logo

Skats uz Ulmaņa apvērsumu vairs nav tik klišejisks (1)

15.05.2014 Latvijas Avīze Latvijā

Kārlis Ulmanis

Skats uz Kārļa Ulmaņa 1934. gada 15. maija apvērsumu, salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem, tagad vairs nav tik klišejisks, uzskata vēsturnieks, dokumentālās filmas “Padomju stāsts” autors un arī Eiroparlamenta deputāta kandidāts no Nacionālās apvienības Edvīns Šnore. Sarunā ar žurnālistiem Voldemāru Krustiņu un Viesturu Sprūdi Šnore atklāj, ka nākamgad plāno pabeigt jaunu dokumentālo filmu. Pret iespēju pēc dalības Eiroparlamenta vēlēšanās šoruden kandidēt vēl Saeimā viņš gan ir atturīgs.

– Kā vērtējat tās vēsturnieku publikācijas, kas pēdējos gados bijušas par Kārli Ulmani un 1934. gada 15. maija apvērsumu?

E. Šnore: – Man šķiet, publikācijas, kuras lasāmas tagad, atšķiras no vērtējuma, kāds bija pirms vairākiem gadiem. Agrāk bieži rakstīja, ka Kārļa Ulmaņa valdīšanas laiks bija “slikts”, ka tā bijusi “demokrātijas iznīcināšana” un Ulmanis bijis vainojams pie padomju okupācijas. Patlaban skats ir izsvērtāks nekā agrāk. Tas ir saistīts ar to, ka vēsturnieki 15. maija apvērsumu, tā sekas un kontekstu ir vairāk pētījuši. Bet varbūt izmaiņas saistās arī ar to, ka mainās mūsu Latvijas politiskā konjunktūra un līdz ar to ulmaņlaiku vērtējumi.

– Konjunktūra patiešām mainās. Ja jau akadēmiskā autoritāte Jānis Stradiņš atzinis, ka Kārlis Ulmanis daļai latviešu ir latviskās Latvijas simbols, tātad arī vēsturnieki un akadēmiķi pamanījuši, ka sabiedrības daļa konstanti turas pie tā, ka Ulmaņa praktiskais pienesums ir pozitīvi vērtējams.

Nedrīkst aizmirst: ja nebūtu viņa, iespējams, nebūtu arī Latvijas. Mēs nezinām, kā bez viņa būtu 1918. gada 18. novembrī un kā 1919. gadā, kad viņš saglabāja valsts ideju, kaut praktiski visa Latvijas teritorija bija okupēta.

Ja vērtē 15. maiju, jāpatur prātā arī šie divi gadi. Tāpat tas jāpatur prātā, kad runā par 1940. gadu, ko visvairāk pārmet Ulmanim. Nedomāju, ka viņš bija vainojams padomju okupācijā. Apstākļi, kādi toreiz bija, liecina, ka ar vai bez Ulmaņa Latvija tāpat tiktu okupēta.

– Mēs atzīstam par labu Ulmaņa darīto latviešu pašapziņas celšanā un Latvijas saimniecībā, taču mulstam, kad jāvērtē pats 15. maija apvērsums.

– Ja runā par apvērsumu, tad jāskatās konteksts, kādā tas notika. 1934. gadā vairumā Eiropas valstu demokrātijas mūsdienu izpratnē nebija. Tās nebija nevienā no Latvijas kaimiņvalstīm. Lielākā daļa Eiropā dzīvojošo bija dzimuši monarhijas apstākļos. Autoritāra pārvalde viņiem nelikās ne kas noziedzīgs, ne krimināls. Tas mainījās tikai pēc Otrā pasaules kara, kad kļuva redzams, kā autoritārisms var novest pie totalitārisma un beigu beigās pie milzīgiem cilvēku upuriem. Pēc kara visi bija gudri. Turklāt teikt, ka Ulmaņa autoritārisms būtu salīdzināms ar Hitlera vai Staļina režīmu, ir muļķīgi, jo visā Ulmaņa valdīšanas periodā neviens netika sodīts ar nāvi. Komunisti, kuri tajā laikā sēdēja Latvijas cietumos, tikai tāpēc vien palika dzīvi. Viņu kolēģi Padomju Savienībā tikmēr aizgāja bojā. Vēl interesanti, ka tie, kuri pēc 15. maija cieta no Ulmaņa represijām, piemēram, Eduards Berklavs, kurš tika Kalnciema akmeņlauztuvēs, atskatoties vēlāk nāca pie slēdziena, ka apvērsums nemaz tik nosodāma lieta nav bijis.

– Neviens te redakcijā aicināts vēsturnieks līdz šim nav spējis atbildēt, vai tiesa, ka atlaistie Saeimas deputāti pēc tam no valsts līdzekļiem saņēma kompensācijas savas deputāta algas apmērā!

– Šajā sakarā var pieminēt kompensāciju Valsts prezidentam Albertam Kviesim, kad viņš atstāja savu amatu 1936. gadā. Šodien daudzi Ulmani kritizē par nedemokrātismu, taču turpina atbalstīt un izmantot viņa iedibināto kārtību, ka aizejošajam prezidentam valsts piešķir dzīvokli.

– Mēs sakām, ka Ulmanis bija diktators, pie kura viss bijis slikti, bet pēc tam vaimanājam, ka latviešiem trūkst pašapziņas, ka kara gadījumā visi mukšot no Latvijas prom! Jā, Ulmanim piemita godkārība un vēl šādas tādas īpašības, taču darbs, ko viņš tajos sešos gados darīja Latvijas labā, nav uzskatāms par nodevību!

Nopietni vēsturnieki, piemēram, Inesis Feldmanis, saka skaidri: ja nebūtu Ulmaņa sešu gadu, varbūt mēs tagad te latviski nemaz nerunātu. Tā latviskā pašapziņa, ko toreiz kultivēja, ir nenovērtējama. Bez tās mēs, iespējams, 1991. gadā nemaz nebūtu spējuši atjaunot savu valsti.

Šīgada aprīļa beigu aptauja, kas uzrādīja, ka militāru draudu gadījumā valsti būtu gatava pamest piektdaļa iedzīvotāju, ir rezultāts tam, ka atjaunotajā Latvijā mums visa centrā ir materiālā labklājība. Tādas kategorijas kā patriotisms, dzimtenes mīlestība noslīdējušas otrajā plānā, kļūstot pat par nievu objektu.

– 1934. gadā Ulmanis, lai dotu Latvijai pašapziņu, organizēja apvērsumu. Ko vajadzētu darīt mūsdienās pašapziņas atgūšanai?

– Pirmkārt, uz lietām jāraugās objektīvi, kontekstā, kurā tas notiek, nevis visu savējo kritizējot un paņemot tikai kaut kādus saukļus no Rietumos valdošās konjunktūras. Otrkārt, jābeidz kaunēties pašiem no savas vēstures. Un nevajag kaunēties to stāstīt arī citiem. Mēs it kā kautrējamies te padomju laikā atbraukušajiem teikt, ko mums nozīmē pašiem savi svētki un ko mums nozīmē, piemēram, 9. maijs. Es patlaban uzņemu filmu par latviešiem pretošanās kustībā pēc kara. Esmu intervējis daudzus, kuri ārkārtīgi smagi cieta no padomju okupācijas, zaudēja ģimeni, paši tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs. To ir būtiski pateikt arī tiem, kas šobrīd svin 9. maiju. “Līferēšanās” un aplinki nevienu nesaista. Ja sacīsi patiesību, radīsies arī pašapziņa. Bet mums, tieši runājot par neseno vēsturi, daudz kas balstās uz mākslīgām konstrukcijām un meliem. Ir ērtāk runāt par “lielo atbalstu”, kādu, piemēram, 1991. gada referendumā Latvijas neatkarībai sniedza šodienas nepilsoņi, kaut tie ir klaji meli. Ja kaut ko veido uz nepatiesību bāzes, nekas nevar sanākt un nav arī sanācis.

– Vairāk jābūt pašiem sev?

– Jā. Teiksim, 16. marts. No vienas puses, valdība saka, ka latviešu leģionāri nebija noziedznieki, no otras, norobežojas no piemiņas gājiena un pat soda cilvēkus, kas tajā piedalās. Mēģinot politkorekti sniegt kaut kādu sarežģītu vēstījumu, beigās viss iznāk otrādi un ārzemju prese iztulko Latvijas valdības 16. marta signālus pavisam ačgārni. Lietas jāsaka tādas, kādas tās ir. Tad to sapratīsim gan paši, gan to pieņems arī citi.

– Esat Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts. Kādi ir jūsu secinājumi par Latvijas sabiedrībā gaidāmo pēc Ukrainas notikumiem? Tatjana Ždanoka raksta, ka latviešu vara ir gļēva un tagad īstais laiks panākt savus mērķus. Mūsuprāt, ir tikai divas izvēles – vai nu enerģiski uzstāties par latvisko interešu aizstāvēšanu, vai kā parasti…

– Ždanoka Latvijas politikā jau ir kopš 1990. gada, kad atteicās balsot par valsts neatkarību. Politiskos procesus un spēkus viņa pazīst labi. Diemžēl viņai var tikai piekrist. Mani tiešām pārsteidz gatavošanās tagad dot lielu naudu krievu valodas mediju paplašināšanai te Latvijā. Tas viss taču šajos 20 gados ir izmēģināts – tulkošanas un valodas kursi! Tie, kas tiešām vēlas uzzināt Latvijas ziņas, var to darīt latviešu valodā. Uz 9. maiju “Latvijas Radio 4” biju ievietojis nelielu skaidrojumu krieviem, ko latviešiem nozīmē 9. maijs, kādēļ latvieši to nesvin. Tur vispirms bija debates, vai to vispār vajag. Es arī paklausījos “Latvijas Radio 4” Uzvaras dienas svētku programmu. Vai tiešām Latvijas radio kanālā par valsts naudu to ir nepieciešams darīt? Maskavā tas vēl ir saprotams, bet šeit svinēšana ir izaicinoša necieņas demonstrācija. Nezinu, kāpēc tas netiek skaidri pateikts. Pietāte? Bailes? Paskatieties uz tiem “veterāniem” pie Pārdaugavas pieminekļa. Pārsvarā viņiem ir 60 – 75 gadi. Tie ir atvaļinātie PSRS okupācijas karaspēka virsnieki, kas tur staigā kā lieli varoņi. Ar Otro pasaules karu viņiem nav nekāda sakara.

– Ko doktors Šnore darīs lietas labā, ja iekļūs Eiropas Parlamentā?

– Turpinātu darīt to pašu, ko savā ziņā 2008. gadā sāku ar dokumentālo filmu “Padomju stāsts” – mēģinātu pārliecināt Rietumus par tām svarīgajām vēstures lietām, kas sasaucas ar šodienu. Toreiz pēc pirmizrādes parlamentā man nāca klāt un teica, ka filmas otrajā daļā redzamais par Vladimira Putina vēlmi atjaunot PSRS vairs nav aktuāls. Šodien redzam, ka tas ir aktuālāk nekā jebkad. Ar ko pēdējos gados bija pazīstama Latvijas ārpolitika? Ar to, ka lobēja bezvīzu režīmu ar Krieviju un tāpat savā ziņā Krievijas intereses ES. Tas nav mans, bet ārzemju ekspertu vērtējums. Pārmērīgā ekonomiskā sasaiste ar Krieviju – tās ir lietas, par kurām jau pirms vairākiem gadiem bija skaidrs, ka ne pie kā laba tas nenovedīs, lai cik kārdinoša šī sadarbība šķistu. Ceru, ka tagad līdztekus Nacionālajai apvienībai, kas allaž par to runājusi, šīs lietas sāk saprast arī citi politiķi.

– Vai uzskatāt, ka Eiropas Parlamentā varat izdarīt vairāk nekā Saeimā?

– Mana līdzšinējā darbība lielākoties bijusi saistīta tieši ar Eiropu. Biju projektu vadītājs ES zinātnes un inovāciju ietvarprogrammā, kur guvu pieredzi eiropiešu pārliecināšanā par lietām, kas mums svarīgas. Pēc izglītības esmu politikas zinātnes maģistrs starptautiskajās attiecībās, un arī mans doktora darbs bija saistīts ar Eiropas vēsturi.

– Nesen kļuvāt par Ministru kabineta PSRS totalitārā komunistiskā okupācijas režīma zaudējumu aprēķināšanas komisijas vadītāju.

– Tas ir sabiedrisks darbs, par kuru algu nemaksā. Darbībai Eiropas Parlamentā tas netraucētu, drīzāk papildinātu, jo rastos iespēja virzīt PSRS okupācijas zaudējumu problemātiku ES darba kārtībā. Komisijas eksperti ir uzsākuši virkni pētījumu, kurus nepieciešams pabeigt. Tāpat nepieciešams akcentēt konkrētiem cilvēkiem nodarīto zaudējumu tēmu. Daudzi mūsu līdzpilsoņi savas dzīves labākos gadus bija spiesti pavadīt necilvēcīgos apstākļos, strādājot šahtās, ceļot rūpnīcas, būvējot dzelzceļus Krievijā. Viņu radītās vērtības Krievija izmanto vēl šodien. Šie cilvēki ir pelnījuši kompensāciju! Gluži tāpat, kā to ir pelnījuši un saņem nacistu upuri! Lai arī ES atzinusi vācu nacistu un padomju komunistu totalitāros režīmus par vienlīdz noziedzīgiem, līdz šim ES nav darījusi pietiekami, lai nodrošinātu līdzvērtīgu attieksmi pret abu režīmu upuriem. Kā eiroparlamentārietis strādātu pie tā, lai ES, pirmkārt, atzītu šīs netaisnības pastāvēšanu un, otrkārt, likvidētu to – vai nu izdarot spiedienu uz Krieviju, vai arī, ja tas nevainagojas panākumiem, atrodot līdzekļus ES budžetā. Totalitāras okupācijas seku likvidēšanu nevar uzkraut vienīgi okupētās valsts pleciem. Tas ir kopīgs Eiropas pienākums, kas jārisina solidāri. Kas gan cits ja ne Latvijas pārstāvji Eiropā šos jautājumus virzīs?

Latvijas Avīze

 

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Kaspars Augulis

    15.05.2014 21:27

    Vērtējot 1934.gada notikumus, daudziem rodas visneparedzamākie slēdzieni un pieņēmumi par valsts apvērsumu, tā likumību un Kārli Ulmani kā personību. Tomēr, nenoliedzami, ar 1934.gada vēsturiskajiem notikumiem, aizsākās Zelta laiki Latvijas valsts attīstības kodolam – tās zemniekiem. Valsts, ne tikai atvieglojot, bet aktīvi atbalstot ražošanas un zemkopības pasākumus, drīz vien panāca nepārprotamu Latvijas konkurētspēju Eiropas tirgū. Bez šaubām, šo gadījumu var uzlūkot kā kārtējo varas pārņemšanas piemēru, tomēr, mums jāspēj nošķirt politiskās un juridiskās puses slēdzienus un viedokļus par 15.maija notikumiem ar tam sekojošo vispārējo Latvijas valsts uzplaukumu. K.Ulmanis ir jāuztver, nevis kā autoritārisma ieviesējs, bet gan kā valstsvīrs un cilvēks, kurš ar sistemātisku darbu pierādīja, ka mēs latvieši iespējam sasniegt lielus rezultātus tautsaimniecības jautājumos. Tieši šīs apziņas radīšana un pierādīšana ar konkrētiem sasniegumiem ir lielākais mantojums ko mums atstājis K.Ulmanis un mērķis uz ko ir jātiecas mūsdienās, tikai pielietojot demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipus un instrumentus, radīt un veidot Latviju par to plaukstošo zemi, par kādu to iestājās K.Ulmanis.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.