logo

Rihards Kols: Stratēģiskā komunikācija un cīņa pret terorismu – vajadzīgs viens labs stāsts

23.05.2017 Rihards Kols Pasaulē

Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja Foto: Reinis Inkēns, Saeimas Kanceleja

Terorisma ēna atkal un atkal plešas pār Eiropu un pasauli. Domās šobrīd esam ar tiem nevainīgajiem upuriem, kas cietuši nežēlīgajā uzbrukumā Mančesterā. Katri bezjēdzīgie un šausminošie upuri, ko nes teroristu uzbrukumi, mums atkal un atkal atgādina par mūsu ierobežoto spēju cīnīties pret šiem nāves grupējumiem. Kāpēc? Teroristu grupējumu ietekme slēpjas viņu spējā efektīvi, precīzi un īstajā laikā komunicēt ar savām mērķauditorijām. Esam redzējuši neskaitāmus piemērus, diemžēl arī Latvijā, tam, cik efektīvi teroristi ar visnotaļ vienkāršām un labi pārzinātām komunikācijas metodēm ir rekrutējuši arvien jaunus atbalstītājus saviem mērķiem. Starptautiskā cīņa ar terorismu lielākoties pasaulē ir aprobežojusies ar militāras stratēģijas un taktikas izvēršanu teroristu grupējumu mītnes zemēs un «karstajos punktos». Ir pienācis laiks uz to paskatīties no citas puses.

Terorisms lielākoties ilgstoši ticis saprasts tikai politiskas vardarbības kontekstā, taču jāsaprot, ka terorisms vienmēr ir bijusi cīņa par idejām ar mērķi vardarbīgā veidā panākt tūlītēju politisku un reliģisku transformāciju. Vardarbībai un propagandai ir ļoti daudz kopīga. Vardarbības mērķis ir piespiedu uzvedības un ikdienas dzīves izmaiņas. Propagandas mērķis ir visnotaļ līdzīgs, taču piespiešanas vietā tiek izmantotas dažādas pārliecināšanas metodes. Terorisms ir šo abu metožu apvienojumus, izmantojot publisku, «skaļu» vardarbību kā psiholoģiskā kara instrumentu. Un tomēr nejauksim, un «vienā katlā» neliksim teroristus un brīvības cīnītājus – neskatoties uz to, ka pirmie vienmēr centīsies leģitimizēt savus mērķus, tie līdzekļi, kas tiek izmantoti to sasniegšanā runā paši par sevi. Un, ja neatkarības un autonomijas kustību problemātika risināma diplomātiskā ceļā, tad radikālisms un terorisms ar diplomātiju nav atrisināms. Tā vietā nepieciešami visaptveroši risinājumi un absolūts tolerances trūkums pret jebkādām radikalizācijas izpausmēm, kas apdraud mūsu kopējo sabiedrības drošību.

Globalizācija un arvien plašāk pieejamās informācijas tehnoloģijas potenciālo konfliktu lauku ir paplašinājušas iepriekš neiedomājami milzīgā apmērā, fiziskiem konfliktiem pārvirzoties uz mazāk regulētām un virtuālām telpām, kurās viss pārvietojas hiperātrumā un noris identificējamās un novērojamās telpas «nomalē». Teroristu grupējumi labi apzinās, ka sabiedrību var vienlīdz efektīvi šodien ietekmēt gan ar spridzekli, gan ar video kameru, un tāpēc šie grupējumi iegulda būtiskus resursus savā, ja tā drīkst izteikties, mārketinga kapacitātē.

Viņi ir skaidri definējuši savus mērķus un, diemžēl jāatzīst, arī ir izcili stratēģiskās komunikācijas jomā. Viņu aicinājums uz cīņu pret esošo kārtību rezonē globālā līmenī un viņu «sāpe» un pasaules skatījums tiek iznests ar spēcīgām un emocionālām frāzēm, kurām ir pierādīta spēja pārvērst pasīvus novērotājus aktīvos dalībniekos. Pret šo propagandu īpaši uzņēmīgi ir sabiedrības mazaizsargātākie un atstumtākie segmenti, īpaši jauniešu vidū. Līdz ar to, teroristu grupējumu dzīvotspēja ir atkarīga no šo grupējumu spējas projicēt un sabiedrības daļu acīs projicēt, viņuprāt, leģitīmu stāstījumu un to spēja turpināt iegūt savu auditoriju sirdis un prātus.

Bet ir arī labā puse. Šiem ekstrēmistiem nepieder ideju un komunikācijas monopols. Valstis un starptautiskās organizācijas var un tām ir jāspēj piedāvāt savus stāstus, savu viedokli, kas palīdz veidot mūsu identitāti, mūsu attiecības un mijiedarbību starp tautām un valstīm. Līdz šim mums ir bijis pārāk grūti pārliecinoši izaicināt un apstrīdēt ekstrēmistu paustās idejas, mēs neesam spējuši iesaistīt cilvēkus mūsu pašu veidotajos stāstos. Komunikācija – arī stratēģiskā komunikācija – ir stāstniecība, un, šķiet, ka mēs reizēm tomēr aizmirstam stratēģiski izstrādāta laba stāsta fundamentālo nozīmi sabiedrībā. Mūsu vēsture, vēstures izpratne un atmiņa ir balstīta šajos stāstos. Arī mūsu šodienai būtu jābūt tajos balstītai – mūsu kopējā stāstā un izpratnē par to, kas ir pasaule un kā mēs uz to skatāmies. Arī uz to, kas ir labs un kas ļauns.

Ar terminu «stratēģiskā komunikācija» raksturo relatīvi jaunu un bieži vien līdz galam neizprastu jomu – tā nav tikai komunikācija un saziņa, tā ir stratēģiskā komunikācija, kas sevī ietver virkni sistemātisku, ilgstošu un saskaņotu darbību, ko veic gan stratēģiskajā, operatīvajā un taktiskajā līmenī, kas palīdz veidot kvalitatīvu izpratni par mērķauditorijām, veicina efektīvu ziņu nodošanu, kā arī veicina un stiprina ideju un vērtību nostabilizēšanos šajās auditorijās, kas, savukārt, jau tālāk ietekmē auditoriju darbību un uzvedību. Stratēģiskā komunikācija ir ļoti, ļoti spēcīgs instruments, jo tas tiešā veidā ietekmē gan auditoriju izpratni, gan to uzvedību.

Mums ir jāspēj pārliecināt sabiedrību ar spēcīgu ziņu, kas cīnītos ar ekstrēmistu retoriku un viņu rekrutēšanas spējām; mums jāspēj mobilizēt mūsu sabiedrība, visas Eiropas Savienības dalībvalstis, visa globālā sabiedrība. Ar terorismu cīnīties iespējams tikai sadragājot tā fundamentālākos pamatprincipus, un to mēs spēsim izdarīt nevis ar fiziskiem, bet retoriskiem ieročiem – ar spēcīgiem, nelokāmiem un mērķtiecīgiem uzskatiem un vērtībām. Mūsu pašu spēcīga stāsta veidošana ir mērķis, kas ir balstīts gan vērtību izpratnē, gan pragmatismā, jo terorisma starptautiskais raksturs liek mums veidot efektīvu virs-stāstījumu, ar kuru jāsasaista visas mūsu darbības šajā jomā.

Cīņa pret propagandu prasa nopietnus, kompleksus risinājumus. Vai tas būtu ASV Valsts departaments vai NATO Stratēģiskās komunikācijas centrs tepat Latvijā, mūsu institūcijām ir jāspēj efektīvi kopīgi izmantot sev pieejamos resursus cīņā pret radikalizāciju un terorismu. Tas sevī ietver gan dalīšanos ar izlūkošanas un operatīvo informāciju starp valstu drošības dienestiem, gan arī pārliecība par to, ka visi esam «uz viena viļņa» – piemēram, Latvija nesen ievērojami palielināja kriminālatbildību par cilvēku kontrabandas un cilvēktirdzniecības aktivitāšu organizēšanu un plānošanu, kā arī kriminalizēja dienestu citu valstu karaspēkos. Eiropas Savienība, savukārt, paplašināja ar terorismu saistīto inkriminējamo darbību loku, tajos iekļaujot teroristisku uzbrukumu plānošanu. Stingrāka likumdošana un dalīšanās ar informāciju kā absolūta nepieciešamība īpaši izgaismojās, kad izrādījās, ka par Briseles teroraktiem atbildīgā vārds un saistība ar teroristu grupējumiem jau iepriekš bija zināma gan Beļģijas, gan Dānijas specdienestiem, taču analītiskie un operatīvie dati par šīs personas radītajiem draudiem netika laikus piegādātas atbilstošajiem dienestiem. Pieejas trūkums informācijai un izlūkošanas datiem nav jauna problēma, un tā jau gadiem ietekmē ne tikai pretterorisma darbību efektivitāti, bet arī starptautiska mēroga noziegumu izmeklēšanu.

Visbiežāk terorisms nav nekas vairāk kā vardarbīga cīņa par uzmanību. Līdz ar to, racionāla pieeja no kompetento iestāžu puses, to spēja izvērtēt un izvērst efektīvu un proporcionālu pretdarbību, kā arī pacietība un, zināmā mērā, arī spēja pieņemt status quo visticamāk būs efektīvākais ilgtermiņa risinājums cīņā pret starptautisko terorismu. Un, lai gan komunikācija un naratīvu būvēšana ir ārkārtīgi būtiska, ir arī jāapzinās, ka ar to vien nepietiks. Mēs varam izvērst plaša mēroga komunikāciju, bet, ja nebūs konsekvences starp mūsu vārdiem un darbiem, no šīs komunikācijas nebūs nekādas jēgas. Realitāti un neizdarītos mājasdarbus nevarēs mūžīgi noslēpt aiz skaļas retorikas uzbūvētām sapņu pilīm. Nav arī tādu komunikācijas instrumentu un tik efektīvu ziņu, kas pašas par sevi varētu pilnībā neitralizēt ekstrēmismu.

Kopienās balstīta pieeja un ilgtermiņa iesaiste to dzīvē un ikdienas problēmās ļauj gūt ieskatu un izpratni par vietējo uzskatu kopumu un tiem tīkliem, kas veido kopējo sabiedrisko domu. Mums ir jāieklausās un jāspēj šīs sabiedrības grupas iesaistīt kopējās sabiedrības dzīvē, jo tieši šajās marginalizētajās grupās notiek cīņa par sirdīm un prātiem; tieši šo kopienu reliģiskie un politiskie līderi, sievietes un jaunieši ir tie, kuri atrodas uz frontes līnijas starp civilizāciju un radikalizāciju. Milzīga nozīme ir izglītībai un informētībai, jo izglītoti prāti daudz labāk pretojas un ir mazāk uzņēmīgi pret ekstrēmām un radikālām idejām, kuras izplata teroristi. Mūsu karalauks, ja tā drīkst izteikties, ir mūsu skolās, kopienās un publiskajā telpā.

Plašsaziņas līdzekļiem arī ir sava loma šajā stāstā. Diennakts režīma ziņu cikls teroristus padara par sava veida slavenībām, izpētot un atspoguļojot šīs personas nevajadzīgi plaši, tiešā veidā sniedzot teroristiem to, ko viņi vēlas – plašu sabiedrības uzmanību. Plašsaziņas līdzekļiem būtu jāapsver potenciālais kaitējums, ko tie nodara ar saviem centieniem nodrošināt iespējami plašāko, precīzāko un aktuālāko informāciju par šāda veida notikumiem. Vienlaikus, neatkarīgi mediji arī ir viens no mūsu spēcīgākajiem instrumentiem cīņā pret teroristu grupējumu ideoloģiju. Teroristu mērķis ir radīt vidi, kurā dominē bailes un histērija. Tāpēc starptautiskās sabiedrības un arī mediju uzdevums ir reaģēt ar kategorisku un stingru nostāju par mūsu kopējām vērtībām, ļaujot skaļāk izskanēt tām balsīm, kas pauž demokrātijas ideālus. Mums arvien vairāk jāvērš uzmanību uz indivīda brīvības nodrošināšanu. Jo, ja mēs, reaģējot uz terorismu, ierobežosim cilvēktiesības un tiesiskumu, viņi būs uzvarējuši.

Korānā izteiktā doma, ka «nevainīgas dzīvības atņemšana ir vienlīdzīga ar visas cilvēces nogalināšanu», šķiet, ir universāla visā mūsdienu pasaulē – kā rietumos, tā austrumos. Pat neapsverot reliģiskās un ideoloģiskās konotācijas, tā ir patiesība, kas vieno mūs pret visu to, kas apdraud dzīvību, tās eksistenci un turpināšanos.

Mūsu visu kopīgajās interesēs ir brīva un droša pasaule ikvienam pasaules iedzīvotājam. Ja mēs spēsim sadarboties un apzināties, ka šis ir kopējas un vienotas atbildības laikmets, mēs uzvarēsim tos, kas cenšas mūs šķelt.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.