logo

Roberts Zīle: ‘Nord Stream 2’ – katalizators ‘Eiropas vērtībām’

29.10.2019 Roberts Zīle Eiropas Parlamentā

Par plānotā un nu jau diemžēl, šķiet, tuvu noslēgum esošā Nord Stream 2 gāzes vada riskiem esmu rakstījis daudzkārt. Taču nesen ar RethinkTheDeal.eu domnīcas ekspertu (tostarp Latvijā vairākkārt aicinātā Alana Railija (Alan Riley)) dalību Eiropas Parlamentā notikušajā uzklausīšanā, kas vēl vairāk centās eiroparlamentāriešiem izgaismot šī projekta ēnas puses, atklājās aizvien jauni, pat pārsteidzoši aspekti. Caur tiem Nord Stream 2 (jeb kā es to saucu – pēdējā nagla Eiropas Enerģētikas savienības zārkā) kā atkarības adata un šķeļošs ķīlis vēl vairāk tiks iedzīta Eiropā. Citiem vārdiem sakot – viss, ko vien Putins vēlētos.

Atceros, kā Eiropas Parlamenta kolēģis, bijušais Lietuvas līderis Vītauts Lansberģis pirms gadiem desmit, kad cīnījāmies pret Nord Stream 1, to sauca par jauno Molotova – Ribentropa paktu. Jāsaka, ka politiskā spēle un līdzības ir. It īpaši, padarot Ukrainas pozīciju pēc Nord Stream 2 uzbūvēšanas par Rietumeiropas nodevības simbolu. Kā uzklausīšanā minēja vācu opozīcijas pārstāve, bijušā kanclera Gerharda Šrēdera ietekme ne tikai SPD, bet vācu politikā kopumā joprojām ir milzīga.

Cita starpā interesanti, ka Vācijā joprojām nepastāv likumu normas, kas ļautu tiesāt bijušo kancleru par to, ka mēnesi pēc tam, kad viņš kā valdības vadītājs parakstīja līgumu ar “Gazprom”, viņš mierīgi varēja sākt strādāt “Gazprom” pusē. Diez vai kādai Latvijas amatpersonai kaut kas tāds pat ienāktu prātā. Šis piemērs ilustrē to, cik dažāda var būt izpratne par interešu konfliktiem dažādās ES valstīs.

Lai arī daudz kas nepārsteidz Nord Stream 2 sakarā, tomēr uzklausīšanā bija arī vairāki jauni aspekti: sociālais (pareizāk sakot, vergu darba izmantošanas aspekts); vides aspekts tieši gāzes iegūšanas procesā; un jautājums – vai rietumeiropieši atkal pēc desmit gadiem šoziem sals?

Sociālās normas uz ieslodzīto kauliem

Atsaucoties uz gulagu.net datiem, ar kuriem EP deputāti tika iepazīstināti oktobrī, Nord Stream būvniecībā Krievija nodarbina līdz pat 1 000 ieslodzīto, tos paverdzinot zem minimālā atalgojuma līmeņa aptuveni 15 stundas dienā, turklāt nodarbinot smagākajos būvniecības posmos. Īpaši uzsvērts tika posms pie Pēterburgas Ust-Luga ostas. Zīmīgi, ka tajā savienojas gāzes vads no Jamalas pussalas gāzes iegulām. Ieslodzīto darbs tiekot pielietots arī apģērbu šūšanā “Gazprom” darbiniekiem. “Vai tas jums kaut ko neatgādina?” skanēja uzaicinātā eksperta jautājums EP deputātiem.

Jāatzīmē, ka tieši iepriekšējais Eiropas Parlaments darīja visu iespējamo un bija vienīgā Eiropas institūcija, kas pieņēma rezolūcijas, kas negatīvi vērtēja Nord Stream 2 projektu, kā arī grozīja “gāzes tirgus liberalizācijas direktīvas” normas, taču šo projektu apturēt EP nav tiesīgs, un par to būtu pienākums atbildēt pārējām iesaistītajām pusēm. It sevišķi šobrīd, kad cīņa par sociālajām tiesībām rezonē visapkārt, sākot ar jaunās Eiropas Komisijas prezidentes fon der Leijenas izteikti sociālo programmu un beidzot ar to, ka cīņa tiek patiesībā virzīta aplamā populistiskā un protekcioniskā gultnē.

Ja Eiropa “cīnās” pret sociālo dempingu, apspēlējot būtībā Austrumeiropas valstis, tad kādi būs Vācijas argumenti, ja izrādīsies patiesi apgalvojumi, ka partneris Krievija kopējā projektā paverdzina savus cilvēkus? Vēl jo vairāk – kādi būs iesaistīto dalībvalstu argumenti, kuru biznesi ne tikai Vācijā, bet arī Francijā, Austrijā, Lielbritānijā, Nīderlandē un citur veido Nord Stream projekta konsorciju? Vai to vadība – attiecīgi valstu valdības un pilsoņi – ir gatavi turpināt sadarbību ar (kā zināms) ne tikai politiski un ekoloģiski, bet arī sociāli “netīru” partneri?

Ekoloģiskās pretrunas

Līdztekus sociālajām garantijām uz Eiropas politisko lozungu pjedestāla ierindojušies solījumi rūpēties par vides un ekoloģiskajām problēmām, kuras nenoliedzami ir jārisina. Turklāt uzskatu – jo vēsāks prāts tiks pielietots, jo ilgtspējīgāks būs risinājums. Taču raugoties uz Nord Stream, Eiropa nonāk nu jau arī ekoloģiskā pretrunā. Proti, ja jau ES plāno līdz 2050. gadam stratēģiskajā vīzijā kļūt pilnīgi ekoloģiski neitrāla, kā tas saskan ar investīcijām gāzes vadā, turklāt importējot gāzi no valsts, kurā gāzes ieguves metodes ir videi kaitīgas?

Var runāt par gāzi kā ekoloģiski saudzīgu energoresursu, bet ir jāanalizē metodes, kā tā tiek iegūta un kāds paliek ekoloģiskais nospiedums, kurš Krievijas gadījumā, varu droši paredzēt, arī pēc 30 gadiem nebūs nulle. Interesanti, ka fon der Leiena savā programmā min oglekļa robežmehānismu jeb īstenībā nodokli precēm, kas nāk no trešajām valstīm ar videi nedraudzīgu politiku. Viņa gan ne vārda nemin, vai tas attiektos arī uz dabai nedraudzīgi iegūto gāzi, kas straumēm plūdīs uz Vāciju.

Nord Stream 2 tiks guldīts jūrā burtiski blakus vecajam Nord Stream 1 gāzes vadam, apejot un pretēji “apkalpojot” tieši tās pašas valstis. Jautājums – kurā potenciālas ekoloģiskās katastrofas, terora aktu vai citu risku mazināšanas ābecē šī rīcība – vienu vadu noliekot blakus otram – vērtējama kā stratēģiski gudra?

Politiskās pretrunas un spēle uz nerviem saglabājas

Krievija un Vācija vienmēr centušās pierādīt, ka Nord Stream ir biznesa, ne politisks projekts. Bet arī bizness ir politisks. Un lielā politiskā interese ir Krievijai. Līdz 1. janvārim, kad gāzes vadam būtu jābūt pabeigtam, norisināsies spēle uz nerviem, turklāt visās politiskajās dimensijās.

Ir neliels gandarījums, ka Dānija (kura šobrīd noildzina Nord Stream 2 būvniecību, piedāvājot gāzes vadu novirzīt citā gultnē) pagājušajā nedēļā sniegusi atļauju tā sauktajai Baltijas caurulei jeb “Baltic Pipe”, savos teritoriālajos ūdeņos ļaujot izvietot gāzes vadu no Norvēģijas uz Poliju. 2022. gada beigās tā varēs potenciāli piegādāt 10 miljardus kubikmetru gāzes (11 reizes mazāk nekā kopējais potenciālais Nord Stream 1 un Nord Stream 2 apjoms). Laiks zīmīgi sakrīt ar Polijas un “Gazprom” līguma beigām. Plašākā kontekstā skatoties, situācija tomēr neuzlabojas.

Daži eksperti norāda, ka, sarūkot gāzes piegādēm no 2020. 1. janvāra, kad beidzas arī Ukrainas “Gazprom” līgums, pastāv 2009. gada gāzes krīzes risks. Ne velti ES puse ļoti aktīvi darbojas Krievijas un Ukrainas sarunās par jauno gāzes piegādes līgumu. Un daudzas atbildīgās amatpersonas neplāno Ziemassvētku brīvdienas (iespējams, jaunajai enerģētikas komisārei no Igaunijas Kadrijai Simsonei būs “karsts” Jaunais gads), tādējādi Krievijai atkal radot labvēlīgus konkurences apstākļus, kas sašķeļ Eiropu vēl vairāk.

Tāpēc, ja Dānija ilgi “pretosies” (pret kuru jau šobrīd “Gazprom” ir vērsies tiesā), tā tiks pasludināta par “vainīgo” eiropiešu saldēšanā ziemas mēnešos. Turklāt verdiktu teiks paši eiropieši. Savukārt Ukraina, kas gan šoreiz atšķirībā no 2009.gada ir uzkrājusi būtiskus gāzes krājumus šai ziemai un kurai arī 1. janvārī beidzas “Gazprom” līgums, būs atkarīga no Merkeles solījuma. Tā apjoms un izpildījums ir varbūt politiski svarīgs Vācijai, bet nav piemērots Ukrainas vajadzībām.

Vai esat pamanījuši, ka Austrumukrainā energoresursu vadu tuvumā karadarbība nerisinās, jo tie ir (vēl pagaidām) svarīgi Krievijai? Tiklīdz Nord Stream 2 būs atvērts, apejot Ukrainas tranzīta koridoru, kāda ir varbūtība, ka sausie gāzes vadi līdzīgi kā pēdējie tilti tiks “sadedzināti”?

Analizējot situāciju kopumā, rodas jautājums – cik tālu intereses var pārspēt vērtības? Situācija ir skaudra. Jo tuvāk Nord Stream 2 pabeigšana, jo vairāk kļūst redzams, cik šis projekts ir neētisks pat reālpolitikai. Ar šo pēdējo naglu Eiropas Enerģētikas savienības zārkā (jo Nord Stream 2 ir klajā pretrunā ar visiem skaisti definētajiem šīs savienības mērķiem) Eiropa ir palaidusi garām iespēju ģeopolitiski diversificēt enerģijas piegādes kanālus.

Un vēl būtiskāk – tā ir parādījusi divkosību politikas interpretācijā un pastiprinājusi neuzticību un pretrunas gan ES dalībvalstu starpā, gan attiecībās ar ASV. Uzvarētājs šajā spēlē ir skaidrs, un tas nav atrodams ne Eiropā, ne aiz okeāna, bet tepat blakus – “tuvajās ārzemēs”.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.