logo

Stiprākais Latvijas drošības garants (7)

17.04.2014 Raivis Dzintars Latvijā

drošība

Ikvienam, kurš aktīvi seko līdzi Ukrainas notikumiem, vēro starptautisko un Latvijas cilvēku reakciju, ir virkne neatbildētu jautājumu. Vai tā ir vien lielvaru stīvēšanās par stratēģiskām pozīcijām, vai sākums globālai bezkompromisu cīņai? Vai tas starptautiskais atbalsts, uz ko velti cerēja mūsu vectēvi, ir pavisam kaut kas atšķirīgs no tām garantijām, kuras šodien sola NATO 5. pants? Vai nedrošība un saspīlējums drīz pāries, vai vilksies mokoši ilgi, vai varbūt notikumi attīstīsies lavīnveidīgi, sasniedzot mūs ātri un nesagatavotus? Ja notiks kāds no sliktākajiem scenārijiem, kā tas būs? Kur atradīsies katrs no mums, kur būs mums tuvie? Vai zināsim katrs, kas jādara? Vai radīsim sevī spēku pieņemt vispareizāko lēmumu? Vai vispār būs iespēja?

Lai kā gribētos sadzirdēt pārliecinošas atbildes, tās šodien neviens nevar sniegt. Nav vērts meklēt to, ko nevar atrast. Ne Andris Bērziņš, ne Artis Pabriks, ne Raivis Dzintars (kurš , starp citu, raugās uz Latvijas nākotni ar lielu optimismu), ne pat Anderss Fogs Rasmusens nesniegs atbildes, kas iedotu pilnīgu sirdsmieru vai pārliecinošas prognozes par to, kā viss notiks. Vai tas nozīmē, ka šajā situācijā neko nevaram darīt un jāatstāj viss pašplūsmā? Nekādā ziņā! Tieši pretēji. X stunda var pienākt un var nepienākt. Bet šodiena jau ir klāt. Un tā ir mūsu iespēja.

Cilvēku paralizē neziņa par nākotni. Tomēr nezināmā nākotne iestāsies kaut kad vēlāk, bet paralīze izpaužas uzreiz. Tas ir neracionāli un izšķērdīgi. Ja ļausim iedomām par nākotni valdīt pār šodienu, tad nākotni var pazaudēt bez cīņas.

Mums rūp, kas grūtā brīdī notiktu ar mūsu mājām, mūsu tuvajiem, ar mūsu tautu un valsti. Nezinām, kādas izvēles būs aktuālas pēc laika, bet zinām, kā pareizi būtu rīkoties tagad. Pavadīt laiku sirsnīgās sarunās ar tuvajiem, kopā sportot vai apmeklēt muzejus, tā vietā, lai tērētu dzīvi pie tv ekrāna. Audzināt bērnus, stāstīt viņiem latviešu tautas pasakas, dziedāt, mācīt, ko nozīmē savs karogs, sava kultūra, sava valoda… Apņemties vismaz grūtos brīžos nekašķēties par sīkumiem un vairāk labu teikt par savu valsti. Iedvesmot, iedrošināt, nevis pazemot, „zāģēt”, atriebties…

Reiz katru rītu braucu no Jelgavas uz Rīgu. Ceļa malā pie kāda ļoti pieticīga, bet kopta nama allaž pacelts Latvijas karogs. Reiz redzēju tur saimniekojam kādu sirmu un staltu kungu. Lai cik pelēka būtu diena un lai kādas ikdienas rūpes nenomāktu, braucot garām kaut kas allaž sasildīja. Reizēm vajag tik maz…, bet šodien, nevis gaidot x stundu.

Lai ar kādiem notikumu pavērsieniem mūs censtos pārsteigt rītdiena, vienmēr būsim tai gatavāki, ja šodien būsim devuši pozitīvo saviem tuvajiem un savai valstij. Neapšaubāmi, ka jāpalielina militārais budžets, jāstiprina zemessardze un jāturas kopā ar NATO, bet jēga tam būs tikai tad, ja mums būs sava lielās – tautas mēroga – ģimenes sajūta. Šī sajūta jau ir, tikai varētu vēlēties vairāk. Visi saprotam, cik svarīgi, lai iespējami lielāka daļa Latvijas krievu justu Latviju tāpat kā mēs, bet pirmais solis ir audzināt šo sajūtu sevī pašos. Tiklīdz sāksim pazaudēt ticību tam, kas mums ir patiesi vērtīgs un ko vērts aizstāvēt, tā zudīs jebkādas iespējas iegūt sabiedrotos.

Dažs varbūt nožēlo, ka mums jābūt „tiem mazajiem”, no kuriem tik maz kas šādos brīžos ir atkarīgs. Tomēr ir otra puse. Daudzi atceras vēsturisko hokeja uzvaru pār lielās Krievijas zvaigžņu komandu Sanktpēterburgā. Artūrs Irbe teica, ka viena šāda mirkļa dēļ ir vērts atdot pusi mūža. Artūrs vārdos ietērpa sajūtu, ko neskaitāmas reizes dažādos apstākļos dažādās situācijās ir jutuši Latvijas cilvēki. Būt skaitliski vai fiziski mazam un tomēr spītīgi un uzticīgi sekot lieliem mērķiem, ir kaut kas tāds, ko „lielie” nevar izbaudīt. Tas viņiem nav dots. Tas dots ir mums.

Pārliecība, ka dari pareizu lietu šodien, dod stipru paļāvību, ka arī rītdiena ausīs gaišās krāsās un sniegs pareizās atbildes. Mēs nezinām, kāda būs Krievija. Mēs nezinām, ciktāl ticēt Rietumiem. Mēs nezinām, ko sagaidīsim no tiem, kas mūsu vidū dzīvo ar naidīgu domu un atriebības alkām. Bet zinām, ka ir latvieši un citu tautību lojāli cilvēki, kam Latvija ir kaut kas ļoti, ļoti dārgs. Tieši tā ir mūsu lielākā bagātība un stiprākais drošības garants.

Raivis Dzintars

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Maiga Jakobsone

    22.04.2014 21:49

    VEĢI,vai lasīt proti ! Vilnis raksta pareizi  ! Bet es gribu pateikties Raivim par pareizo mērķu izpratni !Turpini šo pašu ceļu dēls ,un ceru ka arī citi pratīs jūsu pūliņus novērtēt ! --- Bet,-- ne jau migranti ir atstātie rusi ! ,,Pensionāri ,, ar ģimenēm bija 30.līdz40.gadīgi ! ,,Labi apmācīta 5. kolonna!

  • Робин Гуд

    22.04.2014 19:35

    Tas viņiem nav dots. Tas dots ir mums.-Хах)Не смешите.Что вы знаете о чувствах и о том,что вам дано.

  • Uldis Veģis

    22.04.2014 08:36

    Mēs nezinām, kāda būs Krievija. Mēs nezinām, ciktāl ticēt Rietumiem. Mēs nezinām, ko sagaidīsim no tiem, kas mūsu vidū dzīvo ar naidīgu domu un atriebības alkām. ------ Jā,mēs nezinām kāda būs Krievija.Bet mēs varam cerēt ka Ķīna varētu ietekmēt Krieviju un tā kļūtu mums mazāk draudīga un ka šeit dzīvojošie krievu šovinisti varētu aiztraukties uz Ķīnas-Krievijas robežu tur sargāt savu dārgo impēriju. Bet mēs zinām skaidri ka ASV un Eiropas Savienība ir Latvijas drošības garants.

  • Kalvis Apsītis

    17.04.2014 15:19

    Hokejs ir tomēr šauri specializēta darbības joma - Artūram Irbem, protams, var būt mūža sasniegums uzvarēt kādā svarīgā spēlē, bet lielumlielai sabiedrības daļai tas ir tikai tāds fona notikums - jo sporta sacensībās allaž kāds uzvar un kāds zaudē. Man, protams, patīkami dzirdēt, ja kāds no Latvijas uzvar hokeja čempionātā vai, teiksim, pianistu konkursā - bet ne jau es esmu ieguldījis šajā uzvarā pusi mūža. Latvijas drošību nosaka vairākas lietas - armija, zemessardze, policija un tiesu vara. IR VAJADZĪGI 2% NO IEKŠZEMES KOPPRODUKTA VALSTS AIZSARDZĪBAI! Vajadzīgas sociālās garantijas armijniekiem un policistiem; efektīva tiesu vara un nodokļu izmaiņas - jo mēs dzīvojam apstākļos, kad Eiropā notiek karš. Deputātiem ir jānodrošina šīs un daudzas citas "taustāmās lietas". Savukārt smukas esejas par Latvijas valsts brīvību un drošību varam pasūtīt uzrakstīt Mārai Zālītei vai Annai Žīgurei. Viņas nodarbojas ar publicistiku - un viņām tas labi sanāks.

  • Vilnis Gricaičuks-Puriņš

    17.04.2014 14:05

    Laikam jau katram sava vērtību skala. Ukrainā pašlaik valsti izlaupījušās un laupīt tiecošās politiskās bandas, kliķes ir valsti un tautu novedušas līdz klinķim, pakļaujot tos citu valstu maitasputnu kliķēm. Un līdzīga virzība ir arī LV, kur valsdošās kliķes gluži kā siltumnīcu uztur koloniālo minoritāti ievērojami ērtā un politiski bezatbildīgā stāvoklī nepilsoņu institūtu ražīgi audzējot, tā dēvēto, Krievijas impērijas piekto kolonu, pie viena neaizmirstot slavināt tos Latvijas vadoņus, kuri raiz jau latviešiem atņēma tai piederōšo suvereno valsts varu, gluži tāpat kā pašreizējās kliķes pašas, un sagatavoja valsti nodošanai totalitārajai Krievijas impērijas varai. Protams, ja vērtība, kurai ir vērts atdot pusi dzīves ir gumijas rimbuļa iedzīšana citas komandas izliktajā sietā, tad var būt, ka brīvība un neatkarība sarūk līdz tik pat melnam mazumiņam kā šī gumijotā ripiņa. Taču latviešu tautai, kura no Brīvības cīņu laika apvieno sevī gan latgaļus sēļus, gal līvus, igauņus, žīdus, krievus, poļus, ukraiņus, vendus, un vēl daudzi desmiti etnisko tautas grupu, ir citas vērtības, citas mērauklas, kuras būtībā cauri laikiem nav mainījušās neskatoties ne uz pašmāju kliķu, ne svešzemju kliķu okupācijā. Un tieši šajā latvietībā ir latviešu spēks un bagātība, jo tā ir liela un varema visādā ziņā, bet maziņas ir kliķes, jo tās jebkad tautā ir vien tāds nieciņš, melnumiņš vien bijis un ir.

    • Uldis Veģis

      22.04.2014 08:39

      Nacionāļu lapā atkal parādījies krievu imperiālisma pakalpiņš,un atkal kaut ko murgo par svām kliķēm.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.