logo

Roberts Zīle: Vai vēlme tikt pārvēlētiem ir svarīgāka par Eiropas ‘projektu’?

21.06.2016 Roberts Zīle Eiropas Parlamentā

Publicēts portālā “Delfi.lv” 2016.gada 18.jūnijā

Vācija, nevis Grieķija ir eirozonas lielākā problēma – šādus vārdus var aizvien biežāk lasīt finanšu presē. Lasītājam, kurš aktīvi neanalizē Eiropas valstu statistiskas datus par ekonomiku, šis var šķist absurds apgalvojums. Kā nekā Vācija ir ekonomiski lielākā un spēcīgākā Eiropas valsts ar zemu bezdarba līmeni, kamēr Grieķija slīgst recesijā un parādos. Tomēr ne viss ir tik vienkārši, cik virspusēji izskatās.

Lai vienotā monetārā savienība tās esošajā formā varētu raiti darboties, tās dalībvalstu ekonomikām ir jābūt lielā mērā līdzsvarā. No vienas puses nedrīkst būt lieli deficīti, no otras – pārmērīgi pārpalikumi. Tā saucamā Eiropas pusgada ietvaros Eiropas Komisija cita starpā sniedz dalībvalstīm rekomendācijas attiecībā uz to ekonomiskajām politikām un norāda uz reformām, ko tām vajag veikt. Makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ietvaros Komisija izmanto kritērijus, pēc kuriem nosaka, vai valsts saskaras ar nelīdzsvarotību un, ja tā, cik lielā mērā.

Šie kritēriji cita starpā nosaka, ka valsts vidējais tekošā konta deficīts trīs iepriekšējo gadu periodā nedrīkst būt lielāks par 4%, savukārt pārpalikums – lielāks par 6% no IKP. Vācija šo kritēriju ir pārkāpusi kopš 2012. gada. Šā gada ziņojumā par Vāciju Komisija secina, ka valsts tekošā konta pārpalikums turpinās palielināties, sasniedzot attiecīgi 8.6% un 8.3% no IKP 2016. un 2017. gadā. Citiem vārdiem, šai problēmai ir strukturāls raksturs un tā neizgaisīs pati no sevis, ja nekas netiks darīts.

Vāciju jāizceļ tāpēc, ka tā ir lielākā eirozonas ekonomika un jebkura nelīdzsvarotība no tāda smagsvara būtiski ietekmē kopējo monetārās savienības darbību. Vācijas tekošā konta pārpalikums sastāda aptuveni trīs ceturtdaļas no kopējā eirozonas tekošā konta pārpalikuma, ir otrs lielākais pasaulē un 2015. gada beigās pārsniedza 250 miljardus eiro. Salīdzinot citādāk, šis konta pārpalikums ir lielāks nekā 10 Latvijas ekonomikas. Līdz ar to nav šaubu, ka šāda nelīdzsvarotība tieši ietekmē kopējo eirozonas stabilitāti.

Proti, Vācija, kas daudz eksportē no vienas puses un ierobežo algu kāpumu un iekšzemes investīcijas no otras, apvienojumā ar krāšanas kultūru, pati dzīvo tādā kā taupībā. Lai gan Vācijai pietiek fiskālās telpas uzsākt ekonomikas stimulēšanu, kas palīdzētu samazināt tekošā konta pārpalikumu, politiskās gribas tam nav. Tas nozīmē, ka citām eirozonas valstīm, kuras jau ir griezušas budžetu un īstenojušas sāpīgu taupības politiku, būtu jātaupa vēl vairāk, lai vienotās valūtas savienībā varētu būt konkurētspējīgas un atsāktos pārliecinošāka izaugsme. Arī tas – ne tikai politiski – izskatās kā nerealizējams scenārijs. Rezultātā eirozonas ekonomika aug pārāk gausi.

Eiropas Komisijas atbilde

Eiropas Komisija gan var vismaz censties situāciju mainīt. Jau iepriekš piesauktās makroekonomiskās nelīdzsvarotības novēršanas procedūras ietvaros Komisija varētu Vāciju iekļaut starp tām valstīm, kuras saskaras ar pārmērīgu nelīdzsvarotību. Tas būtu pirmais solis ceļā uz to, lai Vācija aktīvāk sāktu strādāt pie vajadzīgajām reformām. Tā vietā, Komisija uzskata, ka Vācija saskaras tikai ar mērenu nelīdzsvarotību. Tas neskatoties uz to, ka pati savā pārskatā par valsti ir minējusi, ka Vācija ir panākusi vien “limitētu progresu adresējot 2015. gada valstij specifiskos ieteikumus”, kamēr tās “tekošā konta pārpalikumam ir nelabvēlīgas sekas eirozonas ekonomiskajam sniegumam”. Pie tam saistošajā likumdošanā ir skaidri definēts, kas ir “pārmērīga nelīdzsvarotība” – tā ir “nopietna nelīdzsvarotība, tostarp tāda, kas apdraud vai var apdraudēt Ekonomikas un monetārās savienības pienācīgu darbību.”

Cenšoties saprast, kāpēc tāda nekonsekvence, aprīļa sākumā aizsūtīju vēstuli adresētu Eiropas Komisijai, kurā uzdevu jautājumu par to, kāpēc Vācija netiek uzskatīta par valsti, kas saskaras ar pārmērīgu nelīdzsvarotību. Atbildē Komisija secina, ka no vienas puses “Vācija saskaras ar makroekonomikas nelīdzsvarotību”. No otras: “Vācijā nav tādas būtiskas nelīdzsvarotības, kas nopietni apdraud vai varētu apdraudēt ekonomiskās un monetārās savienības pienācīgu darbību kopumā. Tieši tāpēc Vācija netiek ierindota to valstu kategorijā, kurās ir pārmērīga nelīdzsvarotība.” Kādi tieši kritēriji izmantoti šāda lēmuma pieņemšanā, nav īsti saprotams – ja skatāmies uz makroekonomisko pusi vien, pretējais ir taisnība un Vācija saskaras ar būtisku nelīdzsvarotību.

Problēmas radītās sekas neredz tie, kam izdevīgāk

Ne tikai es uzskatu, ka viss gluži nav kārtībā. Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) nesen norādīja uz to, ka valstī nepieciešamas strukturālas reformas un, ka dinamiskāka Vācija nāktu par labu “joprojām trauslajai eirozonas ekonomiskajai atlabšanai”. Savukārt ASV Valsts kase, domājot gan vairāk par savām interesēm, iekļāvusi Vāciju līdztekus Ķīnai un Japānai to valstu sarakstā, kuras tā aktīvāk uzraudzīs saistībā ar valūtas politiku. Lai gan Vācijai nav savas valūtas, Kase uzsver, ka valsts tekošā konta pārpalikums ir pārmērīgi liels un vismaz daļa no tā, kā iepriekš jau iztirzāts, varētu tikt izmantota iekšējam patēriņam, kas arī “ievērojami sekmētu” eirozonu.

Nelīdzsvarotības problēmu eirozonā un Vācijas devumu tai vislabāk apzinās Eiropas Centrālā banka. Proti, ar mērķi atdzīvināt Zonas ekonomiku, ECB ir samazinājusi procentu likmes līdz vēsturiski zemiem līmeņiem. Zīmīgi gan, ka Vācija ar to nav apmierināta – novecojošā un krājošā vācu tauta tagad ar saviem noguldījumiem bankās nepelna neko. ECB politika tagad pat tiek vainota pie labējās AfD partijas panākumiem reģionālajās vēlēšanās Vācijā šā gada martā. Banka gan šos un citus pārmetumus neuztver nopietni un pareizi norāda uz īstajiem vainīgajiem: “Ir kārdinājums secināt, ka … ļoti zemās likmes … ir problēma. Bet tā nav problēma. Tas ir problēmas simptoms … Mūsu lielākajai ekonomikai Vācijai [tekošā konta] pārpalikums ir virs 5% no IKP gandrīz desmitgadi,” tā ECB priekšsēdētājs Mario Dragi. Citā publikācijā viņš ir vēl tiešāks, uzsverot, ka Bankai “ir mandāts uzturēt cenu stabilitāti visā eirozonā, nevis tikai Vācijā.”

Rezumējot augstāk rakstīto, cita starpā pazīstami ietekmīgi ekonomisti, Starptautiskais Valūtas fonds, ASV un Eiropas Centrālā banka saprot un norāda uz to, ka Vācijas apzināti piekoptā politika ir drauds eirozonai. Var pieņemt, ka arī pati Vācija zina savas rīcības blakusefektus, taču iekšpolitiskās situācijas dēļ neko mainīt negrib – vēl jo vairāk tagad, kad tuvojās Bundestāga vēlēšanas. Līdz ar to Eiropas Komisija ir vienīgā, kas, vismaz oficiāli, nesaprot vai negrib saprast situācijas nopietnību.

Elastīgā pieeja

Tas viss gan sasaucas plašāk ar Žana Kloda Junkera vadītās Komisijas darbu kopumā. Makroekonomiskās politikas sakarā vien šī Komisija pēdējā laikā ir pārsteigusi ar savu radošo pieeju. Papildus Vācijai, arī citas lielās valstis ir saņēmušas labvēlīgu attieksmi. Tā Francijai tika doti papildus divi gadi, lai tā nodzītu savu deficītu zem 3% no IKP sliekšņa, kā to nosaka Māstrihtas kritēriji. Kāpēc? “Jo tā ir Francija,” pamatoja Junkers. Arī Itālijas lobijs palīdzēja, jo valsts saņēma atļauju nepieskaitīt atsevišķus budžeta tēriņus pie kopējā deficīta, tādējādi iegūstot papildus “fleksibilitāti” 14 miljardu eiro jeb 0.85% no IKP apmērā.

Banku savienības sakarā situācija ir līdzīga. Francija un Itālija vēlas ne tikai Eiropas Stabilitātes mehānisma (aizdevuma fonda) naudu izmantot Vienotajam noregulējuma (banku glābšanas) mehānismam, bet arī stingri atbalsta Eiropas līmeņa noguldījumu garantiju fonda (EDIS) izveidi. Tikmēr Vācija iebilst pret pirmo un ir skeptiska par otro. Komisija tam visam stāv pa vidu, cenšoties izpatikt visām uzstājīgajām pusēm. Institūcijas pret dalībvalstīm, dalībvalstis pret institūcijām.

Interešu saduršanās

Šīs pretrunas gan lielā mērā ir ieliktas pašos pamatos. Kamēr eirozonas monetāro politiku īsteno ECB un valstu fiskālo politiku – eirozonas vārdā – kaut kādā mērā cenšas kontrolēt Komisija, dalībvalstīm pieder gala vārds. Tāpēc mēs esam situācijā, kur mums ir dažādi rīki – “sešpaka”, “divpaka”, daudzi mehānismi –, bet nelīdzsvarotības pastāv; mums ir banku savienība, bet tā izskatās kā ķeblis uz divām kājām. ES varu dod tie, kas uzvar lielo valstu vēlēšanās. Un tā mēs nonākam pie politiski ērtiem, bet ne vienmēr labiem lēmumiem. Vai tas būtu “vienotais garantiju fonds”, kurš beigās var izrādīties tikai izkārtne, vai kārtējā palīdzības programma Grieķijai, kur parādu norakstīšana tiek atlikta (jo tuvojas Vācijas vēlēšanas) un, kura kopumā ir ekonomiski vāji pamatojuma (par ko liecina SVF publiski izteiktā skepse).

Var teikt, ka tā ir reālpolitika. Taču spēcīgo valstu īstenotā politika, kas slēpjas aiz Eiropas “projekta”, ir daudz bīstamāka un sekas ir attiecīgas. Kā parāda nesena aptauja, teju puse Vācijas iedzīvotāju kopumā atbalsta Eiropas pieeju ekonomikas menedžmentā. To var salīdzināt ar Grieķiju, kur vairāk nekā 90% domā pretēji. Tikmēr populistisko partiju uzriets Eiropas valstīs, referendumu pieprasīšana un kopējā skepse pret ES darbu un tās ideju kopumā ir tikai loģisks iznākums iepriekš iztirzātajam.

Politiskās Komisijas loma

Junkera politiskā Komisija nav diletantu bars. Tomēr tā, pretēji iepriekšējām, ir apzināti ļoti hierarhiski būvēta, lai tādējādi iemiesotu tās vadītāja, pieredzējuša “dīlmeikera” garu, kurš nepalaidīs garām nevienu iespēju izpatikt ietekmīgajiem un audzēt savu politisko kapitālu. Kā vienu svaigu piemēru var minēt viņa plānoto tikšanos ar Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un dalību pseido-Davosas (Sanktpēterburgas Ekonomikas) forumā, kuram, pretēji Junkera skaidrotajam, ir vairāk politisks, nevis ekonomisks raksturs.

Līdz ar to mēs nonākam situācijā, kur Junkera vadītās Komisijas stils nevis nogludina, bet akcentē šo strukturālo interešu saduršanos ar valstīm un to objektīvās politikas īstenošanu no vienas puses un ES “projekta” interesēm un institūciju darbu no otras. Šāda pieeja nebūt ne vieglākajā laikā tikai palīdz graut, nevis spēcināt kopējo “projektu”. Ekstrēmistiem Eiropā ir papildus arguments azotē, ar ko pierādīt, ka šis projekts nav obligāti kopējās interesēs.

Taču, vēl svarīgāk, ir jājautā, kur viss šis atstāj Baltijas valstis. Novājināta Eiropas Savienība nav mūsu ģeopolitiskajās interesēs un, patiešām, tās patiesi apdraud. Eiropas Komisija var būt izteiktāks pretsvars atsevišķu partiju un to līderu interesēm. Tas var izklausīties dīvaini, bet no Eiropas Komisijas kā izpildvaras (lai arī ne tieši vēlētas) tēla ir atkarīga pilsoņu uzticība Eiropas Savienībai kopumā.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.