logo

Uz kurieni bēgt latviešu tautai? (8)

30.09.2015 Aldis Alliks Latvijā

Arvien aktuālāks kļūst tā saucamo “bēgļu” jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama. Esam pārdzīvojuši 50 krievu okupācijas gadus. It kā esam pārvarējuši Maskavā tapušos centienus plānveidīgi pārkrievot latviešu tautu, pārpludinot mūsu zemi ar militāriem un civiliem okupantiem, kolonistiem. Tomēr, kā zināms, sekas pilnībā nav pārvarētas. Latvijas deokupācija un dekolonizācija nenotika, un Latvijā joprojām ir milzīga ar nepilsoņu un latviešu tautai un valstij nelojālu pilsoņu (lai atceramies kaut vai referendumā par krievu kā otras valsts valodas statusa noteikšanu Satversmē balsojušo milzīgo skaitu!) “piektā kolonna”.

Briselē tapušā piespiedu imigrācijas plāna sakarā mana loģika ir šāda – ja vien kaut kas ir brīvprātīgs, tas nozīmē, ka mums ir tiesības arī pateikt “nē”. Ja mums nevis ļauj izvēlēties, bet uzspiež mums to, ko mēs nevēlamies un kas neatbilst latviešu tautas un valsts interesēm – tad mums ir ne tikai tiesības, bet arī pienākums pretoties. Ja nepretojamies, tad pēc tam būs grūti apgalvot, ka mums to uzspieda. Labi zinām, cik grūti mums nācies cīnīties ar vēsturiski bēdīgi slavenā teiciena “es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās” sekām… Toreiz vajadzēja skaidri un gaiši pateikt: “Latvijai uzbrūk, aizstāviet Latviju!”, nevis muldēt par “draudzīgās kaimiņvalsts karaspēka ienākšanu Latvijā”… Arī tagad – ja mums uzbrūk, ja mums kaut ko nevēlamu uzspiež, tad ir jāpretojas, nevis jāmuld!

Ja es esmu savas mājas vai sava dzīvokļa saimnieks, tad man ir tiesības paskatīties “actiņā” vai pa durvju spraugu, padomāt un izlemt, vai to cilvēku, kurš klauvē pie mana mājokļa ārdurvīm, es vēlos ielaist iekšā vai nē. Ja mēs esam saimnieki savā zemē, tad mēs varam izvēlēties, vai un ko mēs ielaižam savā zemē.

Daudziem, skatoties televīziju un klausoties radio, var rasties maldīgs iespaids, ka lielākā daļa latviešu atbalsta tā saucamo “bēgļu” uzņemšanu, kā arī viendzimuma “laulību” legalizāciju un citas vājprātīgas idejas, jo tos, kuri ir pret, vienkārši nelaiž pie vārda un pie teikšanas.

Ir lietas, ko piedzīvojām PSRS jeb krievu okupācijas laikos – murgainu ideoloģiju, skaļus, bet tukšus lozungus (“komunisms”, “tautu draudzība”, “padomju tauta”, “padomju cilvēks” u.tml.). Mūsdienās situācija ir tikai modificēta formas un satura ziņā. Latvijā nāk iekšā, šoreiz no Rietumu puses, kaut kas ļoti līdzīgs. Protams, šodien tas nāk nevis ar Kalašņikoviem un tankiem pa priekšu, bet ar uzspēlētu, mākslotu smaidu, ar šķietami “gudrām”, demagoģiskām runām un frāzēm. Taču – ne mazāk totalitārā veidā, proti, absolūti nepieļaujot nekādus “nē”. Nepieļaujot nekādus citādus, atšķirīgus vai pretējus viedokļus un uzskatus. Ir mainījušās klišejas, mainījies vārdiskais saturs, daudz maigāka un rafinētāka ir kļuvusi forma, taču būtība nav mainījusies. Krievu okupācijas laikā bija daudz dažādu birku, etiķešu, ar ko aplīmēja citādi domājošos – “pretpadomju aģents”, “padomju valsts nodevējs”, “nacionālists”, “fašists” u.c. Tagad arī ir birkas, ar kurām aplīmē tos, kuri ir pret neoliberāļu paustajiem uzskatiem un rīcību – “tumsoņa”, “ksenofobs”, “rasists”, “homofobs” u.c. Komunisma vājprātīgajām idejām dažkārt pielīdzināmais neoliberālais totalitārisms aizvien vairāk pārņem Eiropas (jo īpaši – Skandināvijas) valstis. Tie, kas šīm vājprātīgajām tendencēm un vēsmām iebilst, protams, tiek represēti – izstumti no profesionālās dzīves, karjeras, sociālās vides. Un cilvēki baidās. Arī Latvijā atgriežas jau piemirstās bailes, cilvēki būtībā ir spiesti klusēt un samierināties… Tāpēc aizvien vairāk saskatu paralēles un līdzības starp komunistisko un neoliberālo totalitārismu.

Ja kāds cenšas darīt pāri Tev, Tavai ģimenei, Tavai tautai un Tavai valstij, neklusē un nesamierinies, latvieti! Latviešu tautai nav citas zemes, uz kurieni bēgt. Un mums arī nav nekur jābēg, ir tikai beidzot jāsāk domāt, justies, uzvesties un rīkoties kā savas zemes saimniekiem!

Pārpublicēts no laikraksta “Liesma” 30.09.2015.

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Uldis Veģis

    19.10.2015 20:28

    Lai Andrim Doveikam kļūtu skaidrs kas ir Krievu imperiālisms es piedāvaju viņam izlasī profesora Bojāra rakstīto.: "Laiks atzīt, ka PSRS bija Krievijas Impērijas jauns, daudzējādi vel represīvāks, reakcionārāks un agresīvāks pret kaimiņvalstīm vērsts ,variants. Neskatoties uz oficiāli proklamētu internacionālas valsts koncepciju, visā PSRS teritorijā faktiskās priekšrocības gan politiskajā, gan izglītībā un kultūras dzīvē bija vienai etniskai grupai-krieviem un tā saucamajiem "krieviski runājošien," respektīvi apzinātas, noziedzīgas valsts politikas rezultātā pārtautotajiem citu etnosu pārstāvjiem. Nav noslēpums, ka padomju varas gados tika īstenots genocīds,respektīvi plānveida veselu etnosu iznīcināšanas politika valstiskā līmenī. Vispirms tā tika īstenota pret latviešiem 1937 gadā. Laiks pilnīgi ateikties no padomju okupācijas periodā uzspiestajiem viltus internacionālisma -padomju tautas sakausēšanas stereotipiem, kad lepoties bija atļauts vienīgi ar piederību”padomju tautai” vai krieviem. Abi šie uzvedības veidi bija līdzvērtīgas,oficiāli atļautas padomju patriotisma izpausmes formas.Turpretīm nekrievu tautām noliegt savu tautu bija padarīts par goda lietu. Diemžēl šo padomju laikā cieti ieaudzināto savas tautas noliegšanas kompleksu daudzi kā ieilgušu,hronisku slimību,joprojām velk sev līdzi arī Atmodas periodā. Protams, gan krievu tauta,gan”krieviski runājošie”patiesībā bija un diemžēl ir vēl joprojām vienīgi valdošo aprindu imperiālistiskās politikas ieroči un zināmā mērā pat upuri,jo viņiem daudzu gadsimtu valsts politika bija ieaudzinājusi”lielās” krievu tautas pārākumu pār nekrievu tautām. „Krieviski runājošiem” pacietīgi jāskaidro ,ka jebkuras „lielas tautas”(veļikij narod) vai lielvalsts(veļīkoje gosudarstvo” ideja un politika un tās mērķu pretstatīšana vai stādīšana virs mazāko tautu tiesībām pēc savas būtības ir imperiālistiska, reakcionāra un antidemokrātiska,respektīvi tā ir pretrunā ar starptautisko, tajā skaitā cilvēka tiesību pamatnormām.ŠīsKrievijas imperiālisma idejas īstenošana vienmēr krievu un tai pakļautajām tautām maksājusi milzīgus naudas un asiņu upurus,kā rezultātā impērijas iedzīvotājiem nekad vēsturē nav bijis iespējas dzīvot ne demokrātijas, ne pārticības apstākļos. Krievu tautai un valstij nevis nepārtraukti jādraud kaimiņvalstīm,bet reizi par visām reizēm jāapzinās, atklāti jāatzīst un jānožēlo noziegumi, ko tā pastrādājusi,apspiežot un iznīcinot citas tautas un jāmēģina izlīdzināt tos, kā to pēc Otrā pasaules kara darīja Vācija, kas paziņoja, ka nekad vairs nebūs agresors Krieviski runājošie, kā valodas kopa nav nebūt ,kā to dažkārt apgalvo , ne Latvijā, ne pašmājās "iespiesti stūrī". Viņiem pieder milzīga , trīs okeānu aptverta ar dabas resursiem ārkārtīgi bagāta un samērā maz apdzīvota teritorija , kur īstenot jebkuras ideālas un pārtikušas valsts modeli.”"

  • Uldis Veģis

    16.10.2015 17:35

    Andris Doveiks:Vēl pieminēju 4. maija režīmu Latvijā, kas atbildīgs par statistiku. ----------------------------------------- 4.maija režīms Latvijā.?!!!!!!? Kad Kārlis Ulmanis 1935.gada 15.maijā patrieca demokrātiski ievēlētu Latvijas saeimu to valdību ko viņš tad noorganizēja var saukt par nedemokrātisku režīmu. Kad Ulmanis1939.gada 5.oktobrī noslēdza ar Staļinu līgumu par 50 tūkstošu krievu karavīru izvietošanu bāzēs Latvijas teritorijā ,pēc kura nekas cits neatlika kā ielaist Latvijā papildu karaspēku un akceptēt jaunu valdību ,lai nodibinātu okupantu izvēlētu nedemokrātisku režīmu Latvijā,tad to mēs saucam par režīmu, atšķirībā no patreiz demokrātiskā Latvija likumīgi izvēlētas saeimas ,kas sastādījusi patreizējo valdību ar Straujumu priekšgalā. Jā, pēc būtības 1990.gada 4.maijā Latvijā bija valdība kas bija mantiniece 1940.gada pēc17 junija nelikumīgi izveidotjai valdībai.Bet 1990gadā jau šī valsts ( PSRS) bija nolemta bojā ejai un tā 1991.gada augustā sabruka.Es no 1988.vasaras piedalijos LNNK darbā un labi atceros latviešu tautas noskaņojumu.Tā ka Latvijas PSR Augstākai padomei , nedemokrātiski ievēlētai, nebija citu iespēju kā pašlikvidēties un ļaut latviešu tautai pašai izvēlēt savu parlamentu. --------------------------------------- !913.gadā Latvija bija cariskās Krievijas guberņa un šajā gadā ir dzimusi mana mamma,tēvs 1906.gadā.Mēs ģimenē bijām četri bērni un uz 1990 gadu maniem vecākiem bija seši mazbērni.Man šodien ir jau pieci mazbērni un tikai vienai māsai ir viens mazbērns.Es uz latviešu tautas nākotni raugos cerīgi. Un vēl, ja tu no vēstures zinātnes neko nesaproti ,nemēģini man piedēvēt rusofobiju.

  • Uldis Veģis

    06.10.2015 22:07

    Aldis Alliks: Krievu okupācijas laikā bija daudz dažādu birku, etiķešu, ar ko aplīmēja citādi domājošos – “pretpadomju aģents”, “padomju valsts nodevējs”, “nacionālists”, “fašists” u.c. --------------------------------------- Ja A Alliks būtu dzīvojis PSRS ,tad viņš saprastu ka PSRSā valdija fašistiska diktatūra ,Staļina laikā bija viens vadonis vēlāk vadoņu grupa.PSRSā nevaldīja "padomju vara",tas vis ir krievu nacionālbeļševiku-imperiālistu-šovinistu izdomājums. Ulmaņa laikos dzīvojošie latvieši negrib saukt padomju varu par fašistisku, viņi saprot tikai komunismu,tā pat šodien demokrātisko iekārtu zākā par neoliberalismu.Vadoņa glorifikācija atstāj pēdas tautas psihē. Guntis Kalme ,pārdomas par savas tautas vēsturi Nevajadzēja ieslīgt tautu degradējošā K.Ulmaņa glorifikācijā.Vēl 1939.gada 15.maiju atzīmējot,Aspazija vārsmo: Nu,nācis viņš,tas ilgu laiku gaidīts. Viņš nācis it kā pašu dievu raidīts, Ar neredzamu aureolu svaidīts. Viņš pirmais radīšanas vārdu teicis, Viņš nikno pūķi veicis Un brīvo Latvi atpestīdams sveicis. Valodnieks profesors E.Blese iet tālāk:”Prezidenta personībā mēs redzam augstāko pilnvērtību-tādu pilnvērtības pakāpi,kāda lemta tikai dažiem Dieva un Laimas izredzētiem. ..Viņš līdzinās teiksmainajam grieķu tēlam-Midam, kam viss kļūva par zeltu, pie kā viņš pieskārās.. . Par zeltu –gan materiālā,gan garīgā nozīmē kļūst viss tas ,kam pieskaras ar sava gara darbību prezidents. No tā solis līdz Sabiedrisko lietu ministra A.Bērziņa secinājumam: „Lai neviens nešaubās par valsts vadības rīcību un neprasa,vai tā nebūtu labāki vai citādi. Nekad neprasiet: kāpēc un kādēļ?Uzticīgs cilvēks atbild bez stomīšanās,kā karavīrs-klausos,es pildīšu.”No pilsoņa vairs netiek sagaidīta domāšana, tik refleksi. (41.,42.lpp.)

  • Uldis Veģis

    06.10.2015 21:47

    Andris Doveiks:Autoram un auditorijā ir liela neskaidrība ar terminiem. Krievi ir tauta. Ruskij ir tādi, kas pieņem krievisko. Ja mūs okupēja krievi, kas tādā gadījumā sagrāva Krievijas impēriju un okupēja Krieviju? Ja paliekam pie "krievi", tad mums nav nekādu cerību uzvarēt cīņā ar "Rietumu pusi". ------------------------------- Krievu tautības LU vēstures profesors Roberts Vipers ,kas tur strādāja līdz 1940.gadam savā grāmatā "Vēstures lielās problēmas",kas tika tika izdota Rīgā1939.gadā raksta:"PSRS atdzimst krievu imperiālisms" Kuros gados šis imperiālisms sāka attīstīties viņš nepasaka,jo viņš jau nedzīvo Krievijā,bet kā personība un zinātnieks viņš top cariskās Krievijas Maskavas universitātes demokrātiski noskaņotu mācībspēku ietekmē Viņš beidz universitāti 1880.gadā.Dzīvojot Latvijā viņam ir sakari ar Rietumu pasaules vēsturniekiem un viņš ir informēts par krievu emigrantu darbošanos un viņu ietekmi uz Krievijas komunistiem. Gorbačova laika vēsturnieks Vladlens Sirotkins savā grāmatā:"Počemu proigral Trockij" raksta ka līdz ar Trocka nobīdīšanu Staļins kļuva par krievu nacionālboļševiku vadoni.Mes šo notikumu varam vērtēt kā krievu imperiālisma atdzimšanu,(lai gan dauiem latviešiem ir sava nostāja pret žīdiem)Lai saprastu kas ir nacionālboļševisms ir jāpalasa baltemigranta, Kolčaka valdības darboņa Nikolaja Ustrjālova grāmatu :"Nacionalboļševizm" kurā viņš slavē krievu komunistu tieksmi atjaunot PSRS cariskās impērijas robežās. Šajā grāmatā ir sakopoti viņa raksti kas tika izdoti rietumos un viņš tajos aicināja krievu emigrantus atgriezties dzimtenē un kalpot komunistiskajam režīmam. Pats Ustrjālovs kopā ar saviem draugiem kalpoja PSRS ārlietu ministrījā līdz beidzot atgriezās Krievijā un 1937.gadā tika represēts. Gorbačova demokratizācijas laikā parādījās daudz vēstures pētnieku ,kas saprata ka Staļina vēstures īsais kurs nav nekāda zinātniska literatūra un daudzi toreiz rakstīja un atstāja ietekmi uz savas tautas prātiem. Ne jau latvieši sagrāva PSRS impēriju,kaut gan viņi ir daudz darījuši cariskās krievu impērijas sagrāvē.PSRS sagrāva krievi. ukraiņi un baltkrievi. Belvežas gāršā tika parakstīts līgums par NVS izveidošanu. Mums latviešiem tas nozīmē otrā pasaules kara beigas Ja Doveika kungs vēl joprojām turas pie staļiniskās vēstures izpratnes tā ir viņa problēma,bet viņa prātojumi man atgādina ēbreju politiskās darbiniečes Naomi Kleinas gudrības viņas grāmatā :"Šoka doktrīna"

    • Andris Doveiks

      08.10.2015 18:24

      Labdien, Uldi! Nevaru palielīties ar tādu citātu klāstu, jo lasot es cenšos saprast procesu, nevis atcerēties kas ko kad pateicis. 1913. gadā Latvijā bija ap 2,5 mil. 1990. gadā ap 2,4 mil, ja atskaitam armiju. Labi, lai ir 2,3. Šodien uzskaitītie ir zem 2 mil, bet faktiski dzīvojošie pēc daāžādām aplēsēm no 1,7-1,5 mil. Ar ļoti sliktu perpektīvu. Es pieminēju komunistisko (ne krieva Marksa) ideoloģiju un moderno kapitālismu/patērētājismu (consumerism). Komunismu Krievijā krievi ieviesa tikpat čakli kā latvieši, bet 5x lielākā skaitā procesu vadīja autora tautieši. Ja piemin Staļinu un Trocki, tad pareizāk līdzās nosaukt arī viņu īstos uzvārdus - Džugašvilli un Bronšteins. Tas, protams, nedaudz traucē rakstīt, ka vienmēr pie visa vainīgi krievi. Šajā sakarā es centos norādīt, ka fokusējoties uz tautībām vai citām darboņu pazīmēm, mēs a priori zaudējam cīņu, kas notiek daudz augstākā - ideoloģiskā līmenī. Viena lieta, ja tie ir maldi, cita - ja tā ir uzspiesta manipulācija. Vēl pieminēju 4. maija režīmu Latvijā, kas atbildīgs par statistiku. Uldi, lūdzu bez citātiem uzrakstiet, par/pret ko no minētā rakstījāt. Paldies

  • Andris Doveiks

    06.10.2015 16:37

    Esam pārdzīvojuši 50 krievu okupācijas gadus.... Ir lietas, ko piedzīvojām PSRS jeb krievu okupācijas laikos... Latvijā nāk iekšā, šoreiz no Rietumu puses, kaut kas ļoti līdzīgs... Autoram un auditorijā ir liela neskaidrība ar terminiem. Krievi ir tauta. Ruskij ir tādi, kas pieņem krievisko. Ja mūs okupēja krievi, kas tādā gadījumā sagrāva Krievijas impēriju un okupēja Krieviju? Ja paliekam pie "krievi", tad mums nav nekādu cerību uzvarēt cīņā ar "Rietumu pusi". Lai latvieši kā tauta izrautos no nu jau kaklā uzliktās cilpas pirms ķeblītis tiek izsperts no kājapakšas, jāsaprot, kas vēlas iznīcināt latviešus? Un vai tieši un tikai latvieši ir mērķis? No RIETUMIEM atvestā/atsūtītā KOMUNISTISKĀ ideoloģija uzvarēja Krievijā (t.sk. Latvijas teritorijā) pēc vairāku apvērsumu virknes un pilsoņu kara Krievijā. Ideoloģija, kuras autori, maigi izsakoties, nav krievi. Ideoloģija, kuras asiņaino ieviešanu, maigi izsakoties, nevadīja un nefinansēja krievi. PSRS, kas izveidojās uz Krievijas impērijas bāzes, džādu apstākļu ietvaros, bet vismazāk ideoloģisko, 1940. gadā atgriezās Krievijas impērijas robežās. Tas ir vēsturisks fakts. Un kopš tā laika latviešu skaits Latvijā NESAMAZINĀJĀS, bet samazinājās latviešu īpatsvars. Arī fakts. Kas mūs apdraud šodien? No RIETUMIEM atvestā/atsūtītā/ieprogrammētā KAPITĀLISMA/PATĒRĒTĀJISMA ideoloģija. Kopš tā laika latviešu skaits Latvijā SAMAZINĀS un novecojas, lai gan īpatsvars pagaidām pieaug. Tas ir saprātīgs, racionāls novērtējums. Valstsvīriem un valstssievām savos darbos jābalstās uz vērtējuma pēc rezultāta. Ja 4. maija Latvija ir sasniegusi esošo, tad NACIONĀLIEM PATRIOTIEM JĀMAINA REŽĪMS - LAI SAGLABĀTU TAUTU! Runāt par neatkarīgu valsti šodien var tikai naivs cilvēks, jo de facto neatkarīgas Latvijas šodien nav.

  • Uldis Veģis

    01.10.2015 21:53

    Aldis Alliks kā pieredzējis "padomju"propogandists šeit ,šajā savā rakstā.zīmē latviešu tautai draudīgu nākotni ar 750 bēgļu ienākšanu Latvijā un salīdzina to ar daudzu simtu tūkstošu imigrantu ieplūšanu 50 okupācijas gados.Jā, referendums par otro krievu valodu izgāzās, bet iskatās ka viņš vēlētos vel vienu referendumu-par izstāšanos no ES un ja šis viņa iecerētais pasākums izdotos Latvija varētu atgriezties mātes Krievijas maigajās ķetnās. Protams,1939.gada 5.oktobra bāzu līgums ,ko noslēdza Ulmanis ar Staļinu ir kauna traips,kas izslēdza iespēju turpmākai pretestībai krievu okupācijai.Var jau prātot ka visasa Baltijas valstis tā darija,bet nevajag aizmirst ka no šiem līgumiem Lietuva vienīgā atgūva savu teritoriju -Viiļņas apgabalu. Jau 1922.gadā Vācija un Padomju Krievija noslēdza Rapolo līgumu par saimniecisku un militāru sadarbību,kas nākotnē deva iespēju šīm divām valstīm kļūt par varenākajām valstīm Eiropā.Jāsaka ka tas ir arī Anglijas un Francijas kauna traips ka viņas kas bija uzvarējušas pirmajā pasaules karā to pieļāva un par savām kļūdām dārgi samaksāja. Šodien, kad esam pieredzējuši Ukraiņu trģēdiju.klaigāt par dažiem bēgļiem ir tas pats kā liet ūdeni uz krievu imperiālisma dzirnavām.

  • Agris Purvins

    01.10.2015 10:09

    Par mūsu vēsturisko 1939. - 40.gadu pieredzi savas pārdomas ir izteicis pulkvedis A.Plensners grāmatā "„Pret vētrām un negaisiem” 297-298.lpp: "Divdesmitā gadsimtā nedomājamā varmācībā ir nospiestas ne tikai trīs Baltijas valstis, bet arī rinda krietni lielāku. Tikai divas – varonīgā Somija un tuvu lielvalsts apmēram bijusī lepnā Polija ir vispārējo kapitulāciju rindā uzdrošinājušās pretoties pārspēkam. Apvienojušās savlaicīgi, visas skartās valstis būtu gan laikam varējušas pastāvēt vēl šodien. Mocekļi kļuva šīs valstis, mocekļi viņu valstsvīri un mocekļi dažādās pakāpēs viņu iedzīvotāji. Mocekļi kļuva Masariks, Benešs, Haša un citi vairāk vai mazāk pazīstamie Hitlera un Staļina iznīcināto valstu pēdējie vadītāji. Viņu vidū arī Ulmanis, varbūt visvairāk dvēselīgi mocītais. Nav grūti palaist varonīgu frāzi – labāk stāvus mirt nekā uz ceļiem dzīvot, tanī brīdī tā arī domājot. Grūti to īstenot, kad pienāk izšķirošais brīdis. Tad viegli var rasties doma: kamēr vēl dzīvs, kaut uz ceļiem, var cerēt vēl piecelties. Stāvus miris paliek tikai dzejai un vēsturei (Leonīds pie Termopīlām) vai nākamo audžu paraugam. “Nākamām audzām jāzin, ka neviena pēda Latvijas zemes nav atdota svešiniekam, iekams tā nebija slacīta latvju dēlu karstām asinīm” (Kronvalds). Redzot Ulmaņa gribu dzīvot un “palikt savā vietā”, blēdīgais Višiniskis, labāk informēts par tiesiskuma un diplomātijas nozīmi nekā viņa amata brāļi Igaunijā un Lietuvā, nospēlēja ar Ulmani cietsirdīgu un necienīgu teātri, liekot viņam ar paša roku noārdīt visu, ko pats radījis un cēlis. Vai tā nebija nežēlīga Ulmaņa mocīšana? Viņa, kurš vēl vakar bija sumināts kā īstais Latvijas radītājs un izcīnītājs un sevi tādu arī juta. Nejūtīgais pasaules priekšā Višinskis ieguva spilgtu dekorāciju, ka arī autoritatīvais Latvijas pēdējais vadītājs labprātīgi bez protesta pats noārda bijušo un akceptē jauno, ko rada “tautas griba”. Tiesa, ka Višinskis panāca pasaules priekšā Latvijas iekļaušanas vispilnīgāko formālo legalitāti. Citur – Igaunija un Lietuvā – gala rezultātā bija tas pats, bet varbūt ne tik viegli un spilgti (kā Igaunijas, tā Lietuvas prezidents ir rādījuši zināmu pretestību, pirmais ar kādu nesen uzietu rakstu, otrais ar zemes atstāšanu). Lai kā – var slavēt Baltijas valstu pacelšanās drosmi un viņu prasmi un spējas neatkarības laikā, bet nav slavējama viņu nogulšanās “gudrībā” . Domājot par nākotni, tas jāpatur vispirms prātā." Un par iespējamo alternatīvu izsakās mag. iur. Gustavs Grīnbergs (pulkvedis) 1942.gadā laikrakstā "Tukuma ziņotājs" :. "Un pēdējo boļševiku moku gadu mēs jau nu nekādi nebūtu piedzīvojuši, ja būtu paklausījuši ģen. Radziņam. Sekodami Radziņa tālredzīgajam padomam, mēs būtu saglabājuši mūsu lieliskos armijas kadrus un, karam sākoties, būtu varējuši kādas 200.000 lielas latviešu armijas grupas sastāvā vīt sevīm nevīstošus slavas vaiņagus."

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.