logo

Vai Saeima dara savu darbu?

04.07.2013 Kārlis Krēsliņš

IEVADS. Parasti demokrātiskajās valstīs likumdošanas vara ir atdalīta no izpildvaras. Arī Latvijā tā tas tiek deklarēts, bet vai tas ir realitātē? Domāju – nē. Ne jau velti Valsts prezidents vairakkārt ir vērsis uzmanību šim jautājumam, arī savā ziņojumā Saeimas pavasara noslēguma plenārsēdē, un izveidojis speciālu komisiju šī jautājuma sakārtošanai. Rakstā ir uzstādīti daudzi jautājumi, kas uzmanīgam un gudram lasītājam liks padomāt par esošajām problēmām Latvijas pārvaldes sistēmā http://www.kreslins.lv/articles/category/lv/aktuali .PAGĀTNĒ. Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Saeimas vadītājs, līdzīgi Valsts prezidentam, apturēja savu darbību politiskajās partijās. Arī tajā laikā Saeima dažreiz darbojās neefektīvi un Valsts prezidents apturēja Saeimas darbību. Latvija bez referenduma kļuva par prezidentālu republiku. Vēsturnieki var diskutēt par notikumu detaļām, bet lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju „Ulmaņlaiku” vērtē pozitīvi.

TAGĀDNĒ. Latvijā tiek izmantota Latvijas Republikas Satversme, kas ir spēkā ar 1922.gada 7.novembri. Tajā ir veikti labojumi, bet pamati ir palikuši no Latvijas dibināšanas laikiem. Tas ir labi, jo demokrātiskajās valstīs šāda līmeņa dokuments netiek mainīts ar pozīcijas partiju nomaiņu.
Tagad Saeimas pozīcijas partijas sadarbojas, izmantojot Satversmē nenosaukto institūciju – Koalīcijas padomi, kuru vada premjerministrs un kuras darbībā bieži piedalās arī ministri un Saeimas priekšsēdētāja. Koalīcijas padome izskata visas Saeimas aktualitātes un nosaka, kā pozīcijas partijām balsot par būtiskiem jautājumiem. Vai tāda sistēma ļauj atdalīt likumdošanas varu no izpildvaras? Saeimai ir jākontrolē premjerministra un viņa vadītā Ministru kabineta (MK) darbība. Vai šeit nav interešu konflikta izpildvaras un tās vadītāja sadarbībai ar Saeimu?
Vai koalīcijas padomē pieņemto lēmumu pamatā vienmēr ir valsts intereses, vai bieži politisko partiju intereses nav prioritāras, lemjot, kā balsot pozīcijas partijām? Vai dažreiz neveidojās komiskā situācija, ka opozīcija saka „balts,” bet pozīcija teiks „melns”? Vai bieži koalīcijas padomē aizklātie lēmumi nav zināmi un saprotami ne tikai sabiedrībai, bet pat visiem pozīcijas deputātiem?
Satversmes 55.pantā ir noteikts: „Ministru kabinets sastāv no ministru prezidenta un viņa aicinātiem ministriem”. 56.pants nosaka, ka „Ministru kabinetu sastāda persona, kuru uz to aicina Valsts prezidents.” Tagad ministrijas un ministru amatus sadala politiskās partijas un Ministru prezidents ir tikai šo sarunu dalībnieks, kaut gan parasti ar lielāku autoritāti vai pilnvarām. Kādēļ netiek pildīta Satversmē noteiktā MK izveides kārtība?
Tagad Satversmē ir daži panti, kas neatbilst mūsdienu situācijai, kad Latvija ir NATO un ES dalībvalsts, tos vajag labot. Satversme bija rakstīta, kad Latvija patstāvīgi plānoja savu aizsardzību. Piemēram, 20. gadsimtā atsevišķas valstis un valstu bloki vērtēja iespējamā ienaidnieka – valsts vai valstu bloka – militāro potenciālu un atkarībā no tā plānoja savu militāro potenciālu, papildus vērtējot, vai tiek plānota tikai aizsardzība vai arī uzbrukums un svešu teritoriju okupācija.
Tagad NATO valstu aizsardzības politikas pamatā ir kolektīvās un viedas aizsardzības principi. Kā teica NATO ģenerālsekretārs, neviena valsts nespēj vienatnē sevi aizsargāt, tādēļ tiek veidota kolektīvā aizsardzības sistēma un katra valsts attīsta tikai dažas tai nepieciešamās aizsardzības kapacitātes. Šī iemesla dēļ, piemēram, Satversmes 42.pants „Valsts prezidents ir valsts bruņoto spēku augstākais vadonis. Kara laikā viņš ieceļ virspavēlnieku” nav mūsdienu situācijai atbilstošs. Mainot Satversmes dažus pantus, ir jāmaina arī likumi, kas ir pamatā šiem Satversmes pantiem.
NĀKOTNĒ. Saeimai vajadzētu veikt analīzi un uzlabojumus MK sagatavotajos valsts attīstības plānos (ilgtermiņa – Nacionālajā attīstības plānā (NAP), vidēja termiņa – Valdības rīcības plānā, kura pamatā ir no jauna veidotā MK deklarācija, vidējā termiņa budžeta ietvars un budžets nākamajam gadam) un tos apstiprināt. Tādā gadījumā Saeimai ir jākontrolē šis plāns un, pirmkārt, vai pareizi tiek pildīts budžets.
Ministru prezidents ir atbildīgs Saeimas priekšā par MK labu darbu, bet Saeima ir atbildīga Latvijas iedzīvotāju priekšā par izpildvaras darbu. Dažreiz izskan argumenti, ka Ministru prezidents nevar izvēlēties ministrus, kā tas noteikts Satversmē, jo neapmierinātas politiskās partijas var viņu nomainīt. Tas ir izdomāts drauds, jo vēlētāji ir pietiekami izglītoti un gudri. 21.gadsimtā, kad plašsaziņas līdzekļiem ir iespēja parādīt, kas ir kas, tad atsevišķiem politiskajiem spēkiem būs jāspēj atteikties no vēlmes iegūt puslegālos bonusus, vadot kādu ministriju, un Saeimai kopumā būs jāvērtē izpildvaras tautas labā darītais, atbilstoši apstiprinātajiem plāniem, bet ne politisko spēku interesēm.
Dažreiz jau izskan viedoklis, ka Saeima, populistisku interešu vadīta, nespēs arī budžetu pamatoti izvērtēt. Citās valstīs, atšķirībā no Latvijas, notiek ilgstošas diskusijas, bet likumdošanas vara spēj apstiprināt labi izvērtētu un loģiski pamatotu budžetu. Tas jādara arī mūsu Saeimai.
Esmu optimists un ceru, ka nākotnē Saeimā arvien vairāk tiks pieņemti lēmumi, kas ir valsts un tās iedzīvotāju interesēs, bet samazināsies lēmumu skaits, kas ir saistīti ar atsevišķu partiju vai tās sponsoru un atbalstītāju interesēm. Dažreiz ir jāpieņem arī nepopulāri lēmumi, kas dod savu pozitīvu ietekmi ilgtermiņā, tad Saeimas pārstāvjiem ir jāspēj to izskaidrot Latvijas iedzīvotājiem. Tad Latvijas iedzīvotāji varētu pamatoti vērtēt atsevišķi likumdošanas varas – Saeimas – un izpildvaras – MK – darbu. Tagad nav iespējams atdalīt, ko ir izdarījusi vai nav izdarījusi Saeima un ko MK. Bieži izpildvaras neizdarītie vai slikti izdarītie darbi tiek uztverti kā Saeimas „nedarbi” un atbilstošs ir iedzīvotāju Saeimas zemais vērtējums.
NOBEIGUMĀ. Katrai varai ir jādara savs darbs. Likumdošanas vara apstiprina Latvijas iedzīvotāju interesēm atbilstošos plānus, budžetus un likumus, kas palīdzētu izpildvarai tos īstenot. Izpildvara pilda plānus un budžetus. Tās darbu kontrolē Saeima, un savukārt iedzīvotāji vērtē atsevišķu politisko spēku un Saeimas darbu kopumā, savu viedokli un vērtējumu izsakot vēlēšanās.