logo

Saeimā – bez apsardzes, strādās arī sestdienās. Ināras Mūrnieces portrets

12.11.2014 Dace Kokareviča Saeimā

Ināra Mūrniece

Pa Saeimu pārvietoties bez apsardzes un arī sestdienas izmantot strādāšanai, nevis atpūtai – to jaunā Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece nolēma pirmajā darba nedēļā.

Parlamentārā darba pieredze, vadot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisiju, spēja pieņemt lēmumus, labās svešvalodu zināšanas bija galvenie kritēriji, kāpēc Nacionālā apvienība virzīja Ināru augstajam amatam. Arī reputācija, plašais redzesloks, ko veidojuši ilgie žurnālistikā nostrādātie gadi, no kuriem sešpa­dsmit – “Lauku Avīzes”, vēlāk “Latvijas Avīzes” redakcijā. Piemēram, 2008. gadā “LA” publicētā intervija ar EDSO augsto komisāru mazākumtautību jautājumos Knutu Vollebeku noderētu komunikācijas studentiem kā teicamas žurnālistikas paraugs.

Atceros, kā Ināra par radošo veikumu saņēma avīzes gadskārtējo prēmiju, kas kolektīvā tiek saukta iedibinātāja redakcijas padomes priekšsēdētāja Voldemāra Krustiņa vārdā. Tieši V. Krustiņš pirms vairākiem gadiem novērtēja Ināras spējas un ieteica sākt darboties politikā: “Žurnālistikas darbs ir liels treniņš, tas attīsta analītiskas spējas, avīzē rakstot, jābūt precīzam – jāmeklē salīdzinājumi, jāspēj formulēt secinājumus, un politiķiem tas ir svarīgi. Pienāca laiks, kad Inārai teicu: “Tev jāiet politikā. Tu esi sasniegusi zināmu profesionālas varēšanas līmeni, un tālāk tev jāiet sevi realizēt citur.” Tas nebija delikāts nodoms tikt vaļā no kāda žurnālista, nepavisam. Jebkura redakcija ir laba skola, un viņa ir to apguvusi. Inārai ir bijis liels patstāvības koeficients, un viņa bija drošs darbinieks. Viņa gribēja strādāt. Ja šodien par darbinieku saka – 
centīgs, tad tas skan tā skolnieciski. Bet tam ir milzīga nozīme.”

Garš darbu saraksts

Reiz Ināra izteicās, ka viņu doties politikā iedrošinājusi arī Nacionālās apvienības biedre Vineta Poriņa. Atceroties par teātros valdošo tradīciju, kur aktrises izraugās savas skatuves “krustmeitas”, pajautāju, kā V. Poriņa vērtē savu “politikas krustmeitu”. Viņa teic – izvēle patiešām bija veiksmīga, laba krustmeita izaugusi.

Pirms pretendēt uz Saeimas priekšsēdētājas amatu, Ināra apsvērusi plusus un mīnusus. Amatam nāk klāt ļoti liela atbildība un ļoti lieli personiskās brīvības un personiskās dzīves ierobežojumi. Turklāt visu Saeimas priekšsēdētāja darbu ne vien sabiedrība, bet arī Saeimā strādājošie kolēģi ne vienmēr redz, jo līdztekus sēžu vadīšanai ir vēl ļoti daudz citu pienākumu. I. Mūrnieces ārlietu padomnieks Aivis Kļavinskis jau uzrakstījis garu darbu sarakstu, pamatīgi jāgatavojas Eiropas Savienības prezidentūrai.

Pajautāju, ja Ināra salīdzina 17 gadus žurnālistikā un trīs gadus politikā – kāda ir emocionālā pieredze vienā un otrā jomā?

“Uzraksti rakstu un redzi – esmu godīgi strādājusi, ir raksts, tas izraisījis kādu sabiedrisku rezonansi, un, ja vēl esi izteicis priekšlikumus, ko mainīt, un tad varbūt pēc virknes rakstu redzi, ka tas, par ko esi iestājies, cīnījies, tiek īstenots, gandarījums ir milzīgs,” saka Ināra. Politikā ir citādi – tas darbs nav tik acīm redzams, un iznākums manāms tikai pēc kāda laika. Ja tas ir likums vai likuma grozījums, tas jāpieņem ar balsu vairākumu, ir ļoti jācenšas, lai kolēģi to vispār saklausītu, saprastu, kāpēc tas vispār ir vajadzīgs, spriež politiķe.

Mediju eksperte, profesore Anda Rožukalne stāsta, ka I. Mūrnieces vadībā Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai bija vēlēšanās ātri reaģēt uz aktualitātēm un aktivizējās diskusijas gan par mediju reklāmas tirgu, gan žurnālistu sociālajām garantijām. Kā darbu apgrūtinošu Rožukalne piemin apstākli, ka medijiem ilgi nav bijis atbalsta institūcijas izpildvarā. Tikai šogad tika piešķirts budžets mediju politikas nodaļas veidošanai Kultūras ministrijā.

I. Mūrniece padarīto darbu sarakstā nosauc gan grozījumus “Pa interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā”, gan arī to, ka Nacionālajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomē tikusi ieviesta konkrēta darba laika uzskaite, kas neļauj saņemt algu par to darba laiku, kad NEPLP locekļi veic citus pienākumus, kuri nav saistīti ar darbu padomē. Ir pieņemti grozījumi Administratīvo pārkāpumu kodeksā, kas paredz lielākus sodus par mediju darbības pārkāpumiem.

Painteresējos, vai ieplānotas kādas pārmaiņas Saeimas struktūrā. Par analītiskā dienesta veidošanu Saeimas vadītāja teic, ka šo ideju ir vērts apspriest, jo dažbrīd pietrūkstot izvērtējuma tiem būtiskākajiem likumiem, kuri attiecīgajās nozarēs stājušies spēkā. Likumu aprite ir ļoti strauja, pēc to pieņemšanas atbildīgā komisija jau strādā ar citiem likumiem, un neiznāk vienmēr tik rūpīgi sekot līdzi, lai pavērtētu, kā šīs izmaiņas ietekmējušas attiecīgo nozari. “Ja būs kādi signāli, ka varbūt viss nav kārtībā, to izpēti varētu uzņemties koordinēt analītiskais dienests,” Mūrniece pamato šāda dienesta vajadzību. “Bet nozaru ir daudz. Manuprāt, šajā dienestā varētu būt daži darbinieki. Iespējams, ir jāpadomā par štata vietu pārdali Saeimas iekšienē, bet ekspertus varētu piesaistīt no malas.”

Analītiskie dienesti ir citu valstu parlamentos, piemēram, Lietuvā, un ir svarīgi ņemt vērā citu valstu pieredzi un neizgudrot no jauna riteni, kādu jau sen lieto tepat blakus kaimiņi.

Studijas un ģimene

Tūlīt pēc vidusskolas Ināra studēja Latvijas Universitātē filoloģiju, taču vienlaikus arī strādājot un pelnot iztiku, Filoloģijas fakultātē līdz diplomam tā arī netika. Veiksmīgi apvienot darbu, ģimeni, meitas Regīnas Annas audzināšanu un vēl studijas viņa saņēmās vēlāk, un 2007. gadā ieguva bakalaura grādu tulkotāja specialitātē. Papildinot zināšanas, 2009. gadā LU Moderno valodu fakultātē Ināra pabeidza 2. līmeņa profesionālās augstākās izglītības studiju programmu.

Ināras attiecības ar “LA” kolēgiem bija lietišķas un mēreni sirsnīgas, bet viņa necentās darbavietā iegūt tuvus draugus, ieturēja distanci. Spēja būt arī nepiekāpīga un parādīt raksturu, apzinājās savu vērtību. Inārai patīk melnais humors, viņa spēj jokot ar pilnīgi nopietnu sejas izteiksmi, un kolēģi, kas ilgāku laiku ir bijuši kopā, saprot, ka to nevajag gluži ņemt par pilnu, ka tas īstenībā joks.

Vaicājot par dzimtas saknēm, uzzinu, ka Ināras tēvatēvs starpkaru Latvijā Latgalē Rāznas pagastā bijis aizsargu priekšnieks, vēlāk nogalināts Vjatlagā. Viņa ģimene – dzīvesbiedre ar trim maziem bērniem, toskait Ināras tēti, 1941. gadā aizvesta uz Sibīriju. Kad pēc kara beigām no izsūtījuma vietām ļāva vest uz Latviju bāreņus, arī viņi, pa pusei bāreņi, tikuši uz dzimteni. Taču pirms 1949. gada deportācijām vietējie čekisti viņus jau Kurzemē atkal atraduši un nosūtījuši uz Sibīriju atpakaļ pie mātes. “Puikas toreiz paņēma no skolas sola, pats arhīvā redzēju viņu aizturēšanas dokumentus,” piemetina Ināras dzīvesbiedrs Ritvars Jansons, kurš strādā par direktora vietnieku Okupācijas muzejā.

Ināras mamma Anna tagad dzīvo Rīgā, taču nākusi no kuplas dzimtas Alūksnes pusē.

Reizē ar dzīvokli daudzstāvu mājā Inārai, Ritvaram un Regīnai ir sava ģimenes māja Kandavā, kur pavadīt vasaras. Savulaik Ināra tur sastādījusi rozes, taču pēdējos gados puķkopībai vairs laika neatliekot.

“Turieties uz kājām!”

Kad interesējos, vai ir politiķi, ko Ināra ir uzlūkojusi kā paraugus, no kuriem var ko mācīties (pēc vienas no intervijām man šķita, ka varētu būt Vaira Paegle), viņa attrauc:

“Kā tu uzminēji? Man patiešām Vaira Paegle vienmēr bijusi cilvēciski ļoti simpātiska, ar ļoti labām profesionālām zināšanām, esmu tikusies un runājusies, viņā nav augstprātības – ir ļoti lietišķa virzība uz priekšu, viņa redz iznākumu. Nav nevienu noniecinājusi, bet vienmēr izcēlusi citos pozitīvo un caur to pozitīvo mudinājusi strādāt.”

No pasaulē slaveniem politiķiem Inārai tuva personība ir bijusi Vāclavs Havels, jo viņa dzīvesgājums rāda, ka viens cilvēks var būt harismātiska personība, ļoti spēcīgs politiķis, lielisks literāts, milzīgs talants un tajā pašā laikā – ar cilvēciskām vājībām.

No iecienītajiem rakstniekiem Ināra kā pirmo nosauc britu Ianu Makjuanu, piemetinot, ka pērk it visas viņa grāmatas, ko ierauga grāmatnīcā. Viens no pēdējiem romāniem ir “Sweet tooth” – ko varētu tulkot kā “Saldais zobs” jeb “Kārais zobs”, tajā ir stāstīts, kā strādā slepenie dienesti un kā tie tiek izmantoti, bet vairāk ir koncentrēšanās uz cilvēka iekšējo jūtu pasauli. No amerikāņu rakstniekiem viņai ļoti patīk Džons Ērvings – gan “Lūgšana par Ouenu Mīniju”, gan citi romāni.

Par fantastisku dzīves dāvanu Ināra dēvē iespēju kā žurnālistei tikties ar daudziem latviešu rakstniekiem un viņus intervēt un kā pirmo atsauc atmiņā Andreju Eglīti – tik daudz iekšēja spēka, pašcieņas un reizē vienkāršības bija viņā, to varam mācīties. Un atceras, kā neliela epizode raisījusi pārdomu ķēdi: “Viņš man stāstīja, kā reiz ziemā ir gājis slidenā laikā uz veikalu nopirkt kūciņas, ar ko pacienāt gaidāmos viesus. Ejot mājās, netālu no Brīvības pieminekļa paslīdējis un gandrīz kritis, taču kāda jauna meitene satvērusi pie pleciem un noteikusi: “Turieties uz kājām!” Vēlāk, ejot garām Brīvības piemineklim, Eglītis vienmēr sevī noteicis: “Turieties uz kājām!” To viņš stāstīja intervijā, ja pareizi atceros, pirms 18. novembra, un tas ir tik labs vēlējums mums visiem.”

Tāpat atmiņā spilgti palikušas sarunas ar Albertu Belu: pievilcīgs ir bijis viņa tēlainais un analītiskais skatījums uz dzīves norisēm.

Mūrnieci interesē vēsture un vēsturiskā literatūra. 11. Saeimas laikā viņa sarīkoja divas vēstures konferences – vienu par Otrā pasaules kara beigu posmu, otru – par Latviešu leģiona jautājumiem.

Nacionāli noskaņotam cilvēkam Latvijas sabiedrībā pietiek arī nelabvēļu – to, kuriem latviskas Latvijas pieminēšana vien izraisa galvassāpes, kuri murgaini ienīst valsts neatkarību un jau savus indeszobus ir paasinājuši interneta komentāros ar naidīgi absurdu apvainojumu valsts amatpersonai. Viņi to vien vēlētos kā publisku troksni, tiesāšanos, taču ir Drošības policijas “klienti”, un tai ar tiem būs jātiek galā.

Atbildības nasta

Solvita Āboltiņa spēja apvienot gan Saeimas priekšsēdētājas, gan partijas “Vienotība” vadītājas amatus. Pēc Mūrnieces kļūšanas par spīkeri politikas analītiķi izvirza jautājumu par Nacionālās apvienības līderiem. Vai Ināra reiz taps partijas priekšsēdētāja?

“Ināras atbildības nasta var augt vēl,” spriež Voldemārs Krustiņš. “Viņu sagaida smagi pārbaudījumi, tāpēc ka pret nacionāļiem ir dažādi aizspriedumi – ka viņi ir galēji, radikāli, ka neprot sadzīvot, taisīt kompromisus. Daļēji tā arī reizēm ir. Bet padomāsim, kāpēc un cik lielā mērā nacionāļiem ir jābūt arvien piekāpīgiem – kāpēc būtu jādod tāds rausītis, kādu citi kāro?”

Dace Kokareviča, Latvijas Avīze

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.