logo

Rihards Kols: Eiropas Savienība ir divritenis

27.02.2019 Rihards Kols Eiropas Parlamentā

Foto – Saeimas administrācija

Maijā dosimies pie vēlēšanu urnām, lai ar savu balsi paziņotu, kādu Eiropas Savienību mēs vēlamies redzēt nākotnē. Kopš pēdējām Eiropas Parlamenta vēlēšanām 2014.gadā Eiropas Savienība ir ievērojami mainījusies. Mūsu šodienas izaicinājumi un prioritātes vairs nav tās pašas, kuras definējām uz iepriekšējām vēlēšanām, un Eiropas lielie jautājumi ir aktuālāki kā jebkad agrāk. Tāpēc vēlos nedaudz parunāt par Eiropas Savienību un tās nākotni.

Vispirms neliela vēsturiska atkāpe. Kad, pēc Otrā pasaules kara beigām tika radīts ambiciozs politiskais projekts, ko šodien pazīstam kā Eiropas Savienību, apzīmējums, ko izmantoja šī veidojuma aprakstīšanai, bija “Eiropas Savienotās valstis”. Ideja par “Eiropas Savienoto valstu” veidošanu šodien gan šķiet teju pārmērīgi naiva, un to veidošanai šodienas Eiropā nav ne vietas, ne pamatojuma, ne arī pietiekami atbalstītāju.

Eiropas Savienība ir suverēnu nacionālu Eiropas valstu apvienība – faktiski unikāla starpvalstu sadarbības forma. Šī politiskā organizācija joprojām ir galvenā platforma, uz kuras Eiropas pilsoņiem veidot un paust savu demokrātisko gribu. Eiropas Savienība nav valsts – tā nevar noteikt stingras robežas, organizācijas un pārvaldes formu vai izpausmes. Tā drīzāk ir sava veida būvlaukums – vieta, uz kuras redzama zīme “Uzmanību, notiek būvdarbi!” Vai arī, aizņemoties slaveno pirmā Eiropas Komisijas prezidenta Valtera Hallsteina analoģiju – Eiropas Savienība ir divritenis.

Lai izvairītos no apgāšanās, divritenim ir jāturpina kustība. Ritenis, ar kuru savulaik brauca tikai dažas valstis, šobrīd ved 28 nacionālas valstis, un tās visas “minas” un uzņem ātrumu. Mūsu ritenis ir pieredzējis un pārvarējis dažādas krīzes – kādu reizi viens aizmirst, ka jāmin pedāļi, cits aizmirst ķiveri uzlikt, vēl kāds – aizmirst piebremzēt vajadzīgajā brīdī, savukārt vēl cits apzināti mēģinājis bojāt spieķus. Katra krīze ir kalpojusi kā stimuls attīstīties un braukt tālāk, ļaujot mums pārslēgties uz augstāku ātrumu.

Ritenis kļuvis smags. Šķiet, ka daži no mūsu velosipēdistiem minas pārāk ātri, citi – pārāk lēnu, savukārt visi pārējie vienkārši mēģina noturēties uz sēdekļa. Lai gan ķēde un ātrumu pārslēdzējs – Eiropas Komisija šajā scenārijā – ļodzās un sāk norūsēt, daži joprojām klaigā, ka nepieciešams pārslēgt augstāku ātrumu. Ir reizes, kad mēs īsti nevaram vienoties vai pat redzēt, kur mēs šobrīd atrodamies un kā turpināt mūsu kopējo ceļu. Vairāk Eirozonas vai mazāk? Vairāk Šengenas vai mazāk? Kodols vai ne-kodols?

Jā, brauciens nav viegls. Eiropas Savienība saskaras ar virkni problēmu – lēnu ekonomisko izaugsmi, pastāvīgi augstu bezdarba līmeni un populistisku, pret pastāvošo iekārtu vērstu partiju popularitātes pieaugumu vairākās Eiropas Savienības dalībvalstīs un citām krīzēm, kas daudzos raisa jautājumus un bažas par Eiropas Savienības nākotni un, ja runājam analoģijās, mūsu tālākā brauciena maršrutu.

Atgriežamies pie velosipēda. Tie, kuri minas visaktīvāk un nesas uz priekšu – jo tā noteikts mūsu riteņa lietošanas instrukcijā (jeb ES līgumos) – nav pamanījuši, ka cilvēki, Eiropas pilsoņi, mūsu riepas – neatņemama un neaizvietojama mūsu riteņa sastāvdaļa -, iespējams nav tik eiro-entuziastiski kā gribētos. Ritenis šobrīd brauc ar tukšām riepām. Uzticības kredīts pazūd. Grandiozās vīzijas par nākotni ir likušas vilties, un vilšanās ir pamatota. Grīļīgi ripināmies uz priekšu, un viens braucējs vienkārši atsakās mīties un drīzumā arī plāno nokāpt. Mēs mēģinām visādi izskaistināt savu tandēmu ar košu krāsojumu laikā, kad patiešām akūts ir fakts, ka ķēde visu laiku krīt nost, dakša ir saliekta un rāmis, šķiet, drīz vairs neizturēs lielo svaru.

Bet jebkurā gadījumā vieta tukša nepaliek nekad. Arvien skaļāk sadzirdam tos, kas apšauba pašus vienotās Eiropas pamatprincipus. Lielu sapņu sapņošana, utopiskas runas par federalizāciju, atkal jaunu savienību iekš savienību veidošana – jeb riteņa “uzfrišināšana” ar dažādiem dekoratīviem elementiem – nav prāta darbs laikā, kad mēģinām saglābt riteni no sabrukšanas un vēl Krievija met naglas mūsu ceļā.

Eiropas integrācijas projekts principā ir uzskatāms par veidu, kā iesaistītajām valstīm palielināt savu ietekmi – jo, kā zināms, kopums ir lielāks nekā atsevišķu daļu summa. Lielākoties arī Eiropas iedzīvotāju attieksme pret ES ir bijusi pozitīva – daudzi ES pilsoņi novērtē tās brīvības un iespējas, ko sniedz dalība ES. Bet 2008.-2009.gadā pieredzētā globālā recesija un Eirozonas parādu krīze ievērojami ietekmēja Eiropas ekonomiku, samazinot izaugsmes tempus, palielinot bezdarba apmērus daudzās ES valstīs un radot draudus visai Eiropas banku sistēmai. Pēdējo gadu laikā daudzās ES valstīs vērojam arvien pieaugošu atbalstu populismam un anti-establišmenta politiskajiem spēkiem. Šie politiskie strāvojumi bieži tiek apzīmēti kā “eiroskeptiski”, jo tie atbild uz arvien pieaugošajām bažām par to, ka pārāk daudz varas šobrīd atrodas Briseles rokās un par arvien pieaugošo “demokrātijas deficītu” Eiropas Savienībā. Iedzīvotājiem pamatoti rodas izjūta, ka viņiem nav nekādas ietekmes pār tiem lēmumiem, ko pieņem tālajā Briselē.

Atgriežoties pie riteņa.

Tas viss novedis pie mūsu, iespējams, nopietnākās problēmas – sāk izskatīties, ka nevienam mūsu ritenis vairs nepatīk. Pēdējo gadu laikā Eiropas Savienība kā institūcija kļūst arvien nepopulārāka un turpina zaudēt nacionālo valdību un pilsoņu uzticību. Ik reizi, kad balsošanai nodots kāds Eiropas līmeņa līgums, tā izredzes ir bijušas 50/50 – tiklab neapstiprinās kā apstiprinās. Īriem un dāņiem jau ierasts jautāt divreiz, lai nodrošinātu vajadzīgo rezultātu. Francijas un Nīderlandes iedzīvotāji 2005.gadā veiksmīgi “nogremdēja” Eiropas Savienības konstitucionālo līgumu. Nīderlande referendumā noraidīja ES un Ukrainas līgumu. Diplomāti visās Eiropas galvaspilsētās, šķiet, jau ir nonākuši pie viena un tā paša secinājuma – iespējams nekad vairs neapstiprināsim nevienu līgumu, jo vienmēr kāda valsts atsacīsies to ratificēt. Briseles institūcijas nav īpaši labākā formā. Žans-Klods Junkers nebija labākā izvēle Eiropas Komisijas prezidenta amatam. Eiropas Parlaments turpina pieprasīt arvien plašākas pilnvaras, bet iedzīvotājiem tas ir vienaldzīgs.

Eiropas Savienība šobrīd pieredz savu, iespējams, nopietnāko krīzi. Šoreiz nav runa tikai par jaunas ķēdes vai ķiveres uzlikšanu. Vērojot norises publiskajā telpā, rodas bažas par ceļu uz potenciāli sadrumstalotu, deformētu un savu formātu mainošu Eiropu.

Kad pirms vairāk kā 15 gadiem balsojām “par” iestāšanos Eiropas Savienībā, mēs balsojām par vienu Eiropas projektu, kas balstīts uz vienlīdzības un līdzvērtības pamatprincipiem. Pa šiem gadiem paspējusi izaugt paaudze, kas atceras tikai to Latviju, kura ir Eiropas Savienībā ar visām tās sniegtajām iespējām. Ir skaidrs, ka mūsu nākotne ir cieši saistīta ar ES nākotni.

Kopš savu attīstības scenāriju izvirzīšanas, Eiropas Komisijas prezidenta Junkera plāns par vairāku ātrumu Eiropu ir faktiski “norakstīts”, negūstot atbalstu no dalībvalstīm. Tagad, dažādos formātos redzam fokusu uz mītisko kodolu. Par spīti tam, ka neviens nezina, kas tad īsti tajā kodolā ietilpst, daudzi jau pasteigušies paziņot, ka mums tajā noteikti jāatrodas. Es patiešām aicinu kādu beidzot visiem pastāstīt vai vismaz kopīgi nonākt pie izpratnes, par ko mēs īsti runājam, kad runājam, ka mums jābūt “kodolā”. Citādāk šī “kodološana” sāk izskatīties pēc kaut kā cita.

Šā brīža norises Eiropas līmenī liecina, ka šo mistisko kodolu mēģinās ieviest dažādos formātos ar kvalificēto vairākumu, argumentējot, ka tās valstis, kuras to vēlas, varēs sadarboties dziļākas integrācijas veidošanā. Šādu darbības politiku ir grūti tulkot jebkā citādāk kā mēģinājumus “caur sētas durvīm” virzīt ES uz federalizāciju, lai gan ES līgumos ir stingri noteiktas kopīgās, dalītās un ekskluzīvās kompetences starp ES institūcijām un dalībvalstīm. Vienlaikus jāatceras, ka vienmēr ir eksistējusi spriedze starp tām dalībvalstīm, kas cenšas panākt “arvien ciešāku savienību” un veicina dziļāku integrāciju un tām, kas vēlas saglabāt līdzšinējo ES institucionālo pamatu. Rezultātā dažas ES valstis izvēlējušās nepiedalīties atsevišķos integrācijas pasākumos, tostarp tādos lielos “projektos” kā Eirozona un Šengena.

Jāsaprot, ka ES iekšpolitika ir Latvijas ārpolitika. Eiropas Savienības kopējā ārpolitika veidojas tikai un vienīgi uz dalībvalstu konsensus pamata un nav pieļaujams, ka Latvijas ārpolitiku ietekmē atsevišķu dalībvalstu panāktais kvalificētais vairākums – tad mēs zaudējam jebkādu suverenitāti. Un šajā principā arī slēpjas ES “Ahileja papēdis” – mēģinājumi aizmuguriski “bīdīt lietas” ilgtermiņā vienmēr ir neveiksmīgi, jo nekāda veida ārpolitika, lai vai cik ģeniāla, nebūs veiksmīga, ja to radīs daži, un neatbalstīs neviens. Eiropas Savienībai jau tā pietiek izaicinājumu – Krievijas nihilistiskā un destruktīvā politika, sociālā spriedze, Brexit un citu –, un laiks būtu jāvelta nevis “aizmuguriskiem darījumiem”, bet gan reālu, nopietnu problēmu risināšanai.

Kritiski jāpaskatās uz savu braucamrīku. Tad pamanīsim, ka jāiztaisno dakša, jāsalabo rāmis, jāieeļļo ķēde, jāpiepumpē riepas.. Pēc šī gada maija. To, vai tā būs “kodola” Eiropa vai dažādu ātrumu Eiropa… to mēs spriedīsim pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām.

Nākotnes Eiropas Savienību veidos nākamais, šogad ievēlētais Eiropas Parlaments un tā izraudzītā Komisija. Šīs vēlēšanas būs nozīmīgs pieturas punkts, kurā jau daudz skaidrāk iezīmēsies ES, arī Latvijas, pilsoņu redzējums par to, kādai tai būtu jāizskatās nākotnē un ļoti būtisku lomu spēlēs ES pilsoņu aktivitāte šajās vēlēšanās, jo to rezultāti kalpos būs kā katalizators mūsu pašu un arī ārējo spēku uztverei par ES demokrātisko institūciju leģitimitāti un tām sniegto politiskās uzticības kredītu. Ļoti ceru, ka ne vien politiķi, bet arī mūsu mediji un viedokļu līderi izlems šeit stāstīt par Eiropu, par tās jēgu un būtību, un tad, iespējams, maija vēlēšanu iznākums būs nedaudz labāks nekā iepriekš. Mēs atbalstām Eiropas Savienību – pat ļoti, salīdzinot ar citām dalībvalstīm -, tāpēc ceru, ka arī apzināsimies savu atbildību, vēlot Eiropas Parlamentu. Savu atbildību un tiesības teikt savu vārdu par to, kādu Eiropu gribam redzēt nākotnē.

Un tad jau varēsim braukt tālāk, ar salabotu riteni.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.