logo

Saeimas priekšsēdētājas Ināras Mūrnieces runa ārlietu debatēs Saeimā (1)

22.01.2015 Ināra Mūrniece Saeimā

Foto: Saeimas Kanceleja

Ārlietu ministra ikgadējais ziņojums ir plašs, izsmeļošs, faktiem un nodomiem bagāts. Tas noteikti ir labākais ikgadējais ārlietu ministra ziņojums, kādu esmu lasījusi. Ziņojumā īsi, bet ļoti konkrēti ir izstrādāti ārpolitikas darāmo darbu virzieni, kas šo dokumentu padara par izteikti lietderīgu. Konkrētā un skaidrā pamatvirzienu daļa nodomu ziņā ir īpaši svarīga sakarā ar Latvijas prezidentūru Eiropas Padomē, Eiropas Savienības Padomē.

Vēlos pateikties ārlietu ministram Rinkēviča kungam un visiem ziņojuma gatavošanā iesaistītajiem Ārlietu ministrijas darbiniekiem par teicamo darbu, jo īpaši ņemot vērā saspringto darba kārtību, kādā strādāts gan Latvijas Eiropas Savienības prezidentūras sagatavošanā, gan arī šobrīd. Prezidentūra sākusies cienījami, taču ir pilnīgi skaidrs, ka tā būs izaicinājumu pilna un nepieciešama būs liela elastība, un spēja ātri reaģēt. To pierādījuši janvāra sākuma notikumi Francijā un Beļģijā, kur dienas kārtībā izvirzīja drošību, kā pašu būtiskāko uzdevumu.

Latvija kopā ar Baltijas valstīm, kā arī Poliju un citiem partneriem, ir spējusi uztvert nepieciešamību izcelt drošību kā vienu no prioritātēm ļoti agrā fāzē. Tas noticis ātrāk par citām Eiropas Savienības valstīm, parādot Baltiju un arī Latviju kā jūtīgu starptautisku seismogrāfu reģionālajos ģeopolitiskajos izaicinājumos, kas spēj noteikt citiem vēl nemanāmus nākotnes satricinājumus un aicināt tiem saprātīgi gatavoties. Aizvadītais gads bija lūzuma gads, kad no Eiropas viedokļa it kā nesaprotamas bažas raidošā Baltija kļuva par iniciatori drošības stiprināšanai. Ir skaidri iezīmējies Latvijas Eiropas Savienības prezidentūras izaicinājums. Skaidra pozicionēšanās ar drošību saistītajos jautājumos attiecībā uz Krievijas agresiju Ukrainā. Vēl jo vairāk milzīgs izskaidrošanas darbs tieši Eiropas Savienības visaugstākā pārvaldes aparāta līmenī. Tostarp vēršanās pret augstu Eiropas amatpersonu centieniem mīkstināt sankcijas pret Krieviju.

To, cik svarīgi ir skaidri, nekavējoši signāli, liecina koleģiāla virkne Eiropas Savienības valstu reakcija uz Federikas Mogerīni nopludinātā e-pasta tekstu, kurā viņa rakstīja par Krievijas atkaliesaistīšanu globālajā dialogā un sankciju mīkstināšanu. Linas Linkevičius, Lietuvas ārlietu ministrs, savu pozīciju formulēja šādi: “Mums nav jāiesaista Krievija. Tā ir Krievija, kurai ir jādomā, kā iesaistīties.” Latvijas ārlietu ministrs reaģēja nekavējoši, paziņojot, ka jebkura sankciju atcelšana var notikt tikai tad, kad ir izpildītas Minskas vienošanās. Ātrums, elastība un skaidrs vēstījums šobrīd ir gan publiskās, gan klusās diplomātijas sekmīgas darbības izpausme. Ticu, ka mūsu Ārlietu ministrija jūtas droša šajā izaicinājumu pilnajā proaktīvajā darbības veidā, un mūsu mobilais ārlietu ministrs te atradīs pareizo, Latvijas interesēm atbilstošo, pieeju.

Saprotu, ka Rinkēviča kungam tas ne vienmēr ir viegli, viņš ir nevis vienkārši Latvijas ārlietu ministrs, bet Eiropas Savienības prezidējošas valsts ārlietu ministrs. Svarīga ir viņa spēja būt par Eiropas kopējo interešu aizstāvi, nevis atsevišķa pret Krieviju īpaši labvēlīga Eiropas Savienības funkcionāra pirkstu Krievijas tortē. Latvijas ārlietu ministra uzdevums ir ne tikai uzklausīt Briseles vēlmes, viņa uzdevums ir dot savu ieguldījumu kopējā balsī, kas pauž savas dibinātās bažas, prasa tās pamatot un piedāvāt risinājumu. Ticu, ka Rinkēviča kungam šāds potenciāls piemīt. Un, lai arī redzams, ka izvēle un arī šie darbības nosacījumi ne vienmēr ir viegli.

Atgriežoties pie ziņojuma, vēlos pievērst uzmanību dažiem Latvijas interesēm sevišķi svarīgiem aspektiem.

Runa vispirms ir par mūsu sadarbību ar mūsu tuvākajiem kaimiņiem Baltijas un ziemeļvalstu tā sauktā astotnieka formātā. Gan NATO, gan mūsu Baltijas jūras kaimiņiem ir izšķiroša nozīme Latvijas spējai aizstāvēties eventuālu draudu gadījumā. Šī sadarbība ir attīstāma tālāk. Tagad esam īpaši atkarīgi viens no otra, un praktiskā sadarbība ir nevis reģionāls vingrinājums, bet Baltijas un tuvāko valstu drošības jautājums.

Aizvadītais gads bija arī Aizsardzības ministrijas lieliska ieguldījuma laiks kopējā drošības sistēmā. Darbu sāka NATO stratēģiskās komunikācijas centrs, kas ieguva starptautisku statusu gada laikā. Tā atvēršana ir praktisks pienesums NATO aliansei, un Latvija aliansē kļūst par drošības vairotāju, attīstot mūsdienīgas spējas, kas būs izmantojamas transatlantiskajā telpā, kopā ar sabiedrotajiem.

Runājot par Latvijas enerģētiskās drošības jautājumiem, ziņojumā minēts (un to es vēlētos īpaši uzsvērt) par nepieciešamību ieviest Eiropas Savienības trešo enerģētikas paketi, gatavojoties gāzes tirgus liberalizācijai tuvākajā laikā. Patiešām pienācis pēdējais laiks rīkoties! Līdz šim esam bijuši neizlēmīgi un ļāvuši mūsu Baltijas kaimiņiem risināt gāzes piegādes jautājumus bez mūsu līdzdalības.

Krievijas draugu lobiju iespaids ir vispārzināms, mēs to esam pieredzējuši arī šeit, Saeimā. Tagad jāizmanto visas iespējas, ko mums sniedz Eiropas Savienības regulas enerģētiskās drošības jautājumu risināšanā.

2014.gads bija atskurbšanas gads, kad Eiropas Savienība pārtrauca minstināšanos enerģētiskās atkarības jautājumos. Ir kļuvis skaidrs, ka Eiropas Savienības dalībvalstis nedrīkst būt atkarīgas no viena piegādātāja, kā tas noticis dažviet, piemēram, Baltijas reģionā. Tāpēc ir svarīgi dažādot energoresursu piegādes un veidot savus piegādes kanālus.

Krievija ir valsts, kas ar ekonomiku spēlē politiskas spēles. Šajā situācijā Krieviju vairs nevar uzskatīt par uzticamu Eiropas Savienības partneri, ekonomiskās saistības ir pakļautas impēriskam sentimentam, un pat kultūra ir kļuvusi par politikas ķīlnieci.

Latvijai svarīgākā problēma ir un acīmredzot būs arī agresija pret Ukrainu, kas nosaka arī Krievijas pašreizējo vietu un lomu starptautiskajā vidē. Tādēļ sadarbība ar NATO un Latvijas aizsardzības spēju stiprināšana ir mūsu, tajā skaitā gan Aizsardzības, gan Ārlietu ministrijas, galvenais uzdevums.

Ir virkne problēmu, kas risināmas starptautiskajā vidē. Viens no tiem ir jautājums par jau pieminētā hibrīdkara definīciju un vietu starptautisko tiesību jomā. Krievijas uzsāktais karš Ukrainā mulsina prātus Eiropas rietumos. Ap konvencionālo karu pastāv dažādu konvenciju tīkls, kurš vispārzināmā veidā ļauj mīkstināt kara iedarbību humanitārajā sfērā. Mēs zinām, kas ir konvencionālais karš. Tādai pašai skaidrībai jāveidojas ap hibrīdkaru, sākot ar tā precīzu definīciju, un tas jādara dažādos formātos gan Eiropas Savienībā, gan arī plašāk, sākot ar ANO Cilvēktiesību komiteju.

Aizvadītais gads ir devis būtisku izpratni Eiropas Savienības izpratnē par Krievijas propagandas ietekmi. Tās ietekme jau satrauc valstis, kuras agrāk par to nedomāja, un šodien mēs dzīvojam informatīvā kara apstākļos.

Gribu atzīmēt divas praktiskas Eiropas Savienības iniciatīvas ar labu potenciālu sakārtot mediju telpu. Kvalitatīva, mūsdienīga Eiropas kanāla krievu valodā izveidošana ir vērtīga iespēja, kas ir jāizdiskutē saistībā ar Krievijas veikto informatīvo kampaņu. To savā runā uzsvēra arī ministrs. Audiovizuālās mediju pakalpojumu direktīvas grozījumi būtu iespēja radīt labāku likumdošanas rāmi arī mums nacionālajā līmenī. Direktīvas grozījumi nav šauri uzlūkojami tikai kā ar Krievijas propagandu saistīti, bet gan kā mediju vidi stiprinošs jautājums.

Attiecībā uz Ukrainu jāturpina darbs pie tā, lai Doņeckas un Luganskas grupējumus atzītu par to, kas tie būtībā ir, – par teroristiskām organizācijām. Tas būs nepatīkami Krievijai, jo nevienam nepatīk, ja sastrādāto nosauc īstajā vārdā. Tomēr tūkstoši bojāgājušo gulstas uz Krievijas atbalstīto teroristu sirdsapziņas, tādēļ laipošana ir nevietā. Tas palīdzētu valstīm, kas var izrādīties par līdzīgas agresijas upuriem. Pēdējās dienas liecina, ka agresija Ukrainā eskalējas. Zīmīgi ir Ukrainas amatpersonu paziņojumi par ārpolitikas pamatprincipu virzību uz iestāšanos NATO.

Aktuāls ir jautājums par palīdzību Ukrainai. Eiropas Savienībai jādefinē, ko var darīt kopīgi un kas jādara katrai valstij atsevišķi.

Ukraina karo mūsu karu, bet kādu dienu mēs varam saņemt rēķinu. Tādēļ Ukrainas problēmas, tostarp ekonomiskās un institucionālās, ir arī Eiropas un arī Latvijas problēmas.

Tomēr gribu noslēgt uz gaišākas nots. Kopējā drošības rūpju kontekstā būtiski ir neaizmirst vērtību jautājumu. Pārfrazējot Žaku Deloru, vajag vairāk nekā vienoto tirgu, lai iemīlētos Eiropā. Eiropai joprojām ir vajadzīga dvēsele. Eiropas dvēsele ir Eiropas neapstrīdamās vērtības: miers, spēcīga vēsturiskā atmiņa, kultūras un komunikācijas tradīcijas, labklājības pievilcība. Kopā ar tieksmi iedzīvināt sociālā taisnīguma principus, zaļa, nepiesārņotas vides kultūra un brīvības izpausmes.

Paldies ārlietu ministram vēlreiz, jo šā gada ziņojums ir domāšanu stimulējošs dokuments. Tas liek domāt par savu ieguldījumu Latvijas ārpolitikas īstenošanā mums visiem. Es ticu, ka ikviens no mums, pildot savus pienākumus, arī deputāti var atrast veidu, kā stiprināt mūsu kopējās vērtības un mūsu kopējo drošību.

 

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Zigmārs Ungurs

    24.01.2015 18:44

    Runa jau pozicionāli pareiza, bet pārāk daudz tukšas un šķietami pareizas, taču nekonkrētas frāzes. Es iepītu šajā runā konkrētus piemērus un konkrētas situācijas, būtu pavisam cits skanējums!

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.