logo

Raivis Zeltīts: Vara Rīgā ir jāmaina

31.05.2019 Aprinkis.lv, Liene Ozola Eiropas Parlamentā

Raivis Zeltīts, lai gan vēl gados pietiekami jauns cilvēks, ir guvis ievērojamu politisko pieredzi. Šobrīd viņš ir Nacionālās apvienības valdes loceklis un ģenerālsekretārs, Mārupes novada domes deputāts, Nacionālās apvienības jauniešu organizācijas vadītājs, bijis arī apvienības Mārupes nodaļas vadītājs. Studē Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, raksta grāmatas. Tikko atklāšanas svētki tika svinēti R. Zeltīta grāmatai “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija”.

– Nupat ir noslēgušās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, tāpēc sāksim ar aktualitātēm. Kā Nacionālā apvienība vērtē vēlēšanu rezultātus?

– Kopumā esam apmierināti ar mūsu rezultātu. Ar salīdzinoši nelieliem ieguldījumiem kampaņā (“Attīstībai/Par!” viena deputāta vieta “izmaksāja” 150 tūkstošus eiro, Nacionālajai apvienībai – aptuveni sešas reizes mazāk) esam guvuši stabilu trešo vietu, bet no latviskajām partijām – otro. Redzams ir arī tas, ka skaļās “jaunās” partijas, kas uz Saeimas vēlēšanām spēja mobilizēt ievērojamu cilvēku atbalstu, tagad ir pagurušas un nespēja atkārtot labus rezultātus. Daudzi ir sapratuši un arī man teikuši, ka iepriekš izdarīja kļūdu, balsojot Saeimas vēlēšanās, un tagad šo kļūdu laboja.

– Nacionālās apvienības vēlētājos samulsumu varēja radīt Daces Melbārdes atrašanās Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu sarakstā – no vienas puses, it kā bija vēlme, lai viņa turpina darbu kultūras ministres amatā, no otras, tad sanāktu neatbalstīt viņu Eiroparlamenta vēlēšanās. Vai un kā šī pretrunīgā situācija partijā tika pārrunāta?

– Jāsaka, ka ministra amats nav obligātais dienests, kur partija var kādam likt atrasties. Galvenajai vēlmei un iniciatīvai ir jānāk no konkrētā cilvēka. Šajā gadījumā Dace Melbārde juta, ka pēc sešu gadu cienījama, bet arī pietiekami smaga darba ministrijā ir nepieciešams meklēt jaunus izaugsmes ceļus, un Eiropas Parlaments varētu dot jaunu perspektīvu iespējām palīdzēt Latvijas kultūras jomai. Tas, protams, tika pārrunāts, un šāda vēlme tika respektēta.

– Vai pēc Daces Melbārdes aiziešanas uz Eiropas Parlamentu Nacionālā apvienība uzstās uz kultūras ministra amata saglabāšanu valdībā? Vai tiks meklēts jauns kandidāts no apvienības?

– Domājams, ka partiju ministriju sadalījums netiks pārskatīts. Mēs to noteikti arī nerosināsim. Tiks meklēts jauns kandidāts un prioritāri no partijas rindām, bet ir mazliet par agru teikt ko vairāk – priekšā ir sarežģīts uzdevums, ņemot vērā kultūras jomas specifiku un amatam nepieciešamās dotības.

– Jūsu vērtējums “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” rezultātiem Eiroparlamenta vēlēšanās un prognoze, kas notiks ar Rīgu?

– Tas, ka prokrieviskajiem spēkiem no Latvijas ir trīs vietas Eiropas Parlamentā, ir negatīvi. Faktiski Latvijas intereses aizstāv tikai pieci deputāti. “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” gadījums ir īpašs, jo korupcijas skandālu jūrā, kas satricināja sabiedrību, viņu rezultāts nemaz necieta, acīmredzot liela daļa Latvijas iedzīvotāju joprojām dzīvo citā realitātē, kurā šo partiju korupcijas skandāli tiek interpretēti “tāpēc, ka krievs” gaisotnē, bet sabrukušie Rīgas tilti laikam ir daļa no dzīves “multikulturālā sabiedrībā”.

Domāju, drīz redzēsim miniatūrā to, kas notiktu Krievijā, ja pēkšņi nozustu Putins, – līdzīgas svaru kategorijas mantinieka trūkums un cīņa par varu. Ušakovam arī nav mantinieka no PR viedokļa – viņš bija koruptīvās sistēmas pieklājīgā fasāde, un uz viņu tika liktas visas likmes. Tagad fasādes vairs nav, ir tikai visiem redzamā korupcija. Nākamais “Saskaņas”/”Gods kalpot Rīgai!” kandidāts, manuprāt, nebūs tik populārs, jo krievvalodīgo elektorātā viņu nemitīgi salīdzinās ar populāro Ušakovu, bet latviskajā elektorātā viņš būs tikai Rīgas korupcijas un bardaka seja. Jebkurā gadījumā tas varētu būt tikai pārejas kandidāts uz jau pilnīgi citu koalīciju, kurā “Saskaņas” vairs nebūs. Galu galā vēlēšanas vairs nav tālu. (Saruna notika pirms Daiņa Turlā apstiprināšanas Rīgas mēra amatā – aut.)

– Vai latviskās partijas spēs vienoties par vienu mēra kandidātu?

– Diskusija par kopīgu latvisko partiju sarakstu ir vietā, un mēs tai esam atvērti, jo šis ir valstiski svarīgs jautājums, kurā partijiskās intereses būtu sekundāras. Galvenais, lai tas arī dotu rezultātu, tāpēc šādā teorētiskajā kopīgajā sarakstā nedrīkstētu būt cilvēki, kas atbaidītu Nacionālās apvienības vēlētājus ar kaut kādu radikāli kreiso liberālismu. Tādā gadījumā lielāku rezultātu var gūt, katrs strādājot ar savu elektorātu un kandidējot atsevišķi. Bet tie ir taktikas jautājumi. Pēc būtības, es domāju, visi saprot – vara Rīgā ir jāmaina.

– Vai un kā varas iespējamā nomaiņa Rīgā var ietekmēt kopīgo politisko situāciju valstī?

– Es domāju, ka tikai pozitīvi. Ir profesionāli biedētāji, kuri stāsta, ka krievvalodīgais vēlētājs nav pārstāvēts Latvijas valsts varā, tāpēc tas rada etnisko spriedzi. Un ko tad vispār darīt, ja vēl viņš nav pārstāvēts arī Rīgas domes varas struktūrās? Būšot daudz dusmīgu cilvēku, kuri jūtas neuzrunāti. Domāju, lasītāji piekritīs, ka šāda nostāja ir, pirmkārt, gļēva, jo izriet no bailēm, otrkārt, faktiski aizvainojoša arī krievvalodīgajiem, jo sanāk, ka koruptīvā sistēma Rīgā ir daļa no “nacionālā izlīguma” un tā esot tā krievvalodīgo pārstāvniecība. Es tam negribētu piekrist. “Saskaņas” krahs var atbrīvot ceļu uz beidzot patiešām saliedētu sabiedrību – saliedētu uz latviskajām vērtībām, jo nebūs vairs viena liela partija, kura tās vienmēr ir sabotējusi savu politisko interešu vārdā.

– Par citu tēmu… Nupat Latvijas Kara muzejā notika jūsu grāmatas “Dr. Pauls Jurevičs un latviešu tautas misija” atvēršana. Pastāstiet, lūdzu nedaudz par to.

– Filozofijas profesors Jurevičs ir viens no ievērojamākajiem pirmā Latvijas neatkarības posma domātājiem, bet diemžēl nepelnīti aizmirsts. Lasot viņa darbus, secināju, ka viņa pārdomas ir ļoti tuvas manējām, un tas man lielā mērā palīdzēja līdz galam formulēt paša uzskatus par nacionālkonservatīvisma uzdevumiem mūsdienās. Tieši Paula Jureviča domu aktualitāte ir iemesls tam, ka izlēmu izdot grāmatu, kurā ļoti konspektīvi apkopotas viņa svarīgākās idejas.

Gan Ulmaņlaiku Latvijā, gan trimdā rakstītajos darbos ir ļoti trāpīgi formulēti gan izaicinājumi latviešu tautai – marksisms, modernā patērētāju sabiedrība, demogrāfiskā krīze –, gan arī aicinājums latviešiem atrast pašiem savu unikālo atbildi uz šiem izaicinājumiem. Pauls Jurevičs saskatīja latviešos milzīgu potenciālu kā jaunai un vēl enerģiskai Eiropas tautai, kurai viss vēl priekšā. Viņš redzēja, ka latvieši spēj piedāvāt jaunu ceļu ne tikai paši sev, bet arī pārējai pasaulei ar ētisku un humānu nacionālismu, kurā tiktu respektēta cilvēka cieņa, ko savukārt vecajā un nogurušajā Rietumu pasaulē atņem masu sabiedrība ar savu patēriņa kultu, pārspīlētu seksualitāti un liekulīgu morāli, kas nebalstās vērtībās, bet gan gļēvulībā jeb, kā tagad teiktu, “politkorektumā”.

Pilnu interviju ar Raivi Zeltītu lasiet 31.maija laikrakstā “Kodols”.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.