logo

Roberts Zīle: Vai uzturēšanās atļaujas uzturēs Latviju?

19.09.2013 Roberts Zīle Latvijā

Roberts Zīle Roberts Zīle. Foto: Eiropas Parlaments

Jo tuvāk nāk nākamā gada valsts budžeta pieņemšana, jo sajūsmas pilnākas un vienlaikus uzstājīgākas kļūst balsis, kas Latvijas ekonomikas attīstības pamatā redz kādu šauru, taču atsevišķu nozaru atsevišķiem sektoriem lielu peļņu nesošu biznesu – Šengenas zonas uzturēšanās atļauju tirdzniecību.

Kā kopīgā aicinājumā nepārtraukt šo praksi norāda Latvijas Darba devēju konfederācija, Latvijas Komercbanku asociācija, Latvijas Privātbanku asociācija un Latvijas nekustamo īpašumu darījumu asociācija, “[termiņuzturēšanās atļauju piešķiršanas] programma ir pierādījusi savu pozitīvo ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību, veicinot jaunu investīciju plūsmu un pieaugošu labvēlīgu ietekmi uz valsts un pašvaldību budžetiem”. Tās pārtraukšana “būtiski kaitētu Latvijas starptautiskajai konkurētspējai, uzticamībai investoru acīs un tautsaimniecības attīstības perspektīvām nākotnē.

Caur atļaujām uz eiro?

Daži eksperti nākotnē gaidāmās briesmas Latvijas tautsaimniecībai apraksta detalizētāk, norādot, ka IKP pieauguma prognoze nākamajam gadam ir atkarīga gandrīz vai tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas. Un, proti, to turpinot, IKP pieaugs par 4,2%, izbeidzot – par 0%. Svaigs auditorkompānijas “Deloitte” pētījums liecina, ka uzturēšanās atļauju pienesums valsts budžetam kopš to izsniegšanas uzsākšanas 2010. gadā esot 145 miljoni latu. Koalīcijas padomē prezentētajā Ekonomikas ministrijas pētījumā (kuru gan pasūtīja un apmaksāja nekustamā īpašuma nozare) savukārt teikts, ka uzturēšanās atļaujas kopš 2010. gada kopumā Latvijai esot atnesušas 419 miljonu latu investīcijas. No tām par nekustamā īpašuma iegādi izsniegtās atļaujas (kurām pamatā veltīts mans raksts) – 335 miljonus latu [1. tab].

Tab. 1. Kopējā TUA pieteicēju statistika. Avots: EM

Tab. 1. Kopējā TUA pieteicēju statistika. Avots: EM

Savādu ainu uzrāda Centrālas Statistikas pārvaldes dati par IKP pieaugumu šī gada otrajā ceturksnī [2.tab]. Salīdzinot ar iepriekšējā gada otro ceturksni, tas ir sasniedzis solīdus 4,4%, bet, uz kā rēķina? Apstrādes rūpniecība gada griezumā ir sarukusi par 0,6%, transports par 2,2%, savukārt māksla, izklaide un atpūta pieaugusi par 13,6%, bet nekustamo īpašumu nozare par 13,2%! Ko gan tas nozīmē? Pārdodam uzturēšanās atļaujas un nekustamos īpašumus, un uz tā rēķina atpūšamies uz nebēdu?

IKP izmaiņas pa darbības veidiem 2013.gada 2. ceturksnī. Avots: CSP.

Tab. 2. IKP izmaiņas pa darbības veidiem 2013.gada 2. ceturksnī. Avots: CSP.

Atbildi mums zināmā mērā sniedz Latvijas Bankas ekonomists Igors Kasjanovs, kurš portālā “Delfi” analizējot šī gadu pirmo piecu mēnešu IKP radītājus, jau pievērsa uzmanību nekustamā īpašuma nozares straujajam lēcienam. Un, nonāca pie interesanta secinājuma – lai gan uzņēmumu, kuru pamatdarbības veids ir pirkšana/pārdošana, apgrozījums veido tikai ap 20% no nozares kopēja apgrozījuma, tieši šie 20% uzņēmumi ar ārkārtīgi straujo pieaugumu “pavelk” kopējo nozares statistiku būtiski augšup. Kas savukārt būtiski “pavelk” augšup kopējos IKP rādītājus.

Ko mēs varam secināt? Esam nonākuši tik tālu, ka Latvijas ekonomiskā izaugsme ir atkarīga tikai no uzturēšanās atļauju tirgošanas un no tās izrietošā pirkšanas/pārdošanas buma atsevišķos nekustamā īpašuma segmentos! Neviļus rodas jautājums – varbūt uzturēšanās atļauju tirdzniecība, kas notiek jau kopš 2010. gada, ir cena par mūsu iestāšanos eirozonā? Varbūt tas bija vienīgais veids, kā to sasniegt? Jo, bez visai robusta IKP pieauguma pēdējos gados (kas arī, tad acīmredzot noticis uz uzturēšanās atļauju rēķina), Latvija diezin vai spētu izpildīt Māstrihtas kritērijus. Ja tas ir tā, tad mūs sagaida nopietnas problēmas ar ekonomikas ilgtspēju.

Mīti un patiesība

Šī aina visdrīzāk tomēr ir krietni sarežģītāka, turklāt nekustamā īpašuma tirgotāji to mēdz izkropļot ar dažādiem mītiem. Piemēram, par mājokļu būvniecības, ko izraisījusi uzturēšanās atļauju tirgošana, milzīgi pozitīvo ietekmi uz būvniecības nozari. Taču, kā citā sava rakstā “Delfiem” atzīst I. Kasjanovs, lielāko daļu būvniecības izlaides pēckrīzes gados veido inženierbūves (celi, komunikācijas, ostas, lidostas, dzelzceļš) un nedzīvojamās ēkas, bet tikai mazliet vairāk par 10% no kopējiem būvniecības apjomiem – dzīvojamo māju būvniecība. Tātad galvenais būvniecības nozares uzplaukuma avots ir valsts (ES) investīcijas, nevis nekustamā īpašuma pircēju no ārzemēm nauda.

Nākamais mīts – pozitīvā ārvalstu nekustamā īpašuma pircēju ietekme uz pašvaldību budžetiem. Piemēram paraudzīsimies uz to pašu Jūrmalu, kas līdz ar Rīgas centru ir populārākās izvēles ārzemju pircējiem. Jaunais īpašnieks nopērk no vietējā jūrmalnieka viņa veco ēku, nojauc to, un uzbūvē jaunu “viesu namu” ar 50-60 kvadrātmetrus lieliem dzīvokļiem, kuri “viesiem” tā iepatīkas, ka viņi tos rezervē vēl pirms ēka ir uzbūvēta. Bijušais īpašnieks par savu mājokli maksāja 0,2% nekustamā īpašuma nodokli gadā no tā kadastrālās vērtības, kā arī ievērojamu iedzīvotāju ienākuma nodokli; jaunais īpašnieks – tikai maksimums 0,6% nekustamā īpašuma nodokli. Bet samaksātais zemes nodoklis kā bija, tā palika 1,5% no zemes kadastrālās vērtības. Ja vien pašvaldība neizlēma caur saviem saistošajiem noteikumiem uzlikt līdz 1,5% lielam nodoklim. Bet, tikpat labi, tā varēja piešķirt 70% nodokļa atlaidi! Savukārt kadastrālās vērtības noteikšanā joprojām galvenā nozīme ir objekta atrašanās vietai, nevis tā vērtībai.

Šo “viesu namu” iemītnieki Jūrmalas budžetam dod mazākus ienākumus arī savu uzturēšanās paradumu dēļ, jo viņi jaunajā mājoklī pavada un pilsētā tērē naudu tikai dažas nedēļas gadā. Pašvaldībai infrastruktūra ap šiem mājokļiem ir jānodrošina šā vai tā, savukārt komunālo pakalpojumu sniedzējiem no ekonomiskā viedokļa jaunie “rezidenti” ir visai neizdevīgi patērētāji – jāiegulda lielas investīcijas ar mazu atdevi, jo viņu ūdens, elektrības, siltuma u.t.t patēriņš kopumā ir mazs. Un vairumu no viņiem mēs atbalstām arī ar pazeminātā elektroenerģijas tarifa piemērošanu, jo diezin vai “Jaunā Viļņa” nedēļas laikā var “nokurināt” virs 1200 kilovatstundām enerģijas.

Nekustamā īpašuma pircēji atdzīvinot nekustamā īpašuma tirgu. Jā, taisnība, taču ļoti šaurā sektorā. Kā nesen portālam “nozare.lv” norādīja nekustamo īpašumu kompānijas “Realia” pārstāvis Andrejs Koziels, ārvalstu pircējus interesē galvenokārt jauni vai renovēti augstas kvalitātes īpašumi Rīgas centrā vai Jūrmalā. Iepriekš minētais Ekonomikas ministrijas pētījums liecina, ka cenu dinamika dzīvokļiem Rīgā pēc krīzes uz augšu ir gājusi tikai jaunajiem dzīvokļiem Rīgas centrā un Vecrīgas tuvumā [3.tab.]. Tirgus ārpus centra joprojām ir sastindzis, cenas vecajiem dzīvokļiem sērijveida mikrorajonos kopš “bedres dibena” 2009. gada pirmajā pusē gandrīz nav cēlušas. Izteiksim ticamu minējumu – tādēļ, ka Latvijas iedzīvotāji ir vai nu apkrauti ar iepriekšējo hipotekāro kredītu nastu, vai arī vienkārši nav finansiāli spējīgi nopirkt pat salīdzinoši lētos padomju laikā būvētos dzīvokļus. Turklāt, komercbankas vairs nepiešķir kredītus kā hamburgerus pēc “drive through” metodes. Šo ainu vēl dramatiskāku padara fakts, ka, saskaņā ar 2011. gada tautas skaitīšanas datiem, 26,3% mājokļu Latvijā stāv tukši, bez iedzīvotājiem. Pārsvarā tie ir “buma” laika steigā sabūvētie sliktas kvalitātes t.s. “jaunie projekti”, kas šobrīd pamatā ir banku īpašumā.

Tab. 3. Dzīvokļu cenas Rīgā. Avots: EM

Tab. 3. Dzīvokļu cenas Rīgā. Avots: EM

Jāvaicā, ko mūsu pašu iedzīvotājiem no mājokļu pieejamības viedokļa nozīmē šīs milzīgās ārvalstnieku aktivitātes vienā šaurā sektorā? Neko pozitīvu. Tās dzen uz augšu būvniecības izmaksas, sadārdzinot visu kopējo jauno nekustamo īpašumu tirgu, kā arī ārvalstnieku pieprasījuma dēļ ierobežojot Latvijas iedzīvotāju piekļuvi banku kredītiem. Elementāra tirgus loģika – ja pieprasījums uz kādām lietām ir ļoti liels – šajā gadījumā uz mājokļu būvniecību, remontiem un tiem nepieciešamajiem kredītiem – cenas kāpj. Cenā, ko ārvalstu pircēji samaksā par nekustamo īpašumu Latvijā, pēc būtības ir iekļauta arī virsvērtība par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Tas šo cenu kāpumu vēl vairāk pastiprina. Labs piemērs – Cēsu mērs nupat presē atzina, ka Cēsīs un pilsētas apkārtnē ķīnieši ir nopirkuši ap 50 nekustamos īpašumus. Neviens no viņiem tajos nedzīvo, bet ārzemnieku aktivitātes nekustamā īpašuma cenas Cēsu pusē ir krietni palielinājušas, apgrūtinot mājokļu iegādi vietējiem iedzīvotājiem.

Kritiku neiztur arī nekustamā īpašuma lobija apgalvojums, ka uzturēšanās atļauju tirdzniecība ietekmējot tikai pašus lielākos un dārgākos īpašumus, līdz ar to neapdraudot vietējo iedzīvotāju izredzes uz mājokļa iegādi. “Deloitte” pētījums rāda, ka vidējais īpašums, kas tiek pirkts uzturēšanās atļaujas saņemšanai, ir jauns vidējas klases dzīvoklis ar 65-100 kvadrātmetru platību. Vai tas nozīmē, ka pilsoņiem jādzīvo 30 kvadrātmetru dzīvokļos? Tendencei turpinoties, mēs varam iztēloties visai nepievilcīgu nākotnes Latvijas ainu – bagātu, ekskluzīviem mājokļiem pārpilnu Rīgas centru un Jūrmalu – “kungu rajonus” bez vietējiem iedzīvotājiem, un perifēriju – lēni brūkošas padomju laika daudzdzīvokļu ēkas, kurās saspiestībā mīt tās latviešu ģimenes, kuras vēl nav emigrējušas.

Risinājumi pastāv

Es varbūt nedaudz pārspīlēju. Latvijas nākotne varbūt nav tik lielās briesmās. Taču svarīgi ir objektīvi analizēt situāciju, izvērtējot ne tikai īslaicīgus ieguvumus, bet arī iespējamos nākotnes zaudējumus, kurus jebkurš “burbulis” var nest Latvijas ekonomikai, iedzīvotāju labklājībai, valsts starptautiskajam tēlam un latviskajai videi. Latvija šobrīd ir to dažu ES dalībvalstu sarakstā, kuras piedāvā uzturēšanās atļaujas par ieguldījumu nekustamajā īpašumā. Šo faktu bieži piemin uzturēšanās atļauju tirdzniecības atbalstītāji, norādot uz mūsu iespējamajiem zaudējumiem “globālajā konkurencē”, ja mēs šo praksi pārtrauktu. Taču uzsvēršu – bez Latvijas to valstu vidū, kurās uzturēšanās atļaujas var iegūt kā balvu par nekustamā īpašuma iegādi, ir tikai Kipra, Bulgārija, Grieķija, Portugāle un Spānija. [4.tab.]. Turklāt, investīciju slieksnis Latvijā ir viszemākais – 143 000 eiro vai 100 000 latu, bet atļauja iegūstama uz garo – piecu gadu – termiņu. Piemēram, Lielbritānijā uzturēšanās atļaujas var iegūt tikai tie trešo valstu pilsoņi, kuri šajā valstī uzņēmējdarbībā ieguldījuši vismaz 1 miljonu mārciņu.

Tab. 4. Latvijas Programmas galvenie starptautiskie konkurenti. Avots: EM

Tab. 4. Latvijas Programmas galvenie starptautiskie konkurenti. Avots: EM

Tādēļ nav jābrīnās, ka Latvija šajā “konkurences cīņā” pagaidām turas visai augstā vietā. Tikai varbūt padomāsim dziļāk – ar ko mēs konkurējam? Ar augstas kvalitātes precēm, ar izciliem pakalpojumiem, ar intelektu? Nē, mēs tirgojamies ar lietu, ko mēs neesam nopelnījuši, un kas mums pēc būtības nepieder – atļauju braukāt un mitināties citās Šengenas zonas valstīs. ASV ekonomikas ziņu portālā “bloomberg.com” šī gada vasarā bija zīmīgs rakstiņš par kādu starptautiskajā meklēšanā esošu banku “izpumpētāju” – kazahu baņķieri, kura sieva tika notverta Itālijā ar Centrālāfrikas Republikas pasi un Latvijas izsniegtu Šengenas uzturēšanās atļauju. ES pilsoņiem šīs atļaujas nav vajadzīgas, līdz ar to tie vairs nav gatavi Latvijā pirkt īpašumus, kuru cenai pievienota virsvērtība par uzturēšanās atļaujas iegūšanu. Visu tirgu aizņem ārpus ES valstu pilsoņi. [5.tab.], kuru pastiprinātu interesi izraisa arī ES likumdošanas garantijas noguldījumiem Latvijā, par kuru izraisītajiem riskiem es jau vairākkārt esmu rakstījis. Tas rada pamatotu jautājumu – kāda pēc vairākiem gadiem būs ekonomiskā un reālā, sadzīves vide Latvijā?

Tab. 5. ĀTI Investīciju sadalījums saistībā ar Imigrācijas likuma normām 01.07.2010 – 01.07.2013. Avots: EM.

Tab. 5. ĀTI Investīciju sadalījums saistībā ar Imigrācijas likuma normām 01.07.2010 – 01.07.2013. Avots: EM.

Es piekrītu, ka strauja uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšana bez alternatīvām var izraisīt šoku nekustamā īpašuma nozarei un skarbus pavērsienus Latvijas statistiskajos datos. Taču, alternatīva ir – nostādīt nekustamā īpašuma nozari uz veselīgākiem pamatiem, vienlaikus veicinot mājokļu pieejamību Latvijas iedzīvotājiem. Līdz ar to es gribētu izteikt vairākus konkrētus priekšlikumus Latvijas valdībai, kurus iespēju robežās īstenot jau nākamā gada valsts budžeta ietvaros.

Pirmkārt, tā būtu pirmā mājokļa programma jaunajām ģimenēm. Valsts tās ietvaros varētu garantēt pirmo iemaksu hipotekārā kredīta saņemšanai, kas Latvijas komercbankās šobrīd vidēji sastāda 20%, un reāli attur daudzus jaunos cilvēkus no mājokļa iegādes. Tās vietā viņi labāk izvēlas emigrāciju.

Otrkārt, palīdzība būtu nepieciešama arī tām ģimenēm, kuras tirgus “buma” laikā paņēma hipotekāros kredītus nesamērīgi sadārdzināta īpašuma iegādei. Valsts tām varētu sniegt palīdzību saistību izpildē, atbrīvojot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa maksājumiem par summu, kas tiek samaksāta visa hipotekārā kredīta maksājumos, vai vismaz kredīta procenta maksājumos.

Treškārt, valsts varētu “stutēt” ārzemnieku pasūtījumus zaudējušo būvniecības nozari ar investīcijām siltināšanas programmā, kas paralēli gan uzlabotu dzīves apstākļus un samazinātu rēķinus padomju laika ēkās dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, gan uzlabotu Latvijas energobilanci.

Pastāv daudzi veidi, kā valsts var uzlabot savu iedzīvotāju iespējas iegādāties mājokli, vienlaikus veicinot gan būvniecības, gan nekustamā īpašuma nozares attīstību. Pozitīvu piemēru rāda Lielbritānijas valdība, kas kopš šī gada sākuma ir iedarbinājusi divas mājokļu iegādes atbalsta programmas attiecīgi pirmā mājokļa pircējiem un ļaudīm ar hipotekāro kredītvēsturi – “First Buy” un “Help to Buy” shēmas. Arī potenciālos valsts budžeta zaudējumus no uzturēšanās atļauju tirdzniecības pārtraukšanas var kompensēt citos veidos – piemēram, palielinot nekustamā īpašuma likmes Latvijas nerezidentiem piederošajiem dārgajiem mājokļiem, banku īpašumā esošajiem tukšajiem mājokļiem, kā arī ieviešot progresīvu nekustamā īpašuma darījumu nodevas likmi.

Latvijas ekonomika ir jābalsta uz ilgtspējīgiem pamatiem. Mēs nevarēsim mūžīgi sevi uzturēt uz uzturēšanas atļauju rēķina.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.