logo

Valsts mērķis – lai Latvijā vienmēr daudz latviešu. Saruna ar Imantu Parādnieku

28.01.2015 Ģirts Zvirbulis Latvijā

Foto: Karīna Miezāja, LA

“Latvijas Avīzes” redakcijā viesojās Nacionālo apvienību pārstāvošais Saeimas deputāts IMANTS PARĀDNIEKS. Par sabiedrības sašķeltību, gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām un citiem jautājumiem ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Zvirbulis.

V. Krustiņš: – Pagājušā gada 29. decembrī laikrakstā “Vesti” parādījās premjeres intervija, kur viņa apgalvo, ka Latvijā nekādas sabiedrības sašķeltības neesot un vārds “integrācija” viņai vienkārši nepatīk. Bet integrācijas jautājumi taču ir jūsu pārstāvētās partijas paspārnē – Kultūras ministrijā, valdībā un Cilvēktiesību komisijā Saeimā. Tādēļ jautāšu – vai jūs domājat tāpat? Vai varbūt Nacionālās apvienības jautājumus koalīcijā faktiski lemj citi?

– Es varu pilnībā piekrist Straujumas kundzei tajā ziņā, ka man arī nepatīk vārds “integrācija”. Es labāk lietoju vārdu “saliedētība”. Taču saliedētības ziņā diemžēl aina nav tik saulaina, kā to cenšas iztēlot Straujumas kundze. Ja mēs mēģināsim noliegt faktu, ka sabiedrība ir sašķelta, tas nekādā veidā mūs netuvinās vēlamajam rezultātam – nacionālai valstij ar saliedētu sabiedrību uz vieniem pamatiem. Kas notiek, ja valsts augstākās amatpersonas uzdod vēlamo par esošo un iebāž galvu smiltīs, mēs varam spilgti redzēt Ukrainā. Tur mērķtiecīgi tika ignorēta sabiedrības sašķeltība. Un šāda sašķelta valsts kļūst par vieglu upuri naidniekam. Kādā brīdī atšķelta sabiedrības grupa paceļ Krievijas karogu un iet paši pret savu valsti. Nacionālā apvienība jau gadiem brīdina, ka līdzīgi riski pastāv arī Latvijā. Pirms gadiem pieciem mūsu brīdinājumus tuvredzīgi ignorēja. Tagad ieklausās vairāk, bet, ja kāds joprojām neredz sabiedrības sašķeltību Latvijā, tad tā vairs nav tuvredzība. Tas ir aklums! Pieļauju, ka šo jautājumu vajadzēs pārrunāt sadarbības padomē vai pat aicināt premjeri uz sarunu frakcijā. Ja valdības vadītāja šādi skatās uz saliedētības jautājumu, tad tas rada nopietnu problēmu. Bet šie izteikumi vienlaikus sniedz arī zināmu skaidrojumu, kādēļ tomēr budžeta grozījumos netika atbalstīts Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšlikums par sabiedrisko mediju stiprināšanu Latgalē.

– Šis izteikums nav vienīgais. Tādēļ būsim skaidrībā, ka runa nav par pārteikšanos, bet gan par politiskā kursa maiņu. Arī ārlietu ministrs Rinkē­vičs izrunājies par sankciju atcelšanu pret Krieviju un atturējās parakstīt četru valstu aicinājumu ES stin­grāk vērsties pret Krievijas propagandu.

– Kā jūs jau zināt, mēs bijām uzaicinājuši ārlietu ministru uz frakciju sniegt skaidrojumu par notikušo un viņa teiktais mūs nepārliecināja. Joprojām uzskatām, ka aicinājuma neparakstīšana nebija pareiza rīcība. Mums ir jāuzņemas stingra, aktīva un skaidra pozīcija, jāsauc lietas īstajos vārdos. Dažbrīd amatpersonu izteikumi atkarībā no auditorijas kļūst tādi… peldoši. Krievija saprot tikai tad, ja ar to runā skaidru valodu.

Ministrs arī atrunājas ar prezidentūru, kas Latvijai uzliekot īpašus pienākumus. Taču mūsu frakcija uzskata, ka prezidentūra ir arī mūsu iespēja skaidri parādīt.

Manuprāt, arī premjerei kāds ieteicis izplatīt šādus samiernieciskus viedokļus cerībā, ka, uzdodot vēlamo par esošo, mēs patiešām pietuvosimies vēlamajam. Tā ir greiza pieeja. Apgalvojumus, ka nekāda sašķeltība taču nav, krievvalodīgie drīzāk uztvers ar nicinājumu, jo viņi labi zina reālo situāciju. Šobrīd katram valstsvīram un valstssievai būtu jādomā, kā varam veicināt saliedētību. NA iniciatīva par vienotu izglītības sistēmu, kur, protams, būtu vieta arī mazākumtautību skolām, būtu labs pamats tālākai nākotnes saliedētai sabiedrībai. Taču atbilde no koalīcijas partneriem ir – labāk neko nedarīsim, lai netracinātu mazākumtautības. Tā jau var vēl 50 gadus gaidīt un brīnīties, ka sašķeltība nevis mazinās, bet tikai pieaug.

– Būsim atklāti, pašreizējais valdības kurss ved uz divkopienu valsts veidošanos. Notikumi Ukrainā nebūtu iespējami, ja tur nebūtu jau sagatavota augsne – attiecīgi noskaņoti vietējie iedzīvotāji, kas tā vien gaida Krievijas “zaļo cilvēciņu” ierašanos. Vai, jūsuprāt, mums Latvijā arī ir šādi gaidītāji?

– Manuprāt, nemaz nav jājautā, vai viņi ir, bet gan – cik viņu ir? Un kas ir pats svarīgākais – kā to risināt. Ar runām, ka viss ir kārtībā, noteikti neko nebūs iespējams atrisināt. Pēdējie 25 gadi ir skaidri pierādījuši, ka sabiedrības sašķeltības problēma pati no sevis nerisinās. Diemžēl valsts attīstība bez vienotas sabiedrības nav iespējama, jo mēs zaudējam pārāk daudz enerģijas, velkot deķi katrs uz savu pusi.

– Šajā sakarā vajadzētu arī skaidri pateikt, ka tas, kas notika pirms trim gadiem, nebija nekāds referendums, bet gan valsts apvērsuma mēģinājums. 174 000 atbalstīja krievu valodas ieviešanu. Vai tad tas ir maz?

– Tas ir vēl viens objektīvs rādītājs, kas uzskatāmi liecina par sabiedrības sašķeltību. Ir arī daudzi citi, bet šis ir acīmredzams. Un šie cilvēki nekur nav pazuduši un arī savu viedokli, visticamāk, nav mainījuši.

Āboltiņas kundze tagad atzinusi – drošības dienestiem esot informācija, ka šis pasākums pastarpināti finansēts no Krievijas. Diemžēl mūsu dienesti un amatpersonas turpina situācijai skriet nopakaļus, atzīstot problēmas pēc vairākiem gadiem. Tā vietā, lai veiktu aktīvu preventīvu darbību. Drošības policijā pēc vadītāja nomaiņas beidzot parādījušās kādas aktivitātes pazīmes, bet Satversmes aizsardzības birojā Maizīša kungs strādā korekti, taču pārāk pasīvi. Tur būtu vajadzīgs tāds dzelzs tvēriens. Tā vietā mēs te auklējamies ar visādiem Aijo Benesiem, nesaprotot, pēc kāda panta viņam atņemt pilsonību, kamēr viņš vienkārši aizlaižas un parāda visiem garu degunu.

Es pilnībā piekrītu jums, ka divvalodības ieviešanas mēģinājums bija neveiksmīgs valsts apvērsums. Tādēļ jautājums nav par to, vai sabiedrība Latvijā ir sašķelta, bet gan – cik lielā mērā tā ir sašķelta un kā šo problēmu risināt?

Ģ. Zvirbulis: – Un kādi būtu jūsu piedāvātie risinājumi?

– Lauciņš, kurā es vairāk darbojos un kur redzu iespēju veicināt saliedētību, ir valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem. Sniedzot šo atbalstu, mēs nešķirojam pēc lojalitātes un pat ne pēc tā, vai viņi ir pilsoņi vai nepilsoņi. Valsts rūpējas, lai ģimenes varētu veidoties un justies pasargātas. Ja cilvēki jutīs šīs valsts rūpes par sevi un saviem bērniem, tad uzticība augs. Taču arī šeit mums valdībā jāizcīna ne viena vien cīņa, lai panāktu partneru izpratni. Kā zināt, NA jau divreiz koalīcijā izvirzījusi ultimātus cīņā par lielāku atbalstu ģimenēm.

Valsts galvenais mērķis un uzdevums, manuprāt, ir pavisam vienkāršs – lai Latvijā vienmēr būtu daudz latviešu. Tieši tam ir jābūt ikvienas valdības deklarācijas, plānošanas dokumenta vai politiskās iniciatīvas pamatā. Un visi, kam šis mērķis ir pieņemams un kas var palīdzēt to sasniegt, ir mūsējie!

– Vai jums, strādājot koalīcijā, brīžiem nešķiet, ka prezidentūra Eiropas Savienības Padomē kļuvusi par tādu kā vairogu, ar ko atkauties no nacionāļiem. Prezidentūras dēļ nevarēja atbalstīt četru valstu aicinājumu, prezidentūra jāņem vērā, lemjot par došanos uz Maskavu 9. maijā…

– Es pat teiktu vēl vairāk – ar šo vairogu atkaujas ne tikai no nacionāļiem, bet vispār no jebkādiem priekšlikumiem. Sak, pagaidām šo lietu nerisināsim, mums tagad jānodarbojas ar prezidentūru. Bet vajadzētu būt tieši otrādi. Šī prezidentūra ir nevis slogs, bet iespēja. Mums tā jāizmanto, lai sadzirdētu mūsu iekšpolitiskās un ārpolitiskās nostādnes, lai rādītu piemēru dažādu sociālu problēmu risināšanā. Tāpat tā jāizmanto, lai runātu par imigrācijas politiku, par PSRS okupācijas nodarīto zaudējumu kompensēšanu un citiem nepatīkamiem jautājumiem, ko bez mums neviens cits nekustinās. Diemžēl Rinkēviča kunga pozīcija šajos jautājumos krietni atšķiras no mūsējās.

V. Krustiņš: – Šovasar Saeimai būs jāvēl Valsts prezidents. Vai esat frakcijā diskutējuši par valsts galvas misiju un pilnvarām? Ja reiz viņam ir tikai reprezentatīvas funkcijas, tad jau gandrīz vai vienalga, kuru tur ievēl.

– Arī reprezentēt valsti var ļoti dažādi – tikai formāli vai principiāli un aktīvi, kā to dara, piemēram, Igaunijas prezidents Ilvess. No nākamā prezidenta mēs pirmkārt sagaidām stingru stāju un uzdrīkstēšanos aizstāvēt pozīciju par valsts nacionālajām interesēm. Jautājums par pilnvarām jāskata kontekstā ar prezidenta ievēlēšanas kārtību. NA nostāja ir tāda, ka, pārejot uz tautas vēlētu prezidentu, viņa pilnvaras būtu jāpalielina. Šobrīd mums partijā notiek diskusija par to, vai pašreizējā brīdī būtu jāmaina prezidenta ievēlēšanas kārtība. Protams, šovasar viņš tiks ievēlēts pēc līdzšinējās kārtības. Mana personīgā pārliecība ir tāda, ka nākamo prezidentu pēc četriem gadiem vajadzētu ļaut vēlēt tautai. Esmu pārliecināts, ka tauta spēj izvēlēties cienīgu valsts galvu. Skeptiķi apgalvo, ka tādā gadījumā rezultātus ietekmētu naudas vara, bet mums ir arī priekšlikumi konkrētiem likumu grozījumiem, kas šādus riskus mazinātu.

Ģ. Zvirbulis: – Naudas vara tikpat labi var ietekmēt arī balsojumu Saeimā. Šajā sakarā paskaidrojiet, lūdzu, kādēļ NA frakcija neatbalstīja priekšlikumu, ka parlaments prezidentu ievēlētu atklātā balsojumā?

– Mūsu frakcija vienmēr ir bijusi par atklātu prezidenta ievēlēšanas kārtību, bet iesniegtais likumprojekts bija tehniski un juridiski absurds. Piemēram, tur cita starpā tika prasīts, lai prezidenta kandidātam būtu augstākā pielaide valsts noslēpumam. Tas nozīmē, ka par prezidenta kandidātiem drīkstētu kļūt ļoti šaurs augstāko amatpersonu loks, kas šādu pielaidi jau saņēmuši.

– Jūs pirms vēlēšanām bijāt NA kandidāts labklājības ministra amatam. Kā vērtējat Labklājības ministrijas lēmumu slēgt Kauguru un Raunas aprūpes centrus un nākotnē vispār atteikties no šādiem centriem?

– Tā sauktā deinstitucionalizācija pēc būtības ir pareizs virziens. Cilvēkiem ir jādzīvo ģimeniskā vidē un ir daudz labāk, ja par šiem cilvēkiem, it īpaši bērniem, parūpētos kāda ģimene, saņemot, protams, arī valsts atbalstu. Taču ir galīgi greizi, ja tas kļūst par pašmērķi. Kā deputāts esmu apmeklējis dažādus sociālos aprūpes centrus un iepazinies ar viņu darbu. Esmu pārliecinājies, ka tas ir vitāli svarīgs, un nespēju pat iedomāties, kas notiktu ar šo centru iemītniekiem, no kuriem daudzi ir smagā stāvoklī, ja tādas vietas nepastāvētu. Slēgšana un atteikšanās no aprūpes centriem iespējama tikai tad, kad pēc tiem vairs nebūs pieprasījuma, jo pilnvērtīgi darbosies alternatīvas aprūpes metodes.

Latvijas Avīze

Foto: Karīna Miezāja, LA

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.