logo

Rihards Kols: Jāveido jauns likums latviešu diasporas atbalstam

26.06.2015 Rihards Kols

Pirms neilga laika medijos izskanējusī informācija liecina, ka latviešu diasporas bērnu latviešu valodas zināšanas kļūst arvien vājākas – šādu viedokli paudusi Pasaules brīvo latviešu apvienības Izglītības padomes izpilddirektore Anta Spunde.

Ārpus Latvijas šobrīd dzīvo vairāk nekā 20 000 latviešu bērnu un viņu valodas zināšanu līmenis, protams ir dažāds, taču dzīvojot ārzemēs, latviešu valodas lietojums ģimenē būtiski samazinās – šādu informāciju atklāj arī Latvijas universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta veiktais pētījums “Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika.”

Diasporas pārstāvji, līdzīgi kā iepriekšējos gadus, arī šogad lūdz Izglītības un zinātnes ministriju izstrādāt saīsinātās programmas, lai diasporas bērniem būtu iespēja apgūt latviešu valodu un literatūru, kā arī, pēc iespējām, arī vēsturi un ģeogrāfiju. Kāda īsti ir situācija latviešu kopienās ārpus Latvijas valsts?

Šobrīd latviešu valodu ārpus Latvijas var apgūt 23 valstīs aptuveni 100 neformālās izglītības mācību iestādēs, kas tiek sauktas par nedēļas nogales skolām. Latviešu valodas aģentūra (LVA) ārvalstīs īsteno atbalsta pasākumu kopumu, kurā iekļauta metodikas izstrāde un tiešs gan finansiāls atbalsts, gan arī izglītojošs darbs ar pedagogiem Latvijā un diasporās. Kopējais budžets 2015. gadā diasporu atbalsta pasākumiem, apvienojot Izglītības un zinātnes ministrijas un Jaunatnes politikas institūta (JPI) ieguldījumu, veido 195 645 eiro.

Finansējums piešķirts gan mācību materiālu iegādei, gan metodikas kursiem ārvalstu skolotājiem, komandējumiem lektoriem no Latvijas, kā arī atbalstam diasporu skolām, kur 70% finansējuma tiek aizvirzīti uz Eiropas valstīm, bet 30% – uz t.s. “tālajām valstīm” – ASV, Kanādu un Austrāliju. Tiek organizēta arī 6 dienu nometne Latvijā diasporas jauniešiem ar mērķi stiprināt latviešu valodas zināšanas, kā arī tiek segtas 2 skolotāju algas, kuri tiek sūtīti no Latvijas uz Krievijas diasporu skolām Omskā, Krasnojarskā un Baškīrijā.

Uzskaitot paveikto un joprojām īstenoto, situācijai latviešu valodas apguvē diasporās nevajadzētu būt tik dramatiskai. Taču ir arī “monētas otra puse”. Diasporu atbalstam paredzētais budžets 2016. gadā būtiski nemainīsies; uz 2017. gadu varam jau lūkoties ar bažām, jo nav zināms, vai JPI turpinās piešķirt savu finansējumu, kas sastāda 60 000 eiro – LVA plānotajā budžetā 2017. gadam vērojams kritums no 2016. gadā plānotajiem 200 000 eiro uz 134 000 eiro 2017. gadā.

Iepriekšminētais LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētījums atklāj, ka, piemēram, par reemigrācijas plānu dzirdējuši nav 59% no diasporas pārstāvjiem, savukārt tie 7%, kas par to ir ne vien dzirdējuši, bet zina, ko tas paredz, ir jo pārliecinātāki par to, ka Latvijas valdību viņi neinteresē.

Reālā situācija daudzās diasporu kopienās rada drūmu priekšstatu par valsts iesaisti tās atbalstā: skolas, kurās pasniedz latviešu valodu, tiek uzturētas vai nu draudzēm vai biedrībām piederošās ēkās, diasporu kopienu pārstāvjiem tās uzturot uz pašiniciatīvu un par saviem privātajiem finanšu līdzekļiem – skolotāji darbojas brīvprātīgi un bez algām, tāpat arī skolu direktori.

Joprojām vērojams milzīgs disbalanss starp diasporu kopienu aktivitāti un investīcijām kā latviešu kultūras un latvietības saglabāšanā ārvalstīs, tā arī Latvijas valsts ekonomikā, 2014. gadā uz Latviju nosūtot vairāk kā pusmiljardu eiro, un Latvijas valdības atbildes reakciju – mēs šai kopienai, kas veic tik būtiskas investīcijas gan mūsu kultūrā, gan ekonomikā, varam atrast aptuveni 200 000 eiro. Protams, valsts finansējuma pieejamību būtiski ietekmējusi finanšu un ekonomiskā krīze, taču problēmas būtība joprojām slēpjas valsts politikā un nacionālajā attieksmē pret tiem latviešiem, kas devušies emigrācijā.

Latviešiem, kas atrodas emigrācijā, ir svarīgi, lai viņi bērni brīvi pārvaldītu latviešu valodu – to atzīst vairāk kā 70% emigrējušo; 21% vēlas, lai bērns latviešu valodu zinātu vismaz sarunvalodas līmenī. Arī Latvijas valstij tam būtu jābūt svarīgi. Latviešiem ir sava valsts – un šai valstij ir pienākums pret diasporas latviešiem; ja mums nerūp tie mūsu nācijas pārstāvji, kas nedzīvo Latvijā, tad varam tik pat labi arī aizmirst visu Satversmē un tās preambulā deklarēto kā tukšas pļāpas – ignorējot diasporu, skaidri parādām, ka latviešu kultūras ilgtspēja mums ir būtiska tikai “uz papīra”. Latviešu skolas ir daudzu ārpus Latvijas izceļojušo vienīgā saikne ar Latviju un latvisko kultūru un latviešu valodu – ja neatbalstīsim latviešu skolas, būs lieki runāt par kādiem reemigrācijas plāniem vai cerēt uz šo ģimeņu atgriešanos.

Ārzemēs dzīvojošie latvieši – mūsu diaspora – ir daļa no Latvijas valsts un kultūras. Latvieši ārzemēs nedrīkst tikt atdalīti no Latvijas un latviešu kopuma – tai ir jābūt integrētai Latvijas politikas veidošanas sastāvdaļai. Darbam ar diasporu jānotiek sistēmiski un sistemātiski, lai nodrošinātu latviešu valodas un kultūras pieejamību ilgtermiņā. Ir jānovērš ikgadējais un apkaunojošais cīniņš par finansējumu latviešu valodas apguvei un dažādiem kultūrizglītības pasākumiem diasporā un jāveido jauns likums, kas vērsts uz tautiešu atbalstu ārvalstīs.

Tādā veidā būtu iespējams īstenot pārredzamu un horizontālu politiku – apvienojot visus atbalsta plānus un programmas – reemigrācijas plānu, diasporas atbalsta politiku, ministriju atbalsta programmas – vienā visaptverošā likumā, kas nosaka valsts atbalstu diasporai nevis kā ik gadu lemjamu jautājumu, bet gan kā likumā noteiktu nepieciešamību un faktu.

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.