logo

Satversmei būs preambula, kas beidzot definē Latvijas pastāvēšanas jēgu (6)

13.02.2014 Raivis Dzintars

Satversmes preambula

Raivja Dzintara ziņojums Saeimā, pamatojot Satversmes preambulas pieņemšanas nepieciešamību:

Godātie kolēģi!

Nacionālā apvienība uzskata, ka Satversmes papildinājums ar ievadu, var kļūt par  vienu no būtiskākajiem, ja ne pašu būtiskāko šīs Saeimas notikumu.

Bieži esam sūdzējušies, ka Latvijas politikā trūkst ilgtermiņa plānošanas, ilgtermiņa mērķu un spējas dažādus politiskus lēmumus vērtēt plašākās kopsakarībās. Izmaiņas, ko mēs piedāvājam veikt Latvijas galvenajā dokumentā – Latvijas Satversmē – ietver ne tikai ilgtermiņa mērķi, bet mērķi, kas ir mūžīgs. Tās definē Latvijas valsts izveidošanas, pastāvēšanas un turpināšanas jēgu.

Latvijas valsts jēga ir latviešu nācija, latviešu valoda un latviešu kultūra. Ikviens cits mērķis un uzdevums nav unikāls un nav raksturīgs tikai Latvijai. Labklājības celšana, demokrātija, cilvēktiesību ievērošana, tie ir uzdevumi, kas aktuāli daudzām valstīm un ir pašsaprotami arī Latvijai. Bet latviešu nācija, tās valoda un kultūra ir tas vienreizējais apstāklis, kas ir devis dzīvību Latvijas valstij un kas tai dos dzīvību cauri paaudzēm.

Jebkuras tautības cilvēks, kurš dzīvo Latvijā, palīdz mūsu valsts celšanā, atzīst tās mērķi un pamatvērtības, ir mūsējais un bez nošķīruma pieder Latvijas tautai. Tai pat laikā ir skumji, ka politiķi reizēm pārprasta politkorektuma vārdā izvairījušies lietot jēdzienu “latvieši”, kur nu vēl saistot to ar Latvijas valsts būtību. Tas nevar aizvainot ne krievus, ne ukraiņus, ne poļus. Ja kādu tas var aizvainot, tad varbūt ideoloģiski greizi orientētus cilvēkus, kam Latvijas vārds saistās tikai ar teritoriju, varbūt pat citas valsts teritoriju.

Saeimas partijas ir tik pat atšķirīgas, cik atšķirīga ir sabiedrība. Tai skaitā partijas, kas parakstījušas Satversmes ievada projektu. Tomēr šajā projektā definētās vērtības, simboli, vēstures patiesības un pilsoņa pienākumi ir kaut kas, kas stāvējis pāri partiju ķīviņiem un maznozīmīgākām atšķirībām. Līdzīgi kā divvalodības referendumā saliedēties valsts pamatu sargāšanai spēja Latvijas pilsoņi, tāpat šo pamatu stiprināšanai Satversmē vismaz līdz šim vienoties spējis Saeimas konstitucionālais vairākums.

Paldies par to ikvienam, kurš pielicis roku šajā darbā! Paldies ieceres autoram Egilam Levitam! Lai izdodas šo dāvanu Latvijai pasniegt negaidot simtgadi, bet uzreiz un šīs Saeimas laikā.

Dievs, svētī Latviju!

Raivis Dzintars

Grozījums Latvijas Republikas Satversmē

Izteikt Satversmes ievaddaļu šādā redakcijā:

„Ievads

1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību un veicinātu  labklājību.

Latvijas tauta izcīnīja savu valsti Brīvības cīņās. Brīvi vēlētā Satversmes sapulcē tā nostiprināja konstitucionālo kārtību un nolēma sev Satversmi. Latvijas tauta neatzina okupācijas režīmus, pretojās tiem un  uz valsts nepārtrauktības pamata, atjaunojot valstisko neatkarību, atguva savu brīvību. Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus, nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

Latvija kā demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla valsts balstās uz cilvēka cieņu un brīvību, ievēro cilvēktiesības, arī mazākumtautību tiesības. Latvijas tauta aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu.

Mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā it sevišķi veidojušas latviešu tautas tradīcijas un dzīvesziņa, latviešu valoda, universālās humānās un kristīgās vērtības. Latviešu valoda ir demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamats. Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, solidaritāte, vienlīdzība, ģimene un darbs. Ikkatrs pēc savām spējām rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturas atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajām paaudzēm.

Apzinoties sevi kā līdzvērtīgu starptautiskās kopienas sastāvdaļu, Latvija aizstāv savas intereses un dod pienesumu pasaules un vienotas Eiropas humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.

Dievs, svētī Latviju!”

Likumprojekta „Grozījums Latvijas Republikas Satversmē” anotācija

1.     Kādēļ likums ir vajadzīgs?

1. Spēkā esošā Latvijas Republikas Satversme ir pieņemta 1922.gada 15.februārī, nepilnus četrus gadus pēc valsts proklamēšanas un divus gadus pēc smagajām Brīvības cīņām, kurās neatkarīga, demokrātiska Latvijas valsts kā latviešu nācijas pašnoteikšanās īstenojums tika izcīnīta pret citu valstu un politisko spēku tīkojumiem.  Toreiz ikkatram bija skaidrs, kādēļ, ar kādu mērķi Latvijas valsts tika dibināta un izcīnīta. Tādēļ, lai arī Satversmes Sapulces komisija, kas izstrādāja Satversmi, par to diskutēja, toreiz nebija acīmredzamas nepieciešamības Latvijas valsts jēgu un būtību redzamā veidā atklāt Satversmes preambulā jeb ievadā. Arī citu valstu toreizējās konstitūcijās šāds skaidrojums toreiz vēl nebija īpaši izplatīts. Tādēļ pašreizējā Satversmes ievaddaļa gan atzīmē svarīgo Latvijas valsts konstitucionālās kārtības galīgās nostiprināšanas faktu, taču neatspoguļo  plašāk tvertus valsts pamatus.

2.    Kopš tā laika situācija ir mainījusies.  Pirmkārt, Latvija ir piedzīvojusi ilgstošu okupācijas periodu, kur totalitārā okupācijas vara mēģināja izskaust Latvijas tautas vēsturisko atmiņu par savu valsti, tās jēgu un būtību un vienlaikus nepieļaut pozitīvu attieksmi pret to nākotnē. Tas joprojām daļēji ietekmē sabiedrības attieksmi pret Latvijas valsti.

Otrkārt, toreiz vēl nebija pietiekoši nobriedis uzskats, ka demokrātiskā valstī izpratni par savu valsti, tās jēgu un būtību, mērķiem, pamatvērtībām un darbības pamatprincipiem ir vēlams padarīt redzamu un izskaidrot, lai veicinātu plašu un konstruktīvu līdzdalību un politiskajā procesā.

Šī pastiprinātā prasība pēc valsts pamatu saskatāmības izpaužas faktā, ka lielākā daļa demokrātisko valstu konstitūciju, kas pieņemtas pēc Otrā pasaules kara, savās preambulās, vai papildus tam arī konstitūcijas galvenajā daļā, atspoguļo savas valsts pamatus, tās nacionālo un konstitucionālo identitāti. Tas attiecas arī uz mūsu kaimiņvalstu – Igaunijas un Lietuvas – 1992.gadā pieņemtajām konstitūcijām. Patlaban no 50 apkopoto demokrātisko valstu konstitūcijām 37 ir preambula, kas uzrāda valsts pamatus,  vēl piecās šie pamati ir uzrādīti konstitūcijas galvenajā daļā, un tikai astoņās šādas izvērstas preambulas nav.  Ievaddaļas saskatāmības nodrošināšanas funkcija kā konstitūcijā, tā arī likumos tiek uzsvērta arī modernajā labas likumdošanas teorijā.

3.  Šo divu iemeslu dēļ būtu vēlams Satversmi papildināt ar jaunu Ievadu, kas būtu piemērots šīm atziņām.  Valsts ir ilgstošs, beztermiņa veidojums, kas aptver bijušās, esošās un nākamās paaudzes.   Tam tādēļ ir jāpauž respekts pret iepriekšējo paaudžu veikumu mūsu valsts izcīnīšanā un attīstīšanā, jāatbilst mūsdienu vajadzībām un jāiezīmē atbildība pret nākamajām paaudzēm, kurām mūsu valsts ir jānodod tālāk pēc iespējas labākā kārtībā.

Lai tas būtu iespējams, ir nepieciešams apzināties noteiktus faktus, vērtības un principus, kas ir iezīmēti šajā Ievadā.

4.   Ievaddaļas pirmā rindkopa vispirms satur konstatējumu, ka šodien pastāvošā Latvijas valsts ir dibināta 1918. gada 18.novembrī,  un līdz ar to norāda uz valsts identitāti un valsts nepārtrauktības doktrīnu.  Uzsvērts, ka Latvijas valsts nav izveidota „nejauši piegrieztā” teritorijā,  bet gan tieši latviešu vēsturiskajās zemēs (kas nosauktas Satversmes 3.pantā).  Tā ir norāde  uz latviešu tautas vēsturisko „dziļumu” pirms savas valsts dibināšanas.  Latvijas valsti dibinot, šīs latviešu zemes tika apvienotas.  Tas norāda uz sākotnējo un nesaraujamo sasaisti starp latviešu nāciju un Latvijas valsti: Latvijas valsts var pastāvēt tikai latviešu zemēs, neviena no šīm zemēm nav atdodama, un otrādi, Latvijas valsts bez latviešiem nav iespējama.

Latvijas valsti  izveidoja latviešu nācija kā politiskās gribas subjekts. Pirms tam latvieši bija kultūrnācija bez savas nacionālas valsts. Ar Latvijas valsts izveidošanu latvieši ieguva savu nacionālu valsti.  Latvijas valsts ir izveidota, balstoties uz diviem politiski-juridiskiem pamatiem, kas normatīvi leģitimē tās izveidošanu. Pirmais pamats ir latviešu nācijas negrozāmā valstsgriba, kura īstenojās Latvijas valsts izveidošanā.  Valststiesiski tā ir „konstituējošā griba” (pouvoir constituant), kas nav tiesiski regulēta un regulējama un kura kļūst par valsts pamatnormu, ja tā īstenojas.  Demokrātiskā valstī šī valstsgriba spēkā esošas konstitūcijas, tātad Satversmes ietvaros ir negrozāma, jo vairākums nav tiesīgs atņemt valsti un ar to saistīto pašnoteikšanās ietvaru mazākumam, kurš šo valsti grib turpināt. Otrais pamats ir  tautu pašnoteikšanās tiesības.

Tiek atklāti valsts galvenie mērķi (bet tas nav noslēgts uzskaitījums):

(1)  Latviešu nācijas, tās valodas un kultūras  pastāvēšanas un attīstības garantēšana cauri gadsimtiem. Tas ir idejiskais pamats, kādēļ vispār tika izveidota tieši Latvijas valsts.  Kā to konstatē arī Satversmes tiesa,  šis mērķis ir īstenojams tikai un tieši savā nacionālā valstī. Šeit parādās arī laika sasaiste („cauri gadsimtiem”), jo nācijas laika dimensija secīgi ietver gan bijušās, gan esošās, gan nākamās paaudzes.  Garantēšana  nozīmē, ka valsts ar savu politiku, atbilstoši demokrātiskas un tiesiskas valsts ietvariem (skat. tālāk trešo rindkopu), rada un uztur pamatus latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanai un attīstībai (piemēram, atbalsta kultūru u.tml.).  Šī norāde saturiski ir līdzīga Igaunijas 1992.gada konstitūcijas preambulai.

(2)   Ikviena cilvēka un visas tautas brīvības nodrošināšana ir jebkuras demokrātiskas, tiesiskas valsts mērķis. Brīvības subjekti ir gan ikviens cilvēks kā indivīds, gan visa tauta kopumā.  Jēdziens „brīvība” ietver kā ārējo dimensiju – Latvijas valsts neatkarības un tautas ārējās suverenitātes nodrošināšanu,  gan iekšējo brīvību – tautas iekšējās suverenitātes, demokrātiskās valsts iekārtas, indivīda cilvēktiesību nodrošināšanu.

(3)   Valsts mērķis ir arī labklājības veicināšana.  Labklājības subjekti ir gan ikviens cilvēks kā indivīds, gan visa tauta kopumā.  Labklājības  jēdziens ir tverams plaši. Tajā ietilpst nevien materiālā labklājība, bet jo sevišķi arī garīgā, sociālā, kultūras labklājība. Labklājība vispirms ir indivīda vēlmes un darba jautājums, valsts to nevar nodrošināt, taču valsts mērķis ir veicināt tās sasniegšanu.

5.  Ievada otrā rindkopa satur norādes uz Latvijas vēstures pagriezieniem pēc valsts proklamēšanas.  Jāuzsver, ka tas nav Latvijas vēstures stāstījums, bet gan šo vēstures pagriezienu un samezglojumu izvērtējums no valsts leģitimācijas viedokļa, tātad politiski-juridiskas attieksmes paušana.  Subjekts ir Latvijas tauta.

Šeit minēti četri lielākie vēstures pagriezieni un samezglojumi kopš 1918.gada 18.novembra:

(1)   Valsts izcīnīšana Brīvības cīņās  (1918-1920).  Bez politiskās mērķtiecības un uzvaras Brīvības cīņās Latvijas valsts būtu gājusi bojā kā virkne citu tajā pašā laikā izveidotu jaunvalstu.

(2)   Valsts konstitucionālās kārtības nostiprināšana un pēc divām pagaidu konstitūcijām (1918 un 1920) Satversmes pieņemšana 1922.gada 15.februārī.  Ar to tika pabeigts Latvijas valsts izveidošanas process.

(3)   Okupācijas režīmu neatzīšana un pretošanās.  Okupācijas režīmi minēti daudzskaitlī, tātad aptver gan padomju, gan vācu okupācijas režīmus. Būtiski ir tas, ka Latvijas tauta tos neatzina un pretojās tiem.  Latvijas valsts turpināšanās balstās nevis uz tiem, kas sadarbojās ar okupantiem, bet gan uz tiem, kas šos režīmus neatzina  un tiem pretojās.

(4)   Brīvības atgūšana, atjaunojot savu valstisko neatkarību uz valsts nepārtrauktības pamata.  Šeit Satversmes tekstā tiek nostiprināta 1990.gada 4.maija Deklarācijā noteiktā valsts nepārtrauktības doktrīna.  Vienlaikus uzsvērta valstiskās neatkarības augstākā jēga – brīvība.

Trešajā teikumā ir norādīta tautas attieksme pret savas tautas vēsturi un pārdzīvojumiem:  Tā godina savus brīvības cīnītājus, piemin svešo varu upurus un nosoda nacistiskā un padomju okupācijas režīma noziegumus.

6.  Ievaddaļas trešā rindkopa atklāj Latvijas valsts darbības virsprincipus.  Tie atbilst  modernai Rietumu tipa demokrātiskai valstij, uzrādot arī specifiskās Latvijas iezīmes.

Latvija ir uzskatāma par demokrātisku, tiesisku, sociāli atbildīgu un nacionālu valsti.  Šo Latvijas valsts iekārtu raksturojošo kategoriju politiskais un juridiskais saturs ir tālāk izvērsts Satversmes institucionālajā un cilvēktiesību daļās, Saeimas pieņemtajos likumos, Latvijai saistošajās Eiropas Savienības tiesību normās, Satversmes tiesas un citu tiesu spriedumos.

Visa valsts darbība balstās uz cilvēka cieņu un brīvību  kā valsts tiesībfilozofiskajām aksiomām un cilvēktiesībām kā valsts rīcības ārējo ietvaru. Lai gan tas jau izriet no norādītā cilvēktiesību ievērošanas principa, tomēr īpaši norādītas mazākumtautību tiesības.

Otrais teikums nosaka, ka Latvija nevar būt neaizsargāta.  Latvijas tauta savas valstiskos pamatus aizsargā – tā aizsargā savu suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju un demokrātisko valsts iekārtu. Tās ir ikviena tiesības un morāls pienākums, bet likumos noteiktajos gadījumos tas var būt arī tiesisks pienākums (piemēram, militārais dienests, minēto pamatu krimināltiesiskā aizsardzība). Tas ir jo sevišķi Latvijas tautas pārstāvju – valsts amatpersonu – pienākums.

7.  Ievaddaļas ceturtā rindkopa norāda vērtības, uz kurām balstās mūsu sabiedrība un norādes uz galvenajiem faktoriem, kas  veido mūsu identitāti.  Ar „mēs” jāsaprot katrs, kas uz šo vērtību pamata jūtas piederīgs Latvijai.  Uzskaitījums, protams, nav pilnīgs, te norādīti tikai būtiskākās vērtības un faktori. Indivīds nekādā ziņā nav spiests tām pievienoties, katrs var veidot pats savu vērtību sistēmu un identitāti, gan izmantojot daļu no šeit minētajiem faktoriem, gan arī nevienu no tiem. To pilnā mērā garantē cilvēktiesības.

Pirmais teikums iezīmē mūsu ģeopolitisko lokalizāciju – mēs atrodamies Eiropas kultūrtelpā. Tālāk pirmais teikums norāda mūsu kultūras identitātes saknes – tās sakņojas gan sākotnēji latviskajā „atzarā” (tradīcijās, dzīvesziņā), gan universālās humānās vērtībās, kas lielā mērā izaugušas no apgaismes idejām, gan visu Eiropas kultūrtelpu ietekmējušajās kristīgajās  vērtībās (tam nav nekāda sakara ar attieksmi pret baznīcām, kuru regulē Satversmes 99.panta otrais teikums).  Centrālā mūsu identitātes sastāvdaļa ir latviešu valoda.  Uzskaitījums nav pilnīgs, te norādīti tikai būtiskākie faktori.

Otrais teikums, kas atbilst Saeimas 2012.gada 2.februāra paziņojumā par latviešu valodas valstisko lomu teiktajam, norāda uz latviešu valodu kā demokrātiskās līdzdalības un saliedētas sabiedrības pamatu. Latviešu valodai ir jābūt kopējai visiem, kas jūtas piederīgi Latvijai, neatkarīgi no izcelsmes un nacionālās pašidentifikācijas. Bez tās nav iespējama pilnvērtīga demokrātiska līdzdalība un saliedēta sabiedrība. Tādēļ valstij tā ir jāveicina, lai tā patiesi kļūtu par mūsu kopējo valodu.

Trešais teikums norāda uz pašām svarīgākajām sabiedrības pamatvērtībām – brīvību, godīgumu, taisnīgumu, solidaritāti, vienlīdzību.  Šīs vērtības ir nepieciešamas, lai funkcionētu demokrātiska un tiesiska valsts un tai atbilstošas tiesības, jo jebkuras tiesības vienmēr balstās uz aksiomātiskām pamatvērtībām. Šīs pamatvērtības izpaužas arī valsts struktūrā.  Savukārt norādes uz ģimeni un darbu nozīmē, ka šīs sociālās dzīves formas ir morāli un tiesiski atzīstamas un veicināmas.

Ceturtais teikums norāda uz indivīda vietu sabiedrībā un saistību ar to.  Indivīdam pēc savām spējām ir jārūpējas vismaz par sevi, saviem tuviniekiem un par sabiedrības kopējo labumu.  Tas ir morāls atgādinājums, vērsts pret vienpusēju sabiedrības izmantošanu. No indivīda tātad tiek prasīts pozitīvs pienesums. To konkrēti nosaka likumi, taču indivīds ir aicināts dot sabiedrībai vairāk, nekā to nosaka likumi.  Tālāk norādīts uz indivīda pienākumu izturēties atbildīgi pret līdzcilvēkiem, valsti, vidi, dabu un nākamajā paaudzēm.  Atšķirībā no iepriekš minētā, šeit tiek prasīts nevis pozitīvs pienesums, bet gan tikai atbildīga izturēšanās, t.i. nekaitēt minētajām vērtībām.

8.   Ievada piektā rindkopa uzrāda Latvijas vietu un uzdevumus starptautiskajā kopienā. Latvijai tieši kā mazai valstij ir aktīvi jāpiedalās pasaules politikā.  To darot, Latvijai ir divi mērķi – pirmkārt, aizstāvēt savas intereses un, otrkārt, dot pienesumu pasaules un vienotas Eiropas (jo sevišķi Eiropas Savienības ) humānai, ilgtspējīgai un demokrātiskai attīstībai.  Šie mērķi gan definēti ļoti plaši, taču tie ir pietiekoši skaidri, lai noteiktu Latvijas pozitīvo lomu pasaulē un Eiropā.

9.    Ievaddaļu noslēdz Latvijas valsts himnas ievadvārdi, kas piešķir ievada tekstam emocionālu pieskaņu.

2.Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz sabiedrības un tautsaimniecības attīstību?

Grozījumu mērķis ir papildināt Satversmi ar Ievaddaļu, kas, līdzīgi kā daudzās citās demokrātiskās valstīs, labāk atklāj valsts pamatus.  Vidējā un ilgākā laika posmā tas stiprinās sabiedrības pozitīvu attieksmi un atbildību pret savu valsti, un līdz ar to nostiprinās demokrātisko valsts iekārtu.

3. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz valsts budžetu un pašvaldību budžetiem?

Neparedzēti izdevumi valsts budžetā nav nepieciešami.

4. Kāda var būt likuma iespējamā ietekme uz spēkā esošo tiesību normu sistēmu?

Satversmes Ievaddaļa apstiprina pastāvošo Latvijas tiesību sistēmu, it sevišķi tās konstitucionālo iekārtu.  Konstitucionālais likumdevējs, balstoties uz savu demokrātisko leģitimāciju un atbildību par valsti, ar to  padara redzamus valsts pamatus, uz kuriem balstās un kurus ietver Latvijas tiesību sistēma, un līdz ar to padara to skaidrāku un vieglāk piemērojamu.

5. Kādām Latvijas starptautiskajām saistībām atbilst likumprojekts?

Likumprojekts šo jomu neskar.

6. Kādas konsultācijas notikušas, sagatavojot likumprojektu?

Diskusijas sabiedrībā un ekspertu vidū par Satversmes preambulu jeb Ievadu ir iesācis jurists un politologs Egils Levits jau 2012.gada sākumā, un viņš arī ir sagatavojis un publicējis preambulas pirmo variantu kā pamatu konkrētiem viedokļiem.  Pēc tam par to ir notikušas ļoti plašas sabiedrības un ekspertu diskusijas. 2013.gada 25.oktobrī par šo jautājumu Latvijas universitātē ir notikusi konference, izdevums „Jurista vārds” jautājumam ir veltījis divus speciālnumurus – savu 2013.gada 24. septembra numuru un 2013. gada 22.oktobra numuru.  Ir izskanējuši dažādi, arī pretēji viedokļi, kas demokrātiskā sabiedrībā ir nepieciešami. Virkne no izskanējušajiem argumentiem ir ietverti šajā projektā.  Šis projekts iesniedzēju ieskatā ir izsvērts un tas formulēts tā, lai veicinātu tā mērķi – stiprināt Latvijas valstiskumu un demokrātisko valsts iekārtu.

7. Kā tiks nodrošināta likuma izpilde?

Likuma izpilde tiks nodrošināta saskaņā ar normatīvajos aktos noteikto kārtību un ar jau esošo valsts institūciju palīdzību. Jaunu institūciju dibināšana nav nepieciešama.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Uldis Veģis

    24.02.2014 21:58

    Satversmes preambula,protams, ir ļoti nepieciešams dokuments,kas vairos latviešu nacionālistu spēkus. Nacionālisti ir vienīgie kas var aizstāvēt latviešu valsti un tās Satversmi un preambula dod mums tiesības to darīt. Kas ir galvenais drauds latviešu valstij? Tas ir krievu imperiālisms. Tāpēc latviešu nacionālistiem kādā forumā ir jāpieņem īstena latviešu nacionālista kodeks,kura pirmais bauslis skan:Tev nebūs kalpot krievu imperiālismam. Nupat ukraiņu tauta parādija ka viņa negrasās kalpot krievu imperiālismam un padzina savējo krievu imperiālisma pakalpiņu Janukoviču.

  • Mārtiņš Smilga

    24.02.2014 12:24

    Vai kāds no jums ir Satversmi izlasījis iedziļinoties pantos izteiktajās domās? Liekas ka nē! "Mūsu sabiedrības galvenās pamatvērtības ir brīvība, godīgums, taisnīgums, ... " Ir dīvaini lasīt, ka godīgums nav taisnīgums un taisnīgums nav godīgums :))) Vēl jo vairāk, Satversmes "tēvi" 92.pantā ir paredzējuši, ka - "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā." Taisnīgā tiesā - nevis godīgā un taisnīgā :))) Pastāvot vienam galvenajam, otrs ir iekļauts tajā un šie divi jēdzieni NEKAD savstarpēji nekonkurē :)))

    • Kaspars Augulis

      24.02.2014 20:27

      Taisni otrādi, jo Latvijas Republikas Satversmes 92.pants ar tajā izteikto normatīvo ideju liek skaidri un gaiši saprast, ka tiesiskums tiek stādīts augstāk par atsevišķa cilvēka subjektīvo skatījumu uz godīguma pakāpes esību, tādejādi liedzot pastāvēt iespējai, grozīt tiesas spriestos lēmumus te uz vienu, te uz otru pusi pakārtojot to individuālām vēlmēm un godīguma izpratnei. Savukārt vārds „taisnīga” pilnā mērā atspēko savu ideju, jo kā gan Satversmes panti var būt negodīgi, ja likums nosaka, ka valsts konstitūciju ir iespējams grozīt tautas nobalsošanas ceļā, tādejādi tiek izslēgts variants, ka 92.pantā minētais vārds „taisnīga” prasa papildus skaidrojumus un īpašību raksturojošus komentārus.

  • Kaspars Augulis

    13.02.2014 23:37

    Jāteic, ka, gribot negribot, ir jāpiekrīt šim viedoklim. Pareizāk sakot, nav veikti nevis atsevišķi Egila Levita Satversmes preambulas teksta grozījumi, bet jāteic, ka ir burtiski pārfrāzēta lielāka daļa ietvertās idejas nevarīga kompromisa vārdā par labu tiem politiskajiem spēkiem, kuri tik vēlīgi, pēkšņi, šo - Satversmes preambulas variantu, atbalstīja nodošanai izskatīšanai parlamenta attiecīgajā darba komisijā. Atsevišķas tēzes ļoti veiksmīgi ir palikušas iekļautas arī jaunajā variantā, bet to neapstrīdamu juridisko spēku un atzinumu draud mazināt Satversmes preambulā neiekļautās sadaļas un lieliski komentētās domas, kādas tās bija sākotnējā variantā.

  • Marlēna Pirvica

    13.02.2014 18:10

    Negribu būt piekasīga, bet tomēr. Es gan neesmu gandarīta par iznākumu. Piemēram: Jurista Egila Levita piedāvātajā preambulas tekstā bija teikts: "...) nācijas saliedēšanās un nacionālās pašapziņas veidošanās rezultātā 1918.gada 18.novembrī latviešu vēsturiskajās zemēs proklamētā Latvijas Republika ir izveidota uz latviešu nācijas negrozāmās gribas un tās neatņemamo pašnoteikšanās tiesību pamata, lai varētu brīvi pašnoteikties un kā valstsnācija veidot nākotni pati savā valstī." Savukārt "jaunajā" Vienotības privatizētajā preambulā šis punkts skan šādi: "1918.gada 18.novembrī proklamētā Latvijas Republika ir izveidota, apvienojot (vai vēlāk latviešus nesauks par okupantiem šāda vārda dēļ?) latviešu vēsturiskās zemes, balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tās neatņemamajām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu (kuri ir tie, kas taisās latviešu tautai būt par garantu vai galvotāju kā bankā?) latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību (vai tiešām latviešiem savā zemē ir vajadzīga tikai valoda un kultūra?) cauri gadsimtiem, nodrošinātu ikviena cilvēka un visas tautas brīvību (vārdkopu dublēšana, ar kādu mērķi? Kāpēc jāuzsver vārds „visas”, ja iepriekš jau ir noskaidrots, kas tā ir par tautu?) un veicinātu labklājību." Replika: Ne velti tagadējo variantu atbalsta ZZS un SC tagad klusē. Latviešu tauta Satversmes ievadā uzrādās pagātnes formā, tas nozīmē, ka likumiskā kārtā latviešu tauta nākotnē nav paredzēta, tā tiek izšķīdināta "Visi" formā, kā tas rakstīts jaunajā ievadā. Jaunajā ievadā ir arī paredzēts, ka latviešu tautai ir pienākumi pret mazākumtautībām, kaut gan tādas Latvijā ir varbūt viena-čīgāni, pārējās ir cittautieši ar savu Tēvzemi, kura nav pazudusi no pasaules kartes. Nav paredzēti nekādu pienākumu pret latviešu tautu. Jaunajā preambulā parādās arī citas latviešu tautai nesaistošas un neraksturīgas lietas. Manuprāt, būtu lietderīgi padiskutēt par to, kāda patiesībā loma ir ievēlēta latviešu tautai-pamatnācijai vai valstnācijai, kurai būtu jābūt priekšrocības savā zemē un ir pelnījusi valstnācijas titulu, tēlaini izsakoties.

    • Kaspars Augulis

      13.02.2014 23:38

      Jāteic, ka, gribot negribot, ir jāpiekrīt šim viedoklim. Pareizāk sakot, nav veikti nevis atsevišķi Egila Levita Satversmes preambulas teksta grozījumi, bet jāteic, ka ir burtiski pārfrāzēta lielāka daļa ietvertās idejas nevarīga kompromisa vārdā par labu tiem politiskajiem spēkiem, kuri tik vēlīgi, pēkšņi, šo - Satversmes preambulas variantu, atbalstīja nodošanai izskatīšanai parlamenta attiecīgajā darba komisijā. Atsevišķas tēzes ļoti veiksmīgi ir palikušas iekļautas arī jaunajā variantā, bet to neapstrīdamu juridisko spēku un atzinumu draud mazināt Satversmes preambulā neiekļautās sadaļas un lieliski komentētās domas, kādas tās bija sākotnējā variantā.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.