logo

Uzmākšanās ar pilsonību. Dāvana kam?

25.05.2016 Raivis Zeltīts

Ziņa par sarunām Simtgades padomē, kur tikusi apspriesta ‘’dāvana Latvijas simtgadē’’ – automātiskā pilsonība Latvijas nepilsoņiem, ir pamatoti radījusi sabiedrības sašutumu. Ideja par ‘’dāvanu’’, kas praksē novestu pie ģeopolitiskas katastrofas Latvijai, un komentāri, ka nedodot pilsonību nepilsoņiem, mēs radām iekšpolitiskos riskus (nevis otrādi!), atgādina lielo melu stratēģiju – jo lielāki un fantastiskāki meli, jo labāk. Ņemot arī vērā ‘’latvisko’’ partiju norobežošanos no šīs idejas, ir visai nesaprotama šāda sabiedrības tracināšana.

Iespējams, ka šāda ziņa tik tiešām nav daļa no kāda lielāka plāna. Iespējams, ka tas drīzāk signalizē šāda plāna trūkumu. Valsts (tās klasiskajā izpratnē kā ‘’res publica’’, jeb sabiedrības kopīgā lieta) darbojas nevis kā savstarpēji karojošu institūciju un politisku grupējumu kopums, bet gan kā cieši integrēta sistēma, kas apvieno ar kādu kopīgu ideju un kopīgiem mērķiem, kas pārsniedz individuālos un grupu mērķus. Tā ir iekļaujošā nacionālisma koncepcija, kuras realizācijai būtu nepieciešama tālredzīga un gudra valstiski domājoša elite. Diemžēl, līdz tam vēl neesam izauguši. Vai drīzāk – joprojām neesam pārvarējuši okupācijas ilgtermiņa sekas. Tās izpaužas nespējā uzstādīt un realizēt šādus lielus, kopīgus mērķus, kas apvienotu visu Latvijas sabiedrību, ar latviešu valstsnāciju kā kodolu, tā arī atrisinot nepilsoņu jautājumu. Tā vietā mēs esam jaukuši līdzekļus ar mērķiem – iestāšanās ES, NATO… tālāk jau Eiro ieviešana, Latvijas prezidentūra, visbeidzot bēgļu uzņemšana un OECD. Vēlme pakalpot, īstenot dažādus projektiņus, labi izskatīties citu acīs noved pie arvien mazākiem mērķiem, kur daļa pat ir vērsta pret to, kas bija 3. Atmodas pamatā. Jā, Satversmes preambula bija pozitīvs izņēmums, bet panākts par spīti milzīgai pretestībai. Latvijas simtgades svinības ir šāda iespēja, kuras iestrādnes ir ļoti labas, bet šis darbs vēl priekšā. Savukārt valodas referendums un Ukrainas krīze pamatā ir tikusi izmantota vien iekšpolitisku problēmu risināšanai, uzspiežot konservatīvajam sabiedrības vairākumam nepieņemamas radikāli liberālas idejas, bet to oponentus ierindojot vienā kategorijā ar Donbasa teroristiem…

Šķiet, ka tagad visi ‘’mērķīši’’ ir sasniegti, jāseko liberālās elites aicinājumam ‘’domāt globāli’’. Tas izpaustos apmēram šādi – ja 1950. gadā Āfrikā bija 200 milj. iedzīvotāju, tagad miljards, bet 2050. gadā divi miljardi, tad ir tikai loģiski, ka ‘’apgaismotākajiem’’ no latviešiem būtu jācīnās pret priekšlikumiem demogrāfijas jautājumos, varbūt mums visiem kopā būtu toleranti jānoslīcinās Daugavā, bet varbūt jālikvidē valstiskums, kam šis pilsonības jautājums ir ļoti piemērots. Var jau būt, ka pilnīgi liberāla attieksme pilsonības jautājumā ir savdabīgs risinājums ‘’Putinisma’’ draudiem – līdzīgi kā imunitātes iznīcināšana  ir risinājums slimības draudiem…

Bet varbūt tā ir daļa no tālejošāka plāna. Ukrainas karš pamazām tiek piemirsts, ziņas par mirušajiem Donbasa frontē kļūst par ikdienu un daļu no ‘’Minskas pamiera’’. Uzmanības pārnešana no ‘’Maidana’’ uz Krimu, no Krimas uz Donbasu, no Donbasa uz Sīriju ir izdevusies, jo Eiropas postmodernā politiskā vide nespēj stāties pretī tik spēcīgam pretiniekam kā Krievija – tai jau nav imunitātes. Zatlera vingrinājumi politikā pierādīja, ka oportūnistiski spēki jebkurā brīdī var izveidot valdību, kas orientēta uz ‘’nacionālo izlīgumu’’ ar Kremļa līgumpartiju. Tas nekad nav kategoriski izslēgts – jautājums ir par to, kā tiek ‘’strādāts’’ ar sabiedrību. Ja šī ideja ir bijusi daļa no šādas ‘’testēšanas’’, tad cerams, ka testētāji pārliecinājās, ka tik vienkārši nebūs. Latvijas simtgade nebūs tas formāts, kura ietvaros tiks ciniski realizēti Latvijas neatkarību apdraudoši politiskie projekti!

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.