logo

Triju pasauluzskatu sadursme (1)

13.02.2015 Raivis Zeltīts

Par Ukrainu raksta ikviens, tāpēc šķiet, ka var rasties jautājums, ko gan atkal… Vienmēr esmu centies analizēt situāciju ārpus oficiāli iedibinātajiem idejiskajiem rāmjiem. Pēdējā gada notikumi Ukrainā ir radījuši ilūziju, ka ukraiņu cīņu par savu valsti aizstāv teju ikviens,  kas nav Krievijas mediju telpas nozombēts. Tomēr, iedziļinoties šajos procesos, redzam, ka tik vienkārši gluži nav. Procesos Ukrainā darbojas vismaz trīs idejiskās nometnes – Krievijas imperiālisti, Ukrainas valstiskuma aizstāvji un tie, kas ir gana daudz ieguldījuši, lai padarītu Ukrainu par daļu no pilnīgi jaunas starptautiskās sistēmas. Otrās un trešās nometnes neatšķiršana ir milzīga analītiska kļūda, kas var kaitēt arī Latvijas interesēm.

Novilksim rozā brilles. Kāpēc gan lai spēki, kas pēdējās desmitgades ir aktīvi darbojušies pret nacionālas valsts ideju, nacionālismu, patriotismu (vai vispār pret jebkādām tradicionālajām identitātēm, kas darbojas kā aizsargmehānisms pret iekļaušanos jaunajā drosmīgajā pasaulē – globalizētajā lielveikalā), iestātos par Ukrainas valstiskuma centieniem? Mēs nedrīkstam ļauties ilūzijai, ka visaptverošs, pret Krieviju vērsts noskaņojums, kas vēl pirms gada bija izņēmums, ir automātiski vienādojams ar pozitīvām mazo tautu nacionālisma tendencēm. Tā vietā ir jāmeklē dziļākie motīvi šādām izpausmēm. Kādas pamatbāzes vērtības ir aizskārusi Krievija? Mums uz to ir atbildēt visai viegli – Krievija apdraud ukraiņu tautas brīvību, Ukrainas teritoriālo nedalāmību un pārkāpj principus, kas līdz šim padarīja Latvijas neatkarību par pašsaprotamu lietu. Taču šajos uzskatos mēs diemžēl esam mazākumā.

Trīs idejiskās nometnes skatās uz visu šo procesu no pilnīgi atšķirīgām perspektīvām, un jo ātrāk mēs to sapratīsim, jo adekvātāk spēsim reaģēt uz dažādām aktualitātēm. Krievijas imperiālisms pasauli uztver 19. gadsimta kategorijās – nacionālas valstis Krievijas acīs nav leģitīmas, leģitimitāti tai nodrošina spēks. Arī jaunā starptautiskā kārtība ir traucēklis Krievijas ambīcijām. Ar spēka palīdzību Krievija ir nolēmusi atjaunot savu varenību, veidot jaunu varas līdzsvaru pasaulē un ir atmetusi jebkādas morālās kategorijas vai starptautiskos principus. Mazo tautu valstiskuma aizstāvji (vairums ukraiņu, baltiešu, poļi u.c.) joprojām pasauli uztver 1919. gada kategorijās – impēriju laiks ir beidzies un to vietā jābūt kārtībai, kas balstās uz tautu pašnoteikšanās principiem. Taču šo ideju ignorē gan pirmā nometne jau iepriekš minēto iemeslu dēļ, gan arī, kas ir īpaši būtiski, to ignorē arī trešā idejiskā nometne.

Tie, kas brauc pie Putina ar saviem miera plāniem, nedomā ukraiņu valstiskuma kategorijās. 5000 kara upuru Donbasā un teritoriālās nedalāmības pārkāpšana nav pretrunā ar viņu bāzes vērtībām, tāpēc par to tiek ”paustas bažas”, taču ar to arī viss apstājas. Tieši tāpēc ‘’demilitarizētās zonas’’ un iesaldēti konflikti tiek pieļauti – tie pārkāpj moderno valstu pastāvēšanas principus, bet pilnībā iekļaujas globālajā šaha spēlē, kur tautu likteņi tiek ļoti viegli upurēti citu mērķu vārdā. Daudz lielāki Krievijas grēki ir, piemēram, ”Pussy Riot” arestēšana, homofobija… Viņu 21. gadsimta kārtībā neiekļaujas arī Putina imperiālistiskie centieni, kas ir arī vienīgais kopīgais aspekts, kas mūs saista. Taču motivācijai šai pretestībai ir absolūti pretēja. Mums ir jāsadarbojas un jāizmanto šīs tendences tik tālu, cik tas ir vērsts uz Krievijas imperiālisma iegrožošanu, bet nedrīkst aizmirst, ka ar vienlīdzīgās kategorijās ar to tiek nostādīts jebkāds nacionālisms, kas tiek uzskatīts par nevēlamu blakusproduktu ”krāsainajām revolūcijām”. Vai jāatgādina, ka tieši nacionālisti bija tie, kas panāca pagrieziena punktu Maidanā un, bieži vien ziedojot savas dzīvības, stājās pretī Berkut kaujiniekiem? Bez nacionālistu rīcības šobrīd miera sarunas joprojām notiktu ar Janukoviču, ko, protams, ‘’twitter revolucionāri” neatzīs. 1919. gadā impērijas sagrāva nacionālisms. Arī 2015. gadā to var izdarīt tikai nacionālisms. Taču mums jābeidz domāt 1919. gada kategorijās un jāapzinās valdošie spēki mūsdienu pasaulē. Arī mūsu interesēm atbilstoši varas dalībnieki ir sastopami starp Rietumu varenajiem. Pat slavenais rakstnieks Frensiss Fukujama, kurš reiz pasludināja ‘’vēstures beigas’’, ir atzinis, ka spēcīgas, konsolidētas valstis ir nepieciešama pārejas fāze, tāpēc tās ir maksimāli jāstiprina jaunajā pasaules kartībā. Tikmēr ievērojama daļa intelektuāļu mēģina dzīvot pagātnē un maksimāli stiprināt utopiskās idejas, kas vēl bija iedomājamas 1990. gados, saucot to par nākotni…

Īpašu satraukumu noteiktās aprindās raisa tas, ka Krievijas draudi mobilizē nacionālistus un paplašina nacionālistu atbalsta bāzi visā reģionā. Tāpēc lieli līdzekļi tiek ieguldīti Ukrainas konflikta atspoguļošanā no ”new left” skatu punkta – pie visiem kariem ir vainīgas dažādās identitātes, kuras ir nevis jāstiprina, bet gan tieši pretēji – jāveic to dekonstrukcija. Satversmes preambula ir viņu ļaunākais murgs. Krievija ir slikta, bet mūsu pašu nacionālisti – vēl ļaunāki. Vārdu salikumu ”abu pušu radikāļi” mēs dzirdēsim bieži. Ne velti tagad tiek aktualizēts nepilsonības jautājums, kas no nacionālisma (un arī racionālisma) skatu punkta ir pilnīgi pašnāvnieciski laikā, kad Krievija savus ”tautiešus” izmanto saviem ģeopolitiskajiem mērķiem. Arī valsts drošības stiprināšana ir nevēlama, jo kārtīgs pacifists vispirms likvidēs savu armiju, pat ja pretinieks stiprina savējo… Bet nav jau runa tikai par nacionālajām identitātēm. Šķiet, tas bija Oldess Hakslijs, kurš savās antiutopijās aprakstīja šādas totalitārās idejas – pasaule ir nelaimīga, jo ir pilna ar vecākiem, tantēm un onkuļiem. Pilna ar cilvēcību, kas tiek dekonstruēta. Šādu it kā nesaprotamu tendenču ir ļoti daudz, bet tās ir nesaprotamas tikai tam, kas spēj skatīties uz Ukrainas konfliktu tikai no vienas – vai divām – perspektīvām.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.