logo

Rihards Kols: Skolas “izslēgtas” no izziņas tīkla

16.02.2017 Rihards Kols

Kritiskā domāšana, norišu un vēstures cēloņsakarību izpratne, mediju pratība, savas kultūrvēsturiskās piederības izpratne un izziņa – šīs ir tikai dažas no prasmēm, kuras kā nozīmīgas kvalitatīvas izglītības sastāvdaļas identificējuši pedagogi, izglītības speciālisti un sabiedrība.

Lai gūtu pilnvērtīgu izpratni un zināšanas, mācību grāmatas tiešām ir tikai viens no izziņas procesa elementiem – nepieciešamas arī digitālās kompetences, spēja atrast un analizēt, izvērtēt dažādu informācijas avotu sniegtās liecības. Caur izglītības saturu veidojam Latvijas sabiedrību, tādēļ jāapzinās, ka mums ir atbildība nodrošināt pieeju vajadzīgajiem resursiem. Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) portālā periodika.lv apkopotas 2,5 miljoni lapaspušu no Latvijas, gan trimdā izdotas periodikas. Vienlaikus, IZM un KM pakļautībā esošajām mācību iestādēm pieeja portālam periodika.lv ir ierobežota, radot absurdu situāciju, kurā, piemēram, caur periodikas avotiem apgūt un izzināt Latvijas Republikas atjaunošanas procesus 1990. gadā skolēni, izmantojot skolā esošo digitālo sistēmu, drīkstēs tikai 2061. gadā jeb tad, kad pašreizējās 9. klases skolēni būs 61 gadu veci. Absurds?

Tagadnes un nākotnes Latvijas izglītība ir balstīta uz kompetenču apgūšanu, kas pamatoti nosaka digitālo prasmju apgūšanu un pielietošanu, kā arī jēgpilnas lasītprasmes izkopšanu un mediju pratības attīstīšanu. Lai to īstenotu, pedagogiem un skolēniem jānodrošina pilna, neierobežota pieeja šo mērķu izpildei. Un tomēr esam aplamā situācijā: šobrīd spēkā esošie nosacījumi par periodisku izdevumu izmantošanu un pieejamību, kā arī Autortiesību likuma noteiktais regulējums, ir radījis situāciju, kurā izglītības iestādes šo funkciju faktiski nav spējīgas pilnvērtīgi veikt – šobrīd Izglītības un Zinātnes un Kultūras ministriju pakļautībā esošās izglītības iestādes un to bibliotēkas, izmantojot savu IKT sistēmu, no LNB kolekcijas Periodika spēj piekļūt tikai tiem materiāliem, kas radīti līdz 1946. gadam. Pragmatiski izvērtējot izglītības sistēmas vajadzības, šķiet prātam neaptverami, ka, piemēram, Latvijas iestāšanās procesus NATO un Eiropas Savienībā skolēniem pilnvērtīga iespēja izzināt būs tikai 2074. gadā.

Periodika – laikraksti, žurnāli –, kā to precīzi raksturo pati LNB, ir laikmeta spogulis un ceļojums vēsturē, ļaujot salīdzināt un izzināt ideoloģiski tik dažādos Latvijas vēstures periodus – “cara laikus”, “brīvvalsts laiku”, “Ulmaņa laikus”, “vācu” un “krievu” laikus un mūsdienas. Tie ne vien sniedz spilgtu ieskatu laikmeta noskaņās, bet arī ir vērtīgs, iespējams, viens no vērtīgākajiem vēstures un kultūridentitātes izziņas avotiem. Taču reāla, funkcionāla pieejamība šiem avotiem netiek nodrošināta tiem, kam tā visvairāk nepieciešama – visiem Latvijas mācību iestāžu pedagogiem un audzēkņiem. Lai gan, jā, LNB nodrošina atsevišķas funkcijas un pakalpojumus – skolām ir iespēja pasūtīt materiālus, ir iespēja doties uz publiskajām bibliotēkām –, tiešas pieejamības nav. Tas ir apgrūtinoši, un vislielākie zaudētāji šajā iestāžu un likumu virpulī ir Latvijas mazpilsētu un lauku skolu bibliotēkas un paplašināti arī ikviens no mums.

21. gadsimtā identitātes jautājums ir sarežģītāks un daudzpusīgāks kā jebkad iepriekš – ar mobilitātes un informācijas tehnoloģiju pakalpojumu attīstību, mūsdienu cilvēka piederība dažādām “identitātēm” ir arvien plūstošāka un grūtāk identificējama. Viena no identitātes veidiem – nacionālās identitātes pamatā ir sociāli, kultūras un simboliski komponenti. Caur nācijas vēstures, simbolikas, kultūras avotu – apguvi, tiek veidota un ietekmēta mūsu nacionālā identitāte. Tāpēc atmiņu institūcijām – bibliotēkām, arhīviem, muzejiem – un to mantojuma pieejamībai izglītībā ir tik būtiska loma; tās, līdz ar kultūras mantojuma saglabāšanu, glabā un uztur mūsu identitāti un atmiņas, kas to veido. Atmiņas institūciju uzdevums ir padarīt šo mantojumu pieejamu ikvienam.

Izpratne par faktu, ka kultūras mantojumam un vēstures liecībām ir jābūt pieejamām ikvienam, ir atrodama institūciju manifestos, plānos, stratēģijās. Taču tomēr – aplamība, aiz kuras slēpjas izpratnes trūkums par mūsu dokumentāro mantojumu kā vienu no valsts un tās iedzīvotāju lielākajām bagātībām, un atmiņas institūciju pienākums ir kalpot sabiedrības vajadzībām, kopjot mantojumu un padarot pieejamu ikvienam. Jau gadiem runājam par nepieciešamību veidot un stiprināt kopējo atmiņu – mūsu – ne tikai Latvijas, bet Eiropas – kopējo stāstu par pagātni, kas saliedē un vieno sabiedrību, veido identitāti, un palīdz veidot mūsu sociālos, ekonomiskos un kultūras mērķus tagadnē.

Vēstures liecību digitalizācija ir veids, kā nodrošināt sabiedrībai brīvu pieeju kultūras mantojuma kolekcijām. Šeit spēruši nopietnus soļus uz priekšu, glābjot savu kultūras mantojumu no “laika zoba” radītās iznīcības. Taču patiesa, funkcionāla pieejamība šodien – kad vismaz puse valsts iedzīvotāju lielāko daļu nepieciešamās informācijas iegūst internetā – nodrošināma tikai tad, ja digitalizētie materiāli ir pieejami tiešsaistē. Pašreizējā Latvijas kultūras un vēstures satura un pakalpojumu pieejamība digitālajā vidē nespēj nodrošināt pilnvērtīgu šo funkciju izpildi, nemaz nerunājot par pilnvērtīgu izglītības institūciju darbību informācijas sabiedrības apstākļos.

Kultūras informāciju sistēmu centrs savulaik sāka nodrošināt publiskās bibliotēkās ar pieeju šiem resursiem, taču neizprotams ir lēmums no t.s. “Gaismas tīkla” – vienotā bibliotēku digitālā tīkla – izslēgt skolu bibliotēkas, kā argumentu minot, ka skolas nespēj aizsargāt savu IKT tīklu, lai nodrošinātu autortiesību ievērošanu. Atruna pa tehnoloģiju “nepietiekamību” neiztur kritiku – tehnoloģijas ir attīstījušās un skolām jau sen ir savi, labi aizsargāti un funkcionāli IKT tīkli.

Te, šķiet, būtu vietā mēģināt atbildēt uz jautājumu – bet kāpēc tā?  Viena no nopietnākajām problēmām ir autortiesību jautājums – proti, esošais autortiesību aizsardzības regulējums nosaka, ka 20. gadsimtā publicētie darbi brīvi pieejami digitālajā vidē būs labi, ja pēc kādiem gadiem simts. Tā ir nopietna problēma, un to atzīst arī Eiropas Komisija (EK). EK panākusi, ka vismaz “bāreņdarbu” – darbu, kuru tiesību īpašnieki nav zināmi vai atrodami – izmantošana tikusi atvieglota. Turklāt, likumā ir arī atrunas uz izglītības, kultūras u.c. funkcijām, kas atvieglo arī autortiesību aizsargātu darbu pieejamību. Mūsu kultūrvēsturiskā mantojuma “patērētāji” – ikviens, bet jo īpaši skolēni, skolotāji un vecāki – ir tiesīgi saņemt tiešsaistes saturu tikpat efektīvi kā bezsaistes pasaulē.

Ir jāmainās bibliotēkām, regulējumam un domāšanai, lai iekļautos šodienas vidē un lai mēs kolektīvi spētu pildīt savu galveno misiju – veicināt uz zināšanām balstītas sabiedrības attīstību, piedāvājot nepieciešamo informāciju un darot to cilvēkiem visērtākajā veidā. Tā ir nepieciešamība, lai ne tikai pedagogiem nodrošinātu iespēju veikt pilnvērtīgu pedagoģiskā darba procesu, bet arī lai izglītojamie saņemtu mūsdienām atbilstošu, kvalitatīvu izglītību. Ja neīstenosim konsekventas pārmaiņas, zaudētāji būsim mēs visi, jo turpināsim dramatiski ierobežot savas iespējas izzināt savu vēsturi, kultūru, piederību. Zaudējam iespēju izzināt sevi.

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.