logo

Rietumu marksisms – īsa vēsture (jeb kā Rietumi pazaudēja paši sevi) (1)

24.03.2016 Raivis Zeltīts

1991. gadā mums šķita, ka mēs atgriežamies vecajos, labajos Rietumos. Patiesība bija tāda, ka šādu Rietumu vairs nebija. Kamēr Latvija atradās aiz ‘’dzelzs priekškara’’, kur visi par komunisma ‘’neizbēgamo uzvaru’’ runāja vienu, bet domāja citu, Rietumu intelektuāļi patiesi aizrāvās ar marksisma idejām un panāca to atdzimšanu jaunā formā.

  1. Lielā vilšanās

Kad skaistā 1914. gada 28. jūnija dienā Sarajevā Gavrila Princips nošāva Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinadu, uzspridzinot Eiropas pulvera mucu un izraisot 1. pasaules karu, Eiropas komunisti jūsmoja – vairāk nekā pusgadsimtu ilgais aģitācijas un naida kurināšanas darbs nu varēja rezultēties ar ilgi gaidīto vispasaules proletariāta revolūciju. Tiesa, šī sajūsma ātri noplaka, jo 1914. gadā proletariāts un Eiropas sociālistu partijas sevi atkal asociēja ar nacionālajiem, nevis sarkanajiem karogiem un cīnījās gan par ķeizaru, gan par caru, gan par republiku – bet ne par Marksa ‘’neizbēgamo’’ komunistisko revolūciju industriāli attīstītajās valstīs. Nežēlīgajam karam ievelkoties komunistu aģitācija gan atguva elpu. 1917. gadā boļševiki veica apvērsumu Krievijā, ko nosauca par komunistu revolūciju. Tiesa gan, šī bija dīvaina revolūcija – pirmkārt, tā notika agrārajā un atpalikušajā Krievijas impērijā; otrkārt, tas bija ‘’revolūcijas avangarda’’ apvērsums. Boļševiku mēģinājums apvienot spēkus ar komunistu nemierniekiem Centrālajā Eiropā cieta neveiksmi un komunistu ietekme aprobežojās ar PSRS teritoriju. Vēlāk šo sistēmu pārņēma Staļins, kura ‘’sociālisms vienā valstī’’ nozīmēja vēl lielāku atkāpšanos no klasiskā marksisma, bet Eiropā savas pozīcijas nostiprināja fašisms, kas ar Marksa klasiskajām teorijām vispār bija kaut kas neizskaidrojams. Rietumu komunistu fundamentālisti bija dziļi vīlušies un meklēja atbildi. Šo atbildi viņi atrada komunistu kustības ‘’perifērijā’’, kur rada jaunas idejas komunisma restartam un pat iespējamai uzvarai Rietumos.

  1. Jaunās perspektīvas

Ir jāapbrīno marksisma spēja pēc katras sakāves no jauna piecelties, izvērtēt kļūdas, mainīt taktiku un tikai pieņemties spēkā. Pēc ‘’pasaules revolūcijas’’ izgāšanās, sekoja kļūdu pārvērtēšana. Jaunās perspektīvas nāca no Centrāleiropas komunistu teorētiķiem, kuri bija cita veida revolucionāri – nevis tādi teroristi kā Ļeņins, bet gan kafejnīcu intelektuāļi.

Jaunā vadošā doma bija šāda – strādnieku šķira pati par sevi ir pārāk konservatīva revolūcijai, tāpēc komunisma ieviešana ir panākama gudrāk. Gan Lielbritānijas Fabiāņu kustība, gan Itālijas komunista Gramšči piekritēji, gan Vācijas Frankfurtes Kritiskās Teorijas skola uzskatīja, ka sabiedrība ir jāpārveido radikāli pārveidojot kultūras normas un sabiedrības institūcijas. Pirmais praktiķis šajā darbā bija György Lukács. Viņš bija Ungārijas Padomju republikas, kas pastāvēja īsu brīdi 1919. gadā, kultūras komisārs. Viņš radīja ideju par ‘’kultūras terorismu’’ un viena no viņa idejām bija ieviest Ungārijas skolās seksuālo izglītību, lai iznīcinātu tradicionālo morāli. Vēlāk viņš pievienojās citiem Frankfurtes skolas teorētiķiem. Par Frankfurtes skolu un kultūrmarksismu jau reiz esmu rakstījis.

Būtiskākais, kas jāzina – Frankfurtes skola ieviesa ‘’Kritisko teoriju’’, kas nozīmē destruktīvu Rietumu civilizācijas pamatprincipu analīzi. Jaunais darba lauks – reliģija, ģimene, morāle un nacionālisms. T. Adorno ‘’Autoritārajā personībā’’ par fašisma pamatcēloni tiek saukta ‘’patriarhālā ģimene’’, kurā tēva figūra ir autoritārisma cēlonis. Tātad – fašisms/autoritārisms rodas no tradicionālās ģimenes. Bet tas nav viss – Herberts Markuza un Vilhelms Reihs marksisma teoriju sapludināja ar freidismu un pasludināja, ka tradicionālā Rietumu sabiedrība ir ‘’seksuālās apspiestības’’ produkts un ka sociālajai revolūcijai ir nepieciešama ‘’seksuālā atbrīvošana’’, jeb atbrīvošanās no tādiem ‘’novecojušiem konceptiem’’ kā ģimene, vecāki, vai tādām ‘’reakcionārām’’ idejām kā incesta un pedofilijas aizliegums. Vilhelms Reihs, kurš pats cieta no smagām psiholoģiskām problēmām, pasludināja ģimeni par ‘’antiseksuālu’’ un par ‘’centrālo reakcionāro šūnu’’. Ir interesanti, ka jau 1920. un 1930. gados Reihs savā “Proletariāta seksa-politikas Vācijas asociācijā’’ sludināja dzimstības kontroles, abortu veicināšanas, un laulības likvidēšanas politikas nozīmi revolūcijā. Taču Vācijas komunisti bija ‘’veci dinozauri’’ un 1932. gadā, kad Reihs Vācijas komunistu jaunatnes konferencē Drēzdenē aicināja veicināt pusaudžu seksualitāti revolucionāras kustības ietvaros, partijas vadība viņu sāka uzskatīt par pārāk ekstrēmu.

Taču Vilhelma Reiha un Frankfurtes skolas laiks vienkārši vēl nebija pienācis. Šīs ideoloģijas pamati bija radīti un pēc vienas paaudzes 1960. gados tā kļuva par ‘’Jauno kreiso’’ (New Left) ideoloģiju (viens no zināmākajiem ‘’Jauno kreiso’’ sponsoriem šodien ir Džordžs Soross). Reiha priekšlikumi tika realizēti dzīvē. Lai arī radikālākās ‘’Jauno kreiso’’ idejas sabiedrība (vēl) nepieņēma, pamatā tās tomēr kļuva par ‘’mainstream’’ sabiedrības jauno normu. Taču tas nenotika pats no sevis. Tam pamatā ir stāsts par Rietumu sadarbību ar pašu nelabo.

  1. Mana ienaidnieka ienaidnieks…

Vinstons Čērčils reiz teica, ka ja Hitlers iebruktu ellē, tad viņš būtu priecīgs par velnu kā sabiedroto. Viens no šiem velniem bija Staļins, taču ir arī mazāk zināms stāsts – tas ir stāsts par ASV sadarbību ar Frankfurtes skolas intelektuāļiem.

Kad nacionālsociālisti nāca pie varas Vācijā, Franfurtes skolas pārstāvji devās trimdā uz ASV. Sākoties Otrajam pasaules karam ASV specdienesti uzskatīja, ka vācu marksistu zināšanas par Trešo reihu var lieliski noderēt Sabiedroto uzvarai karā. Piemēram, Markuza tika iekļauts OSS (Office of Strategic Services, CIP priekšgājējs) sastāvā anti-nacistu propagandas projektos ‘’Pētījumu un Analīzes nodaļā’’. Šajā nodaļā darbojās vairāk nekā 12 00 darbinieku, liela daļa tieši Eiropas kreiso intelektuāļu, kas vēlāk sastādīja ievērojamu daļu no ASV pēckara universitāšu mācībspēka. Šeit faktiski dzima ASV sociālās zinātnes. Starp 1945. un 1951. gadu Markuza atbildēja par Centrāleiropas reģionu, kalpojot Vācijas ‘’pāraudzināšanai’’ pēc 2. pasaules kara. Taču ‘’pāraudzināšana’’ notika arī ASV, kur tieši universitātes kļuva par jauno revolūcijas kadru kalvi.

Šajā laikā tika pārveidota arī Rietumu augstākās izglītības sistēma. Klasiskās izglītības, kas balstījās uz humanitārajām nozarēm – Rietumu rakstnieku, filozofu un mūziķu darbiem -, vietā tika izveidota ideoloģizēta pseido-izglītība. Piemēram, lai iegūtu bakalaura grādu angļu literatūrā Kalifornijas universitātē (viena no prestižākajām ASV universitātēm), nepieciešams apgūt:

  1. Dzimtes studijas (‘’Gender’’)
  2. Rases studijas
  3. Etniskuma studijas
  4. Invalīdisma vai seksualitātes studijas
  5. Imperiālās transnacionālās vai post-koloniālās studijas
  6. Un, protams, kritisko teoriju.

1960. gados šis Rietumu dekonstrukcijas darbs izvērtās spēcīgā kontrkultūrā un studentu nemieros visā Rietumu pasaulē, kur tieši MArkuza kļuva par kulta figūru. 1968. gada nemieros Parīzē franču studenti lietoja bannerus ar saukli ‘’Markss, Mao un Markuza’’. Markuzas skolnieki bija, piemēram, Abijs Hofmans (Abbie Hofman) – radikālais anarhistu ‘’Jauno kreiso’’ līderis, Andžela Deivisa (Angela Davis) – melno komunistu partijas cīnītāja, daudzas radikālās feministes un kreisie teroristi no ‘’Weather underground’’. Viņi visi – tāpat kā savulaik Frankfurtes skolas radikāļi – pēc vētrainā perioda 1960. un 1970. gados, iekļāvās ‘’mainstream’’ sabiedrībā, kļūstot par ievērojamiem sabiedriskās domas veidotājiem, ‘’ekspertiem’’, profesoriem…

Rodas jautājums, kāpēc kas tāds vispār tika pieļauts laikā, kad ASV atradās konfrontācijā ar PSRS un komunisms teju viennozīmīgi tika uzskatīts par absolūto ļaunumu? Viens no izskaidrojumiem – vēlme nezaudēt Rietumu intelektuāļu lojalitāti cīņā pret PSRS. Pievienojoties idejai par PSRS komunismu kā ‘’neīsto komunismu’’, tika panākts zināms atbalsts ASV ģeopolitiskajiem mērķiem. Tas izskaidro, piemēram, Jaunās Sociālo Pētījumu skolas (NSSR, The New School of Social Research) izveidošanu, kas uzturēja kontaktus ar Staļina oponentu Trocki un strādāja pie marksistu intelektuāļu iekļaušanas ASV izglītības un valdības sistēmā. Tāpat šajā shēmā iekļāvās Kultūras brīvības kongress (CCF, Congress for Cultural Freedom). Visi šie marksisti, lai arī ienīda Rietumus, vēl vairāk ienīda Staļinu, ko uzskatīja par revolūcijas nodevēju. Rietumos viņi vismaz redzēja iespēju veikt patiesu ‘’lienošo’’ revolūciju.

  1. Kreisais intelektuālisms šodien

Sabiedrības normas, kas pirms pusgadsimta tika uzskatītas par pašsaprotamām, šodien ir aizstātas ar idejām, kas sākotnēji piederēja marksisma perifērijai. Rietumu strādnieku šķira kā revolūcijas nesēji tika aizstāti ar etniskajām un citām minoritātēm, ‘’Jauno kreiso’’ uzvaras gājienā 1960. un 1970. gados. Rietumu kultūras pamati saskaņā ar kritisko teoriju pēc 2. pasaules kara tika saistīti ar nacionālsociālismu un tā noziegumiem. Dīvainā kārtā nevienam tik pat veiksmīgi nav izdevies norādīt uz nepārprotami saikni starp kreiso intelektuālismu šodien un komunistisko teroru. Rietumu sadarbība par ‘’nelabo’’ varbūt deva priekšrocības 2. pasaules karā un Aukstajā karā, taču pēc Rietumu ‘’galīgās’’ uzvaras 1991. gadā vairs nebija neviena, kurš šo sadarbību izbeigtu. Vēl vairāk – Rietumi šajā cīņā jau bija zaudējuši savu dvēseli.

Šodien, kad ir skaidrs, ka vēsturei nav pienākušas beigas un pasaule nepārņems to modeli, ko ‘’Jaunie kreisie’’ sauc par ‘’Rietumu’’ modeli. Šis modelis, kas patiesībā ir naidīgs pret patiesajiem Rietumiem, piemēram, dod priekšrocības Krievijai, kad tā var asociēt ‘’Jauno kreiso’’ ideoloģijas pārmērības ar Rietumiem kā tādiem, tā diskreditējot Rietumus mūsu acīs. Sociālie eksperimenti nevar turpināties mūžīgi – sabiedrības, kuras pašas zaudē savus pastāvēšanas pamatus, ātri pārmāc agresīvākas un vitālākas sabiedrības. Tieši Rietumu ideoloģiskais apjukums ir radījis nespēju ‘’nolikt pie vietas’’ Krieviju, kad tā ielaužas Eiropas telpā, kā arī nespēju atrisināt terorisma problēmu, kas rodas no ‘’Jauno kreiso’’ veicinātā multikulturālisma. Viens no Semjuela Hantingtona aicinājumiem viņa ‘’Civilizāciju sadursmē’’ bija apzināties Rietumu civilizācijas atšķirību civilizāciju sadursmes laikā – noraidīt relatīvismu un multikulturālismu, kas ir ‘’Jauno kreiso’’ dominances sekas. Pastiprinoties sadursmei starp Rietumiem un citām civilizācijām, pastiprināsies arī prasība pēc atgriešanās pie saknēm un Rietumu civilizācijas pamatiem.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Sergey Seluto

    27.03.2016 02:06

    Ну о сущности марксизма и других левых и к чему он неизбежно приводит замечательную книгу написал нобелевский лауреат по экономике Фридрих фон Хайек (Дорога к рабству). Странно читать про левизну нынешней России - там сегодня правит новая фашистская секта - плутократическая.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.