikiem. Šis priekštats ir ideoloģiski motivēts, bet tam nav vēsturiska pamata. Radikāla inkvizīcija un reliģiskie kari drīzāk raksturoja laiku pēc renesanses un reformācijas, bet pirmais patiesi modernais politiskais terors radās tikai 18. gadsimtā kopā ar agrīnajām liberālisma utopijām par laicīgas paradīzes izveidošanu. Manā uztverē viduslaiki un 19. gadsimts ir varbūt divi visskaistākie posmi Eiropas vēsturē (smejas). 19. gadsimtā vismaz sievietēm Vācijā neuzmācās arābi. Lai gan viduslaikos arī notika tas pats konflikts ar islama pasauli.

Toreiz viņus nevelkomēja, bet gluži otrādi…

Ja tolaik eiropieši būtu bijuši tādi paši kā šodien, ja Kārļa Martela un Puatjē kaujas vietā būtu ’’Je suis Charlie’’, tad arī varbūt nebūtu bijis ne paša liberālisma, ne visa tā, ko mēs saucam par Rietumu vērtībām. Rietumu vērtības ir kaut kas unikāls visas cilvēces vēsturē. Cieņa pret cilvēka personību, cieņa pret sievieti, reliģijas un valsts nošķīrums u.c. vērtības, kuras uzskatām par pašsaprotamām, īstenībā pastāv tikai relatīvi mazu mirkli uz kopējās vēstures fona. Pretruna, kas eiropiešiem būs jāatrisina, būs tā, ka, lai saglabātu šīs humānās vērtības, būs arī jāspēj tās aizstāvēt pret barbarismu, nevis to velkomēt.
Atgriežoties pie jautājuma par nacionālisma attīstību, historiogrāfijā valdošais uzskats ir tāds, ka nacionālisms izveidojās 19. gadsimtā. Tā vairāk ir kreiso domātāju pieeja, kuriem nācijas ir ‘’iedomātās kopienas’’ ar ‘’izdomātām tradīcijām’’. Bet būtu jānošķir nacionālisms kā politiska ideoloģija, kas tiešām radās 19. gadsimtā, no piederības apziņas savam etnosam, kas pastāv kopš neatminamiem laikiem. 19. gadsimtā tā noformējās kā politiska ideoloģija, kur šī piederības apziņa tiek nolikta pasaules uzskata centrā, kur agrāk atradās reliģija.
Ļoti ātri par latviešu nacionālisma ideoloģijas attīstību – sākot ar 19. gadsimtu, latviešu nacionālisms attīstījās kā nacionālais romantisms, lielā mērā vēršoties arī pret vāciešiem, kurus tolaik uzlūkoja kā apspiedējus. Taču vēlāk sekoja rusifikācija, 1905. gada revolūcija, latviešu sociāldemokrāti kā Miķelis Valters jau 1903. gadā izvirzīja idejas par savas valsts dibināšanu. Tā visa rezultātā nacionālisms kļuva ‘’pieaugušāks’’. 1918. gadā tas rezultējās ar savas valsts dibināšanu. Tad jau ir 1920.-30. gadi, kad nāca Ulmanis, kurš lielā mērā atdzīvināja nacionālo romantismu un pretvācisko noskaņojumu, kas tobrīd atkal bija aktuāls no ģeopolitiskā viedokļa. Tam bija arī negatīvas sekas, bet lielais pozitīvais ieguvums, ko daudzi mūsdienās nesaprot vai negrib saprast, ir tas, ka Ulmanis, apzinoties, kas notiek Eiropā un ka visticamāk būs karš, ieguldīja latviešu pašapziņas stiprināšanā, ekonomikā, izglītībā, kultūrā, lai stiprinātu tieši nacionālismu. Latvija varētu novirzīt 100 % budžeta aizsardzībai un tas vienalga nepasargātu Latviju, bet nacionālā pašapziņa ļautu latviešu tautai izdzīvot zem jebkādas varas un, mainoties apstākļiem, atgūt neatkarību, kas tā arī notika. Nāca Trešā Atmoda, kas būtībā sākās kā nacionāla atmoda ar Helsinki-86 grupas aktivitātēm un konkrētām prasībām latviešu tautas saglabāšanai. Šīs idejas ar masveidīgākas organizācijas palīdzību vēlāk aizstāvēja LNNK, kuras mantinieki esam arī mēs. Bet jau pirms Trešās Atmodas pret masu imigrāciju un rusifikācijas procesiem iestājās nacionālkomunisti ar Eduardu Berklavu priekšgalā.

Ar ko NA biedri atšķiras no citu partiju pārstāvjiem?

Pēc individuālām rakstura iezīmēm un interesēm mūsu biedri noteikti ir ļoti dažādi. Tā būtiskā atšķirība, ko, manuprāt, vērts izcelt, ir tas, ka mūs vieno ideja. Tas, ka kādu cilvēku grupu vieno ideja, to kvalitatīvi izceļ citu organizāciju vidū. Kopīga ideja liek mobilizēties rezultātam, panākt daudz vairāk ar mazākiem resursiem, saglabāties par spīti dažādiem izaicinājumiem. Redzam, kādas savukārt ir sekas tam, ka citas partijas ir kompromisa veidojumi, kur vienkārši apvienojušies daudzi savtīgi cilvēki, kas pēc tam “plēšas” savā starpā. Nekas labs tur beigās nesanāk. Īsu brīdi šādas partijas var būt valda, bet ļoti ātri tās sabrūk: Latvijas Ceļš, Tautas partija un nākamās…

Pašlaik Eiropā notiekošo – forsēto imigrāciju komplektā ar aktīvo vēršanos pret imigrācijas pretiniekiem un cenzūru medijos esi dēvējis par absolūto ļaunumu, par ko atbildīga “sīka, bet ārkārtīgi ietekmīga antieiropeiska Eiropas elite”. Paskaidro, lūdzu, sīkāk, kā Tu esi to domājis.

Kādi radikāli izteikumi, šis Raivis man izklausās pēc baisa cilvēka (smejas)! Ja nopietni, tad esi izvilkusi ļoti ‘’piparotu’’ manu citātu, bet šis ir ļoti plašs jautājums.
Pirmkārt, es ceru, ka nevienam nav ilūziju par to, ko nozīmē lobijs, ko tas nozīmē Vašingtonā un ko – Briselē.  Briselē tas notiek oficiālā līmenī, un ikviens, kas tur ir strādājis, zina, ka ir cilvēki, kuri pārstāv noteiktas kompānijas, transnacionālās organizācijas un arī atsevišķas lielvalstis, regulāri piestaigā pie Briseles politiķiem, izsakot dažādus piedāvājumus. Domājams, ja šiem cilvēkiem nav stingras ideoloģiskas nostājas, viņi noteikti piekrīt ļoti izdevīgiem piedāvājumiem. Šādā veidā savas intereses Eiropas Savienībā īsteno Krievija un dažādas transnacionālas korporācijas. Nedomāju, ka tie cilvēki, kuri par imigrāciju ir domājuši patiešām nopietni, ir tādā velkamistu fanātiķu līmenī un neapzinās, ko dara.  Piemēram, ir tāds Pīters Sazerlends (Peter Sutherland), kas ir diezgan augstu stāvošs personāžs ANO pārstāvis imigrācijas jautājumos. Viņš ir arī bijis “Goldman Sachs” priekšsēdētājs, pārstāvējis arī “British Petroleum”. Šis pats cilvēks ir izteicies, ka ES valstis ir pārāk homogēnas un būtu ‘’jāatšķaida’’ ar imigrantiem. Saistību starp lielo biznesu un imigrāciju nevar neredzēt, ja sākam iedziļināties. Protams, visiem zināms ir arī Džordžs Soross, kurš paziņoja, ka nacionālu valstu robežas ir šķērslis, bet imigrācija ir mērķis. Aiz šī visa ir ļoti ciniski aprēķini. Piemēram, lai konkurētu ar trešo pasauli, Eiropā ir jāieved lētāks darbaspēks, jāsamazina darba aizsardzības standarti un vidējā samaksa, kas, protams, kaitēs vidusšķirai un Eiropas jauniešiem. Neviens žurnālists vai eksperts, protams, nezaudēs darbu – imigranti neapdraud viņu darbavietas.

Protams, pastāv arī ideja par valstu etniskā viendabīguma samazināšanu, jo nacionālā identitāte un jebkura patiesa identitāte vispār ir šķērslis uz ideālas patērētāju sabiedrības izveidošanu, kuras vienīgā vērtība būtu pirkt un pārdot, bet vienīgās rekomendējamās attiecības būtu darba devēja – darba ņēmēja attiecības. Tiek runāts par ‘’dažādību’’, taču patiesai globālai dažādībai un kultūru veselīgai mijiedarībai ir nepieciešama lokāla viendabība un sava telpa, kurā identitāte var attīstīties un atrast sev unikālo pašizpausmes veidu. Taču kapitālam nepatīk šķēršļi brīvai naudas un darbaspēka plūsmai. Imigrācija ir arī veids, kā nojaukt robežas, mazināt neatkarīgu valstu nozīmi. Uzskatu, ka Junkera kvotu plāns bija uzbrukums suverēnas valsts idejai kā tādai – idejai, ka valstij ir robežas un tā kontrolē savu iedzīvotāju sastāvu. Tas bija solis kāda cita veidojuma radīšanai, aiz kura stāv lielā biznesa intereses.
Domāju, ka tā ir šī Eiropas elite, kas darbojas pretēji pašu eiropiešu interesēm. Tālāk jau seko dažādas domnīcas, eksperti, viedokļu līderi, mediji, no kuriem daļa varbūt ir ļoti labi cilvēki, vēlas palīdzēt konfliktos cietušajiem, un pat tic tam, ko stāsta, bet tas nemaina kopējo lietas būtību.

Kur un kā izpaužas šīs elites darbība vai ietekme Latvijā?

Tas vairāk pat izpaužas līmenī, ko nesaista ar klasisko politikas lauku – tas nāk tikai pēc tam. Vispirms ir dažādi gudri cilvēki, eksperti, atsevišķu augstskolu pārstāvji, no kuriem daļa tic šai idejai par globālu vienlīdzības valsti un iespēju ‘’pārvarēt bailes’’, ko viņi labi varētu izdarīt, piemēram, aizbraucot uz Ķelni Jaunajā gadā. Bet liela daļa ir vienkārši cilvēki, kas meklē labu dzīvi… kas pārtiek no dažādiem projektiem, iespējām apgūt kaut kādu ES finansējumu, piemēram, “bēgļu” integrēšanai un tamlīdzīgi. Liels naudas apgūšanas projekts noteikti ir arī šīs imigrācijas kvotas, kas automātiski veido savtīgi ieinteresētu cilvēku loku, kas skaļi atbalstīs jebkādus Junkera kunga piedāvājumus – jo vairāk, jo labāk!

Bet mūsu valdība tomēr piekrita uzņemt “bēgļus”, tātad viņiem ir arī politiska ietekme.

Šajā konkrētajā gadījumā es drīzāk redzu “Vienotības” nevienotību, nevis ļoti tiešu ietekmi. Katrs ar savu individuālo motivāciju palīdzēja šim jautājumam realizēties. Kāds vienkārši bija spiests piekrist sava vājā rakstura dēļ, kāds cits varbūt sapņo par labu karjeru Briselē… bet galvenais ir tas, ka, lai stingri iestātos pret, ir jābūt personībai ar savu viedokli, jāstāv pretī tam milzīgajam spiedienam, kas vēl vasarā bija tik ļoti izjūtams gan Eiropā, gan arī konkrēti Latvijā. Tagad tas varbūt ir nedaudz apklusis Ķelnes notikumu iespaidā. Ir jābūt stingrai stājai, lai iestātos pret procesiem, kurus daudzi uztver kā tādus laikapstākļus, kas mainās neatkarīgi no mums – “ir taču 2016. gads, neko darīt, mums jāmainās līdzi”…

Kas mums, nacionāli un konservatīvi noskaņotajiem cilvēkiem, būtu jādara, lai stātos pretim šīs elites ietekmei un izvairītos no virtuālas iezīmēšanas ar dzeltenu Jumja zīmi, kā nesen to fiziski ar NA balsotājiem aicināja darīt liberālā bērnu grāmatu autore Luīze Pastore?

Par šo konkrēto cilvēku varbūt nekomentēšu, bet, pirmkārt, ja esi politikā, nevari izvairīties no “iezīmēšanas”. Ja gribi būt visiem labs, tad nelien politikā – atrodi sev klusu vietiņu, nerādies acīs un dzīvo drošu dzīvi. Varbūt nodzīvosi arī, nevienam netraucējot, tikai rēķinies, ka varbūt pēc tam Jaunajā gadā nevarēsi savas meitas laist ārā no mājas, jo kāds cits ‘’aktīvists’’ būs parūpējies pārveidot tavu dzimteni līdz nepazīšanai. Birkas karinās – jāsaprot, ka būtībā vienīgais viņu līdzeklis ir kaunināšana, sliktu apzīmējumu izmantošana, bet tam ir tikai tik daudz spēka, cik mēs paši to uztveram nopietni. Latvijā politkorektums varbūt ir kaut kas jauns, bet Rietumos tas vairumam jau ir apnicis. Tas tiek praktizēts jau vismaz kopš 1968. gada, un cilvēki no tā ir noguruši. Cilvēki ir noguruši, ka nedrīkst brīvi jokot, paust savus uzskatus, ka nedrīkst brīvi runāt par visai sabiedrībai būtiskiem jautājumiem – jautājumiem par pašas Rietumu civilizācijas izdzīvošanu. Tagad ir nonācis pat tik tālu, ka tiek mēģināts slēpt masveidīgus noziegumus ar simtiem cietušu cilvēku.

Kas notika 1968. gadā?

1968. gads ir drīzāk simbolisks. Tas bija gads, kad dažādas kreiso organizācijas kopā ar Frankfurtes marksistu skolas iedvesmotajiem studentiem sarīkoja plašus nemierus – tādu ģenerālstreiku, kas uz brīdi Francijā apturēja visu ekonomiku. Šī 1968. gada kreisā paaudze pēc tam nostiprināja medijos, politikā, un šobrīd tā vairāk vai mazāk ir tā paaudze, kas Rietumos atrodas pie varas. Tā ir tā paaudze, kas dziedāja, vai nebūtu brīnišķīgi, ja nebūtu nekādu robežu, reliģijas un tamlīdzīgi. Sekas mēs redzam šobrīd: jā, robežu nav, reliģijas nozīme tiek grauta (musulmaņi gan no savējās neatsakās), cilvēki Parīzes ielās jebkurā brīdī var tikt nošauti, sievietēm jāturas “rokas stiepiena attālumā”, bet citādi ļoti skaļās feministes palīdz noklusēt masveidīgus seksuālos uzbrukumus. Rietumos daudzi no tā ir noguruši. Kāpēc ASV tik veiksmīga ir Donalda Trampa kampaņa? Tāpēc, ka šis cilvēks vienkārši pasmejas par politkorektumu. Nevērtēšu viņu konkrēti, bet tas arī norāda uz kopēju tendenci Rietumos – politkorektums ir miris. Arī jauniešus noteikti vairāk piesaista nevis tas, ka Tu par kaut ko nedrīksti runāt, lai tevi nenosauktu kādā sliktā vārdā, bet drīzāk iespēja būt tam “sliktajam”, kas nostājas pretī plaši pieņemtajām ‘’patiesībām’’.

Artusa Kaimiņa piemērs…

Arī, bet Latvijas politiķi vispār darbojas veselīgāk domājošā sabiedrībā, kāda ir Latvijā. It sevišķi ārpus Rīgas – cilvēki tiešām domā, un to arī redzam pēdējās sabiedriskās domas aptaujās par “bēgļu” uzņemšanu. Par spīti ļoti lielai pozitīvisma kampaņai 80% aptaujāto tomēr ir stingri pret imigrāciju.

Vai saskati risinājumu šīs elites veiktajiem posta darbiem Eiropas vai pasaules mērogā?

Risinājums ir tāds pats kā Polijā un Ungārijā, kas, manuprāt, vienkārši ir patiesas demokrātijas atjaunošana. Demokrātija – tas ir vēl viens jēdziens, kas pa šo pusgadsimtu ir mainījis savu nozīmi. Zinām, ka pašlaik viss, kas neatbilst iepriekšminētās globālās elites vīzijai, ir vai nu radikālisms, vai populisms – atkarībā no pozīcijas varā. Ja esat mazākumā, tad tas ir radikālisms, ja iegūstat vairākumu, tad tas kļūst par populismu, bet kaut kādā dīvainā veidā tā nekad nav demokrātija. Es tā neuzskatu. Demokrātija izriet no suverēna jeb no tautas un tās gribas. Tāpat kā Polijā un Ungārijā ar tautas gribas vairākumu ir jāizveido spēcīga nacionāla valdība, kas starptautiskajās organizācijās rīkojas tautas interešu vārdā, nevis otrādi – pārstāv starptautiskās intereses valstī. Tam iespējams tikai politisks risinājums. Līdz tam, protams, pašiem jāpretojas dažādām manipulācijām, nedrīkst ļauties kaunināšanai, nedrīkst sevi cenzēt – “domu noziegumi” ir pieļaujami.

Tā pati liberāļu elite, kas pirms Ukrainas kara NA pārmeta “sprēgāšanu” par valodas un termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas jautājumiem, kuri bojājot attiecības ar Krieviju, nu pārmet pilnīgi pretējo – ka NA ir Putina sabiedrotie, jo negrib Latvijā uzņemt “bēgļus” un ar likumu atzīt viendzimuma laulības. Kā Tu to atspēkosi, jo visiem zināms, ka patiešām arī Krievijā pretstatā virknei Eiropas valstu, nav spēkā viendzimuma laulības, un tā nav pakļauta Junkera bēgļu kvotu plāniem?

Manuprāt, kamēr Krievija sevi saistīs ar impērijas ideju, tā mums nav pieņemama nekādā formā – vienalga vai tā sevi sauc par konservatīvu, vai liberālu. Būtībā Krievijā šie jēdzieni tā īsti nekad darbojušies, tā vienkārši ir cita civilizācija ar citu vērtību sistēmu. Krievijā cilvēka personībai nav nekādas nozīmes: vara ir viss, cilvēks nav nekas, cilvēks tiek upurēts varas vārdā. Visu, ko mums vajag uzzināt par šo civilizāciju un tās vērtībām, mēs uzzinājām 1940. gadā. Par to, vai tā ir alternatīva tai Eiropai… paskatāmies, kāda tur ir abortu statistika, kas ir viena no augstākajām, ja ne augstākā pasaulē, narkomānijas un alkoholisma sērga, demogrāfiskā katastrofa, ļoti zems vidējais vīriešu mūža ilgums… Runājot par imigrāciju, domāju, ka vēl pēc paaudzes Kaukāzs un Maskava jau vairs nebūs Krievijas teritorijas. Kas tad tur ir tāds, pēc kā tiekties? Tas, ka tur nav geju laulību? Šaubos, vai tas ir galvenais, pēc kā mums spriest.
Apgalvojumi par mūsu “putinismu” ir absurdi, un neuzskatu, ka mums par tiem vajadzētu pārmēru taisnoties. Ja kāds tā vēlas uzskatīt, tad tā ir vairāk viņa individuāla īpatnība, nekā mūsu problēma. Tik pat labi varam sākt taisnoties, ka neesam žirafes, lai gan mums arī ir, piemēram, divas acis.

Tā kā nesen bija pareizticīgo Ziemassvētki, interesē Tavs viedoklis, vai latviešiem būtu jārespektē pareizticīgo Ziemassvētki, jānovēl dažādi vēlējumi. Vai kādreiz vajadzētu ieviest brīvdienu?

Brīvdienu nevajadzētu gan. Ne visi pareizticīgie svin pēc Maskavas datuma, daļa svin citādāk. Tas, ko pareizticīgie dara savā ģimenē, ir individuāla reliģijas izpausme, kādās Rietumu tradīcijā nav pieņemts jaukties, tur nez vai kādam būtu iebildumi. Latvieši vispār ir ļoti iecietīga tauta, kas novērtē citu kultūru tradīcijas. Tā ir arī mūsu vājā vieta – bieži vien robeža starp cita respektēšanu un piekāpšanos svešai ietekmei, kas patiesībā būtu jānovērš, ir ļoti smalka. Ikviens, kurš iedziļinājies tajā, kas ir Pareizticīgā baznīca Krievijā, saprot, ka tā nav baznīca Rietumu izpratnē, kur pastāv dalījums – Cēzaram, kas Cēzaram, Kristum, kas Kristum. Krievijā Pareizticīgā baznīca ir impēriskās idejas nesēja, Pareizticīgās baznīcas galva tāpat kā Putins ir bijušais čekists (un mēs zinām, ka tādu bijušo čekistu nav). Tendence arvien vairāk uzsvērt, piemēram, Masļeņicu vai pareizticīgo Ziemassvētkus nāk no Krievijas maigās varas arsenāla. Skaistā ideja nošķirt kultūru no politikas tīrā veidā nedarbojas.

Ja Tev būtu jāizvēlas 3 grāmatas vai raksti kā obligātā literatūra katram latviešu nacionālistam, kas tie būtu?

Grūts jautājums! Īstenībā, šādas literatūras trūkst, tas būtu lauciņš, kur strādāt. Cilvēkam, kurš tikko sācis interesēties par nacionālismu, ieteiktu Raivja Dzintara “Pozitīvo nacionālismu” un “Ceturto Atmodu” kā pirmos materiālus, kas ļautu nebaidīties no nacionālisma kā tāda un saprast, ka tas nav tas, ko ar to apzīmē mūsu ideoloģiskie pretinieki. Bet vispār es ieteiktu lasīt literatūru, kas saistās ar globālajiem procesiem. Mēs vairs nevaram nošķirt latviešu nacionālismu no tā, kas notiek visapkārt mums, tāpēc noteikti ieteiktu izlasīt Hantingtona “Civilizāciju sadursmi”, kas pirms vairāk nekā divām desmitgadēm paredzēja to, kas notiek šodien gan Ukrainā, gan konfliktu ar islama pasauli.

Ieteiktu arī Osvalda Špenglera “Vakareiropas norietu”, kas jau pirms gadsimta paredzēja Rietumu civilizācijas likteni. Tas, ko Špenglers rakstīja pirms simt gadiem, ir ļoti aktuāli. Es gan gribētu domāt citādāk nekā viņš, jo viņa koncepcijā katrai civilizācijai dots noteikts laika posms – apmēram tūkstoš gadi – kura laikā tā iziet pilnu ciklu un iet bojā bez atpakaļceļa. Tomēr gribētos ticēt, ka pastāv arī citādāks scenārijs. Šobrīd izskatās, ka Vakareiropas noriets kā tāds jau ir noslēdzies un šobrīd mēs dzīvojam pēcnorieta stadijā, tādā postapokalipsē, jo vairums no tā, kas savulaik raksturoja klasisko Rietumu civilizāciju, vismaz Rietumeiropā ir nomiris pagājušā gadsimta laikā. Tas, ka Rietumeiropas pilsētās mūsdienu barbari var netraucēti aizskart sievietes un policija nobijusies mūk prom, apmēram raksturo Romas impēriju 4. gadsimtā, kad gotu “bēgļi”, kurus glāba no huņņiem, pēc dažiem gadiem izlaupīja Romu, savukārt Romas karavīri bija tiktāl degradējušies, ka atteicās valkāt bruņuvestes, jo tās viņiem bija par smagu, un gladiatoru cīņās cīnījās sievietes, jo viņām vajadzēja vienlīdzīgas tiesības. Paralēles redzam diezgan lielas. Tas, kā izpaužas urbanizācija, kas izsūc lauku teritoriju resursus, tas, ka dzīvība pati par sevi vairs nav vērtība, ka vispār parādās tāds jautājums, kāpēc sievietēm dzemdēt bērnus un kāpēc ģimene ir vērtība, pats par sevi ir mirušas kultūras pazīme. Veselīgas kultūras neuzdod šādus jautājumus. Bet es uzskatu, ka šie procesi nav tik viennozīmīgi. Kā Ingūna Rībena kādā intervijā sacīja – noriets ir tikai ilūzija. Saule jau pati par sevi nenoriet. Varbūt atdzimšana ir iespējama pie mums pašiem. Latvieši, ilgojoties atgriezties Rietumu civilizācijā, 1991. gadā īsti nesaprata, kur atgriežas. Īstā Rietumu kultūra šeit un tādās valstīs kā Polija un Ungārija ir saglabājusies pat vairāk. Drīz Rietumeiropas tūristi brauks pie mums apskatīt, kā izskatās īstas Eiropas pilsētas.

Kādi ir Tavi vaļasprieki brīvajā laikā?

Mans darbs arī ir mans vaļasprieks. Bet mans interešu loks ir plašs. Ļoti izbaudu kultūras pasākumus – labu teātri, operu, baletu, kas ar savu maģiju izrauj no ikdienības un ļauj uz dzīvi paraudzīties no augstākas perspektīvas. Piedalos sporta pasākumos, regulāri skrienu. Cik laiks atļauj, lasu dažādus klasiķus – gan kaut ko no ‘’tumsonīgā 19. gadsimta’’, gan pavisam ‘’tumšajiem’’ senajiem grieķiem vai romiešiem. Piemēram, tāds “putinists” Platons (smejas), izmantojot Sokrata tēlu, ir daudz teicis par tikumību, par to, kā būt krietnam cilvēkam par spīti pūļa spiedienam un pat drošai nāvei. Plūtarha ‘’Esejas par politiku’’ ir darbs ar pārlaicīgu vērtību, tā pat arī stoicisma skolas pārstāvji Marks Aurēlijs un Epiktīts. Klasikā literatūra cilvēku paceļ citā līmenī un liek saprast to, kas modernajā pasaulē ir zudis, apzināties sevi kā daļu no kāda lielāka veseluma. Nodarbojos arī ar cigun meditāciju.

Ko Tev dod skriešana, kāpēc Tu skrien?

Jebkurš regulārs vaļasprieks disciplinē cilvēkus un palīdz būt formā. Skriešana ir gan sava veida meditācija, gan palīdz uzturēt vispārēju fizisko stāvokli – tas ļauj būt gan sīkstam, gan arī atbrīvoties no negatīvām emocijām.

Vai savu politisko un metapolitisko uzskatu principus centies īstenot arī savā ģimenē?

Man tie nav speciāli jāīsteno, jo manā ģimenē par tiem ir diezgan liela vienprātība, neviens ikdienā nav par kaut ko jāpārliecina. Pietiek, ka ikdienā man ir jāpārliecina citi cilvēki. Ģimene man ir tāda miera osta. Konservatīvo pasaules uzskatu nevaru nodalīt no saviem personiskajiem uzskatiem un arī prakses.

Tev ir bakalaura grāds vēsturē; vai ir plāni par turpmāku izglītību?

Jā, noteikti visai drīz turpināšu savu izglītību – iespējams, nedaudz citā virzienā. Šobrīd ieturu nelielu pauzi, bet ilūzija, ka kādreiz būšu mazāk aizņemts un tas ļaus brīvāk atsākt mācības, sāk izgaist, tā kā kaut kad būs vien jāatsāk mācības.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.