logo

Rihards Kols: Uzvaras parka antoloģija un nākotne

18.01.2021 Rihards Kols Latvijā

Jau pavisam drīz – 26. janvārī – atzīmēsim simts gadus kopš Latvijas de iure atzīšanas, un tas ir būtisks pagrieziena punkts mūsu vēsturē un, attiecīgi, arī Latvijas simtgades svinību izskaņā. Visbūtiskākā, protams, ir Latvijas neatkarības proklamēšanas simtgade, arī Latvijas armijas simtgade, Latvijas ārlietu dienesta simtgade un citas. 2019. gadā atzīmēta arī Latvijas armijas lielākās un svarīgākās uzvaras simtgade – 1919. gada 11. novembrī izcīnītā uzvara pār Bermonta komandēto vācu un krievu armiju Rīgā, atbrīvojot Pārdaugavu. Tas bija lielākais jaundibinātās Latvijas armijas panākums Neatkarības kara laikā, teju vai tiešā veidā simboliski manifestējot Pumpura eposa “Lāčplēsis” kulminācijas notikumu – izšķirošo cīņu ar vācu Melno bruņinieku Daugavas krastos. Ikvienas nācijas apziņā simtgades ir simboliskas robežšķirtnes, kas liek novērtēt ne tikai pagātnes mācības un svarīgo, kas paveikts, bet arī vērst svaigu skatu uz Latvijas nākotni, uz iespēju nospraust jaunus mērķus turpmākajiem gadiem. Nesen esam arī pārkāpuši citu robežšķirtni – Latvija brīva un neatkarīga ir bijusi ilgāk nekā tā bijusi pakļauta okupācijas varām. Tāpēc ir vērts nedaudz parunāt par mūsu vēsturi un to, kā atjaunot patieso nozīmi kādai īpašai Latvijas valsts dibinātāju izveidotu vietai, kuras mērķis bija pieminēt un godināt Latvijas uzvaras un brīvības cīnītājus. Par Uzvaras parku.

Kontekstam – vēsturiski-hronoloģiska atkāpe par Uzvaras parku Pārdaugavā.

Uzvaras parka izveide tika sākta 1909. gadā, veidojot to kā ainavu parku, un 1910. gadā tur tika atklāts “Pētera parks”, par godu Pēterim I, tā atzīmējot divsimt gadus kopš Latvijas teritorijas pakļaušanas cariskajai Krievijai. Pēc Latvijas proklamēšanas un Brīvības cīņās izkarotās neatkarības, 1923. gadā parks iegūst “Uzvaras parka” nosaukumu un garu, tādejādi godinot Latvijas armijas uzvaru pār Bermonta karaspēku, ar kuru vissīvākās cīņas tika izcīnītas tieši Pārdaugavā. Starpkaru periodā parkā un tam piegulošajos laukumos tika rīkotas Latvijas armijas militārās parādes, 1936. gadā tika pieņemts īpašs likums par Uzvaras laukuma izbūvi Rīgā, bet 1938. gadā speciāli izbūvētā estrādē notika IX Vispārējie Dziesmu svētki. Īsi pirms Otrā pasaules kara aprises ieguva plāni parkā izbūvēt laukumu parādēm un masu pasākumiem, 60 metrus augstu torni ar svētnīcu tautas varoņu piemiņai un citas monumentālas būves. Šos plānus pārrāva Otrais pasaules karš un Latvijas okupācija.

Uzvaras parks arī ir pēdējā zināmā publiskā nāvessoda izpildes vieta Latvijā, PSRS okupācijas varai izpildot nāvessodu septiņām vācu militārpersonām 1946. gada 3. februārī. 1961. gadā ar Rīgas pašvaldības lēmumu Uzvaras laukumu pārdēvēja par PSKP XXII kongresa parku, un 1963. gadā tika apstiprināta parka attīstības koncepcija, ietverot izklaides un sporta infrastruktūru, bet jau sešdesmito gadu beigās plānus atzina par nelietderīgiem.

Ideja par monumentālas būves izveidi Uzvaras parka teritorijā radās 1975. gadā kontekstā ar Padomju Savienībā izvērsto t.s. Lielā Tēvijas kara atceres pasākumu ideoloģiskās propagandas kampaņu. Jāsaprot, ka vieta Uzvaras parkā netika izvēlēta nejauši, bet gan ar apziņu par šīs vietas nozīmi sabiedrībā – okupācijas vara tiecās asimilēt Uzvaras parka sākotnējo ideju un veltījumu brīvības cīnītājiem, ietērpjot to padomju ideoloģijas un propagandas ietvarā. Rezultātā 1985. gada 5. novembrī atklāja estētiski visai trafaretu un kā šodien, tā tolaik, pretrunīgi vērtētu monumentu, ar kuru simboliski tiecās nostiprināt padomju režīma klātbūtni Latvijā – Pieminekli Padomju Armijas karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem (turpmāk – Uzvaras monuments). Šo nosaukumu neatkarīgās Latvijas gados publiskās komunikācijas lietojumā leģitimizējusi arī Rīgas pašvaldība, lai gan, piemēram, zemesgrāmatā tas dēvēts par “Uzvaras parka monumentu”.

Padomju okupācijas laikā īstenotās pieminekļu politikas uzdevums bija pārrakstīt sabiedrības atmiņu, gan nojaucot režīma ideoloģijai nepieņemamus objektus, gan ceļot šo ideoloģiju ilustrējošus pieminekļus, īpašu nozīmi piešķirot memoriālajiem ansambļiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atkārtoti nostiprinot teritorijas zemesgabala īpašumtiesības uz pašvaldības vārda, Uzvaras monuments kā arhitektoniska būve nekur nav reģistrēta – ir tikai zem tās atrodošā zeme ar kadastra numuru un piebildi (nedefinējot to kā apgrūtinājumu), ka uz šī zemes gabala atrodas ‘’Uzvaras parka monuments’’.

Latvijas vēsture nav melnbalta, tā ir sarežģīta, un Uzvaras monumenta apkārtne ir vide, kas kļuvusi par daļu no mūsdienu Krievijas īstenotās revizionistiskās vēstures politikas, kas spilgti izgaismojusies un tikusi mērķtiecīgi vērsta ne tikai uz Latvijas publisko telpu, bet arī starptautiskajā vidē. Krievija šādi tiecas nostiprināt savu ietekmi teritorijās, kas Aukstā kara laikā bija PSRS okupētas teritorijas vai tās satelītvalstis.  Šim nolūkam tiek plaši izmantota retorika par PSRS uzvaru pār nacismu Otrajā pasaules karā – tā tiek izmantota kā instruments krievvalodīgo mobilizēšanai un pakļaušanai tā sauktajai “krievu pasaules” interpretācijai par vēsturi, gan arī Latvijas valsts iedzīvotāju demoralizēšanai, tā sējot skepsi un neticību savai valstij un tiecoties veidot atsevišķu kolektīvo identitāti, tādu, kurā pieņemami 9. maijā Uzvaras monumenta pakājē svinēt “uzvaras dienu. Latvijai svētku dienas Otrā pasaules kara kontekstā nav. Nevienam nevar aizliegt pieminēt savus senčus, un pieminami ir arī to Latvijas mūsdienu pilsoņu senči, kam tobrīd nebija sakara ar Latviju, – karavīri paliek karavīri un traģēdija ir traģēdija. Bet piemiņas dienā piemin kritušos, nevis vicina uzvaras karogus.

Mūsdienās Uzvaras monuments ir kļuvis par katalizatoru postpadomju nostalģijai Krievijas mediju ietekmē dzīvojošajai nelielajai sabiedrības daļai, savukārt lielākā daļa to uztver kā padomju okupācijas simbolu. Šīm diskusijām ir neizbēgams emocionāls un traģisks fons, ko apstiprina objektīvi rādītāji – Latvija Otrā pasaules kara dēļ zaudēja ap 600 000 cilvēku jeb gandrīz trešdaļu valsts iedzīvotāju (skaitlis ietver sevī gan karā kritušos, gan abu okupācijas režīmu represētos, gan tos, kas bija spiesti doties bēgļu gaitās, un citus).

Pievēršoties šodienai, vēsturei, atmiņai un kultūras pieminekļiem, jāatzīst, ka lielais jautājums – ko darīt ar Uzvaras monumentu – regulāri jau gadiem ticis mētāts kā karsts kartupelis, vācot balsis un organizējot kampaņas par un pret monumentu. Aicinājumi “kaut kā” rīkoties ar Uzvaras monumentu un citiem padomju okupācijas laikā uzceltajiem pieminekļiem izskan bieži, un līdz šim, pēc sākotnējā “uzplaiksnījuma” sabiedriskajā dienaskārtībā, jautājums ātri vien nonāca organizāciju, politiķu un mediju nepadarīto darbu atvilktnēs. Kāpēc tā? Jo ir bijis skaidrs, ka šī jautājuma risināšanā ir jāmeklē kompromisi, ir jāapsver jautājumi, ko gribētos aizmirst – un daudz ērtāk tomēr ir pacelt karogu un cīnīties, pat ja tas ir bezmērķīgi. Uzvaras monumenta statuss un atrašanās Pārdaugavā ir sensitīvs, sakāpinātas emocijas un paceltas balsis izsaucošs temats, un, ja neiedziļinās jautājuma juridiskajos, politiskajos un šodienas realitāšu līkločos, iešana uz kompromisu var šķist kā padošanās vai vājums.

Laiks pārtraukt šo “tradīciju” un paņemt Uzvaras parka nākotni atpakaļ mūsu rokās, jā, caur kompromisu rašanu.

Mēdz taču arī pus-nopietni teikt, ka vislabākais rīcības variants ir tas, ar kuru neviena no pusēm līdz galam nav apmierināta!

Atgriežoties pie iedzīvotāju iniciatīvām – vairākus gadus pēc kārtas arī saņemtas iedzīvotāju iniciatīvas, no kurām nesenākā – “Par Uzvaras pieminekļa demontāžu” – tika iesniegta Saeimā un pirmo reizi nonāca līdz skatīšanai komisijās – Saeimas Ārlietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijās, kas, starp citu, ir visai rets gadījums – ka vienu jautājumu nodod uzreiz divām komisijām, nenosakot par likumprojektu atbildīgo komisiju.

Tas tāpēc, ka Uzvaras monumenta pastāvēšana ir juridiskas, kultūrvēsturiskas un reizē politiskas dabas jautājums. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas dalībnieki, kā arī pieaicinātie eksperti bija teju vienisprātis, ka piemineklis padomju armijai esošā veidolā palikt nevar. Nacionālās kultūras mantojuma pārvalde Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju informēja, ka objekts nekvalificējas valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusam – tas nav uzbūvēts vietā, kas saistītos ar vēsturiskajiem notikumiem kam tas veltīts. Kā iepriekš minēts, objektam juridiski nav saimnieka un skaidri definēta nosaukuma.

Ārlietu komisijas pārziņā bija jautājumi, kas saistīti ar Latvijas saistībām attiecībā uz Uzvaras monumentu. Ir skaidrs, ka monumenta spridzināšanas vai nojaukšana arī nav tas virziens, kurā vajadzētu skatīties. Latvija ir uzņēmusies ļoti konkrētas saistības, kas attiecas arī uz Uzvaras monumentu. Precīzāk, ir runa par vienošanos ar Krieviju par padomju armijas izvešanu no Latvijas, proti, 1994. gada 30. aprīļa “Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”, kuras 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.” Lai gan 1994. gada līguma tekstā nekur nav minēts nedz Uzvaras monuments, nedz arī paskaidrots, kas tiek saprasts ar vārdiem “memoriālās būves”, līdzšinējā diplomātiskajā sarakstē ar Krieviju par šo būvi runāts kā par līguma subjektu – tas ir, kopš divām 1997. un 1998. gada notām, vienu no Krievijas puses un otru – no Latvijas Ārlietu ministrijas puses, caur šo saraksti apstiprinot, ka Uzvaras monuments ir 1994. gada līguma subjekts. Kāpēc? Tāpēc, ka šādās situācijās, saskaņā ar 1969. gada Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 31. un 32. pantu, līgumslēdzējas puses, lai izprastu vienošanās teksta jēgu, tiesīgas izmantot jebkuras savstarpējas vienošanās un dokumentus, kurām abas puses piekrīt. Latvija vienmēr ir apzinājusies, cik būtiskas ir starptautiskās normas un par pašsaprotamu goda lietu ir uzskatījusi savu saistību pildīšanu. Patiesi nedomāju, ka Uzvaras monumenta jautājumā – pat varētu teikt, ka jo īpaši šajā jautājumā – mums būtu jāseko Krievijas uzstādītajam sliktajam piemēram, klaji ignorējot savas starptautiskās saistības un normas. Vienlaikus jāsaprot, ka mūsu saistības attiecas tikai uz pašu monumentu – obelisku un pieminekļu ansambli, bet ne uz visu Uzvaras parku. Mums ir iespēja, atsakoties no fiziskas nojaukšanas, Uzvaras monumentu ja ne simboliski “nojaukt”, tad vismaz noteikti nepārprotami demonstrēt, ka šis nav Latvijas piemineklis.

Vieta ap Uzvaras monumentu – visa parka daļa – ir jāveido par totalitāro režīmu upuru memoriālu.

Tā nepārprotami jādara pilsētas iedzīvotājiem un visiem zināma kā okupācijas vieta, nodrošinot informāciju, ka Latvijā divas reizes bijusi padomju un vienu reizi nacistiskās Vācijas okupēta. Varētu pat teikt, ka šis monuments – agresīvas un valsti okupējošas lielvaras celts piemineklis – zināmā mērā var arī parādīt latviešu tautas spēku, jo demonstrē, ka šai tautai izdevies pārdzīvot okupācijas režīma represijas. Šī monumenta klātesamību varam uzskatīt par Latvijas vēstures liecību – un mēs taču vēlamies, lai gan vietējā, gan starptautiskā līmenī citi zinātu un cienītu mūsu sarežģīto vēsturi.

Jāsaprot, ka vissvarīgākais, patiesībā, ir nevis tas, vai Pārdaugavas ainavā arī turpmāk būs šis Uzvaras monuments, bet gan tas, “kas cilvēkiem galvā” jeb tas, kāda ir viņu izpratne par Otrā pasaules kara notikumiem un okupāciju. Latvijas valstij ir iespēja paust savu attieksmi pret Uzvaras monumentu, un ir iespēja, sagaidot 2023. gadā Uzvaras parka izveides simtgadi, atjaunot parka patieso mērķi un būtību – vietu, kur godināt un pieminēt, un svinēt mūsu uzvaras un visus mūsu brīvības cīnītājus.

Ļoti būtiski ir izglītot sabiedrību. Pastāv vairākas tēzes, kas ir nozīmīgas Latvijas valsts eksistencei, un tās ir nepieciešams nostiprināt. Sākot ar okupācijas faktu – Latvijas neatkarība tika vardarbīgi sagrauta divu lielvaru savstarpējās politiskās dalīšanas ietvaros. Jā, šodienas Latvijas sabiedriskajā telpā nevajadzētu būt ne Ļeņinam, ne Staļinam, ne Hitleram vai citiem okupācijas varu simbolizējošiem, to ideju glorificējošiem un slavinošiem tēlniecības darbiem. To vieta ir muzeju krātuvēs, īpaši veidotās teritorijās, pilsētvidē, kuros šiem mākslas darbiem tiek piešķirts jauns konteksts, skaidrota to tapšanas vēsture un nozīme. Pašreizējā veidolā – bez paskaidrojuma, itin kā brīvās Latvijas stāstu atspoguļojošs monuments, tas ir okupācijas varas atstāts svešķermenis, ķīlis, pat augonis, kurš turpina šķelt Latvijas sabiedrību. Tas jāievieto kontekstā, atspoguļojot konkrētā perioda ietekmi uz Latviju un tās iedzīvotājiem, tostarp okupācijas režīma īstenotos noziegumus pret cilvēci, kurus īstenoja arī Uzvaras monumentā glorificētā padomju armija.

To iespējams paveikt caur pirmās brīvvalsts laika Uzvaras parka/laukuma koncepcijas mērķu un redzējuma realizāciju, atjaunojot Uzvaras laukuma Latvijas valstiskumam būtisko simbolisko jēgu un vietu.

Uzvaras parks galvaspilsētā tika nodēvēts un neatkarīgās Latvijas laikā iekārtots par godu Latvijas armijas nozīmīgajai uzvarai pār Bermonta karaspēku.

Konceptuāli iespējams uz Uzvaras parku veidot kā stāstījumu par visām uzvarām un visiem brīvības cīnītājiem par Latviju, un Uzvaras monumentu un tā apkārtni veidot kā sava laikmeta – okupācijas gadu – liecību un šī perioda ideoloģiskajos uzstādījumos balstītu atspoguļojumu, šo apkārtni veltot totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā totalitāro režīmu upuru memoriālu, kurā skaidrotas Latvijas vēstures skumjākās lappuses, un kādu periodu simbolizē Uzvaras monuments.

Tas darāms ar likuma palīdzību. Pavisam nesen Saeima pieņēma likumu par Brīvības pieminekli un Rīgas Brāļu kapiem, lai noteikti šo pieminekļu uzturēšanas, izmantošanas, apsaimniekošanas un finansēšanas kārtību un citus ar to saistītos jautājumus, kā arī uzvedības noteikumus attiecīgajās teritorijās.

Līdzīgā veidā nepieciešams likumā nostiprināt Uzvaras parku un tā attīstības koncepciju nākotnei.

Ar šo likumprojektu, pilnvērtīgi izvērtēt un sakārtot Uzvaras parka juridiski tiesisko statusu, veicot nepieciešamos ierakstus valsts reģistros un sakārtojot citas nepieciešamās juridiskās formalitātes, lai nodrošinātu iespēju veikt tālākas darbības un lēmumus par Uzvaras parka attīstību.

Kā iepriekš rakstā minēts, ar Uzvaras monumentu neko nav iespējams darīt – visu apkārt teritoriju mēs veltām totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu.

Ar šādu likumprojektu būtu iespējams atjaunot 1923. gadā definētā “Uzvaras parka” būtību, kurā tiek godināti un pieminēti Latvijas brīvības cīnītāji, kā arī veicināt konfliktējošās pagātnes izpratnes sabiedrībā mazināšanos, parkā ietilpstošā monumenta ievietošanu Latvijas vēstures kontekstā un lai pie tā skaidri parādītu padomju totalitārā režīma noziegumus. Uzvaras parks jau šobrīd sadalās trīs daļās (skatīt attēlu) – vienā pusē būtu godināmi nacionālās pretošanās kustības dalībnieki – partizāni, mežabrāļi, disidenti –, otrā – brīvības cīnītāji, tā atjaunojot patieso Uzvaras parka veidošanas nozīmi, arī mūsu sabiedrotie, kas Neatkarības karā palīdzēja mums izkarot neatkarību. Kā norādījis Valsts prezidents Egils Levits: “Latvijas valstiskuma otrā gadsimta sākumā ir nepieciešams sabiedrības sociālajā atmiņā atgūt zināšanas par Latvijas patriotu pretošanos okupācijas režīmiem un godināt mūsu varoņus, kuri uzturēja dzīvu Latvijas tautas prasību pēc savas valsts un neatkarības visos okupācijas gados.” Un trešā daļa, kā minēts iepriekš, veltīta totalitāro režīmu upuru piemiņai, veidojot to kā memoriālu, arī vēsturiski izglītojošu vidi. Atbalsts šim redzējumam ir saņemts no Valsts prezidenta, ārlietu, kultūras un aizsardzības ministriem.

Tā būtu paskatīšanās pašiem sev un mūsu vēsturei, un šodienai acīs un, ar lepnumu un pašapziņu definējot, caur monumentālo mākslu – šodienas un vēsturisko – Latvijas valstiskuma nepārtrauktības uzturēšanu abu totalitāro okupācijas režīmu laikā un aicinājums apzināties, ka neatkarīga un demokrātiska Latvija ir jāsargā arī šodien. Un simtgadi pēc Uzvaras parka izveides atzīmēt patiesi uzvaru atspoguļojošā vidē Rīgas sirdī.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.