logo

Vērot nākotni, klausoties atmiņās (2)

10.11.2013 Ivo Ozols

Ticu – katram reiz bijuši mirkļi, kad pārņem fiziskas sāpes, domājot par notiekošo. Es visspilgtāk atceros Novembra laiku 90. gadu vidū. Reiz, klausoties radiorunu par Brīvības cīņu laiku, mani pārņēma pretrunīgas domas. Kā tad tā? Latvieši toreiz izcīnīja un cēla valsti, mēs – izcīnījām, bet – kas notiek ar to šodien? Pie varas taču palika tie paši padomju laika vadītāji. Kā tas varēja notikt, un kāpēc tā notiek atkal un atkal? Atbildi toreiz neatradu.

Atbildes visvieglāk meklēt vēsturē. Gan savas valsts, gan citās. Ļoti reti jaunas valsts vadība ir vienlaikus patriotiska, sākot ar pirmo darbības gadu, jo vara ”uzsūc” sevī ļoti daudz pašlabuma meklētāju. Reti patriotisms un vara ir sinonīmi uzreiz, varbūt Izraēlas valsts ir izņēmums. Pat bieži cildinātā Igaunija joprojām cīnās ar ekskomunistu varas tūkstoškāji. Arī Somijas slavējamā pārvalde savulaik ”izslimoja” jaunvalsts slimības. Viss prasa laiku.

Ir vienkāršās atbildes – kamēr tautas viedokļus skalda, tikmēr naudas kalpi valda. Bankas, masoni, rotšildi un tā tālāk. Tā ir viena medaļas puse. Tumšā. Absurdi ir tas, ka mēs pierodam skatīties šajā tumsā, cerot saskatīt ko patiesi vērtīgu. Tur nekā vērtīga nav.

Ir arī gaišā puse. Pirmos gadus Latvijas brīvvalsts arī slīga naudas un varas pārdales purvājā. Tikai Kārļa Ulmaņa solis, pārņemot varu, to izbeidza un valsts strauji uzplauka. Kāds teiks, varbūt bija vērts to darīt ātrāk, 20. gadā? Nē. Jo bija vajadzīgs laiks, šie sūrie padsmit gadi, lai sarpastu – kas ir kas? Saprast – kam var ticēt, no kā sargāties..

Mūsdienās apvērsuma ar šautenēm rokās nebūs. Toties ir pagājis pārbaudes laiks, un vecā režīma kalpi kļūst veci un nevarīgi, bet jaunie valdīt gribētāji ir pierādījuši savu patieso dabu. Šobrīd mēs stāvam jauna laikmeta priekšā, tas tuvojas ļoti strauji. Atdzimst patriotisms – 18. novembra lāpu gājiena dalībnieku skaits ar katru gadu teju vai dubultojas. Es novēroju stabili augošu tendenci ikdienā – cilvēki tur godā Latvijas simbolus uz drēbēm, uz darbagalda, iekš auto, savas mājas pagalmā. Domāju, ka mums šis laiks bija vajadzīgs. Mūsu pienākums – vienmēr atcerēties vienkaršo tautas parunu: ”Vilks maina kažoku, ne tikumu.”

Gaišu Lācplēša dienu un Latvijas Neatkarības pasludināšanas dienu vēlot,

Ivo Ozols

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Andis Mājenieks 11.11.2013 02:10

    Patriotisms nemirst un neatdzimst, katram īstenam latvietim patriotisms kvēlo un vaid. Kvēlo no dusmām par bezatbildību, bezjēdzību un izšķērdību ko mums nesuši pēdējie 24 gadi. Vaid no bezspēcības, bezzobainības un tuvredzības. Lai latviešu tauta, kā nācija saglabātu savu eksistenci ir jānotiek kardinālām pārmaiņām kuras Latviju izveidotu par īsteni nacionālu valsti. Latviešu tauta līdz šim ir bijusi aitas lomā, taču viņu ne tikai cirpa, bet visiem spēkiem mēģināja arī novilkt ādu. Ir jāpanāk , lai miermīlīgā aita top par aunu un parāda uz ko ir spējīga. Bez cīņas nav uzvaras, ir tikai kompromismi, kuri neveicina nācijas izaugsmi, bet gan pamazām degradē to.

    • Ivo Ozols 11.11.2013 08:35

      Andi, paldies par viedokli, ja Tev būtu reāls priekšlikums, kā to izdarīt, es parakstos iet Tev līdzi. Diemžēl, šī ''cīņa'', ir savādāka. Nākas gadiem runāt ar simtiem cilvēku, pārliecināt, meklēt tos pašus kompromisus. Paņem vispirms sev par piemēru nevis visu tautu, bet sev pazīstamu sabiedrības modeli - savus pamatskolas klasesbiedrus, teiksim 20 cilvēkus. Pamēģini - uzrunā katru no viņiem uz Cīņu, tādu - bezkompromisa. Cik piekritīs? Doma, ka uzkāpsi uz tribīnes, un sāksies revolūcija, ir mīts. Visas ''revolūcijas'' būvētas ar milzīgu naudu un rūpīgu plānošanu no ārpuses.

      Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.