logo

Viedoklis par „ūdens zudumiem”

22.04.2013 Andris Vilks Latvijā

Sabiedrībai daudz nervu un kreņķu ir saistīts arī ar maksājumiem par mājokli un ar to saistītām lietām, elektrību, gāzi, auksto un karsto ūdeni, apkuri. Bieži vien, lasot mājas pārvaldnieka piestādītos rēķinus, mūs māc šaubas un neizpratne par tajos redzamajiem cipariem, kuri nosaka, cik tad mums būs jāmaksā par patērētajiem komunālajiem pakalpojumiem.

Dzīvokļos, kuros ir uzstādīti ūdens patēriņa skaitītāji aukstam un karstam ūdenim, jautājumam vajadzētu būt pavisam vienkāršam. Pareizini ūdens patēriņu uz viena kubikmetra ūdens izmaksām un sanāks cipars, kurš ir jāapmaksā. Diemžēl praksē tā nekad nav. Ja ūdens patēriņu, kuru uzrāda visi dzīvokļos uzstādītie skaitītāji, salīdzina ar ūdens skaitītāja rādījumiem, kurš uzstādīts mājas ievadā, tad atklājas ievērojama starpība. Šī starpība, nez kāpēc, vienmēr nāk par sliktu mājas iedzīvotājiem. Tieši viņiem ir jāmaksā par ūdens patēriņu vairāk, kā uzrāda dzīvokļos uzstādītie skaitītāji.

Kāpēc tāda starpība, un kāpēc, kā domā vairums iedzīvotāju, tāda netaisnība? Starpība starp ūdens skaitītāju rādījumiem rodas vairāku iemeslu dēļ. Minēšu tikai trīs piemērus: caurules kaut kur mājā nav kvalitatīvas un ūdens aiztek no caurulēm vai no to savienojumiem; ūdeni vienkārši zog, viltojot skaitītāju rādītājus; ūdeni izlieto mājas vajadzībām, piemēram, aplaistot piemājas apstādījumus. Vēl vispārpieņemts ir paskaidrot, ka ūdens zudumi rodas no tā, ka visi iedzīvotāji savlaicīgi nenodod skaitītāju rādītājus. Tas nu gan nav iemesls, jo ja vienā mēnesī uzrāda mazāku ūdens patēriņu, tad, objektīvi, nākamā mēnesī tam ir jābūt lielākam. Tomēr ūdens „zudumi” vienmēr ir par sliktu iedzīvotājiem. Kas attiecas uz apstādījumu laistīšanu, tad nezinu kā Jūs, lasītāj, bet es neesmu redzējis gadījumus, kad kāds sētnieks kaut ko laistītu. Bez tam, sētnieka vajadzībām pārvaldnieks var uzstādīt atsevišķu ūdens skaitītāju, nemaz tik dārgi tie nav, salīdzinoši ar to, cik visa māja maksā par apsaimniekošanu katru mēnesi.

MK noteikumu Nr. 1013 „Kārtība, kādā dzīvokļa īpašnieks daudzdzīvokļu dzīvojamā mājā norēķinās par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu” 30. punkts nosaka, ka, ja ūdens patēriņa sadales aprēķinā trīs mēnešus pēc kārtas veidojas ūdens patēriņa starpība, kas lielāka par 20%, un ir saņemts attiecīgs dzīvokļa īpašnieka iesniegums, pārvaldnieks sešu mēnešu laikā noskaidro ūdens patēriņa starpības rašanās iemeslus, rakstiski informē dzīvokļu īpašniekus par nepieciešamajiem pasākumiem ūdens patēriņa starpības samazināšanai un kopā ar dzīvokļu īpašniekiem izvērtē iespēju tos īstenot. Tomēr, šis Ministru Kabineta noteikumos iestrādātais punkts neko situācijā nemaina un stāvoklis neuzlabojas.

Atsevišķās mājās ūdens rādījumu starpība ir 40, 70 un pat 150 procenti. Pārvaldnieks plāta rokas, saka, ka ūdens caurules nekur netek un padarīt neko nevar, iespējams, ka iedzīvotāji zog. Pat, ja iedzīvotāji zagtu, kāpēc dzīvokļa īpašniekam būtu jāmaksā par citu nozagto ūdeni. Ūdeni jau nezog no dzīvokļa īpašnieka, bet no ūdens piegādātāja. Ja tas, no kā ūdeni zog, nevar atrast vainīgo, tad viņam arī jāmaksā. Vēl vairāk, Dzīvokļa īpašuma likuma 10. pants nosaka, ka dzīvokļa īpašniekam ir pienākums norēķināties par saņemtajiem pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvokļa īpašuma lietošanu (piemēram, apkure, aukstais ūdens, kanalizācija, sadzīves atkritumu izvešana). Skaidri un gaiši ir rakstīts, ka jānorēķinās ir par saņemtajiem pakalpojumiem. Likums neuzliek par pienākumu dzīvokļa īpašniekam maksāt par kādiem tur „ūdens zudumiem”, kurus viņš nav saņēmis. Faktiski, minētie Ministru Kabineta noteikumi ir pretrunā ar augstākstāvošu Dzīvokļa īpašuma likumu.

Daži mēģina skaidrot šo pretrunu tādā veidā, ka, lūk, piegādātājs nodrošina ūdens padevi līdz mājai, bet pēc mājas kopējā skaitītāja, ūdens ir visu mājas iedzīvotāju kopīpašums un par to ir jānorēķinās visiem mājas iemītniekiem. Vai arī apgalvo, ka ūdeni, kas ieplūst mājā caur mājas galveno skaitītāju patērē visi iedzīvotāji. Tāds apgalvojums neiztur nekādu kritiku. Iedzīvotāji patērē tikai to ūdeni, kuru uzrāda viņu dzīvokļu skaitītāji. Tāpēc jau starpību sauc par „ūdens zudumiem”, ka tā ir nez kur pazudusi un to neviens nepatērē. Tāpat tekošs ūdens, kas ietek mājā nevar būt par kopīpašumu, jo dzīvokļu īpašnieki nav izteikuši savu gribu iegūt šo ūdeni savā īpašumā. Mājas kopīpašnieki ir izteikuši savu gribu, lai viņiem dzīvokļos piegādātu svaigu ūdeni un ir gatavi par to maksāt. Dzīvokļa īpašniekam ir jāmaksā tikai par to ūdeni, ko viņš patērē, kā arī ir noteikts likumā.

Mājas ievada skaitītājs ir ūdens piegādātāja izdomājums, neviens cits komunālo pakalpojumu piegādātājs nav savai precei uzstādījis vienu skaitītāju uz visu māju un prasījis no iedzīvotājiem savas preces apmaksu par visu māju. Ne elektroenerģijas piegādātājs, ne gāzes piegādātājs, ne internets, ne telefons, ne kāds cits. Tieši pretēji, visi komunālo pakalpojumu piegādātāji pat ierīces, kas sadala piegādātos pakalpojumus uzskata par savu īpašumu, nerunājot par pašu pakalpojumu. Jā, protams, siltumenerģijas piegādātājs ņem samaksu par siltumu balstoties uz vienu skaitītāju uz visu māju. Bet siltumenerģija silda ne tikai dzīvokļus, bet arī kāpņu telpas, pagrabus, citas palīgēkas. Pie tam ir jāņem vērā, ka siltumenerģijas skaitītāji nav uzstādīti iedzīvotāju dzīvokļos, lai gan arī par šo jautājumu vajag diskutēt un, iespējams, daudz ko tur mainīt.

Aplūkosim problēmu no otras puses. Atbilstoši pašreizējai kārtībai un likumdošanai, ūdeni iedzīvotājiem piegādā un saņem maksu par piegādāto ūdeni nevis ūdens piegādātājs, bet mājas pārvaldnieks. Mājas pārvaldnieks ir kā starpnieks starp ūdens piegādātāju un patērētāju. Jāņem vērā, ka starpnieks pret savu gribu, kurš par savu darbu nesaņem nekādu atlīdzību. Bez tam, mājas pārvaldnieks gandrīz nekādi nevar ietekmēt procesu. Ne viņš precīzi var pārbaudīt mājas galvenā skaitītāja pareizību, ne viņš var ietekmēt dzīvokļu īpašnieku maksājumu regularitāti, ne viņš var nesamaksāt ūdens piegādātājam, ja dzīvokļa īpašnieki nesamaksā viņam par saņemto ūdeni. Prece, ko viņš piegādā nepieder viņam un ja tiešām kāds ūdeni zog, jājautā, kāpēc pārvaldniekam būtu jāmaksā par svešu nozagtu preci, kuru viņam ir uzspieduši.

Cik ir runāts ar pārvaldniekiem, neviens nebūt nevēlas nodarboties ar ūdens piegādi mājas iedzīvotājiem. Tā nu ir iegājies un tā šo kārtību regulē normatīvie akti. Nosacīti nesenā Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 6. pantā ir iestrādāta norma, kas nosaka obligāti veicamas pārvaldnieka darbības, starp kurām ir apkures, aukstā ūdens un kanalizācijas nodrošināšana, kā arī sadzīves atkritumu izvešana. Kas attiecas uz minētā likuma nosacījumiem, ka pārvaldniekam ir jāveic apkures, aukstā ūdens un kanalizācijas nodrošināšana, tad tā ir radusies, domājams, pateicoties Rīgas pilsētas monopoluzņēmumu, kuri piegādā ūdeni un siltumenerģiju, lobijam.

Neskatoties uz to, ka valstī ir aizliegts piespiedu, bezmaksas darbs, sakarā ar ūdens piegādi iedzīvotājiem, mājas pārvaldniekiem tieši ar šādu darbu regulāri nodarboties liek pastāvošā likumdošana.

Ir dzirdēts viedoklis, ka, ja nu pārvaldnieks ir uzņēmies mājas apsaimniekošanas darbus, tad šajos darbos ir iekļaujams viss, kas saistīts ar dzīvojamo telpu nodrošinājumu, vai citiem vārdiem runājot, pārvaldniekam ir ne tikai jāveic viņa tiešie pienākumi saistīti ar mājas apsaimniekošanu, bet arī jānodrošina iedzīvotājiem komunālos pakalpojumus. Kāpēc? Vienīgais, ja neskaita siltumenerģijas piegādātāju, par ko vajadzētu runāt atsevišķi, no komunālo pakalpojumu piegādātājiem, kurš pārliek savu darbu uz pārvaldnieka pleciem ir ūdens piegādātājs. Tā nosaka likums. Likums ir noteicis izņēmumus priekš konkrētiem komunālo pakalpojumu piegādātājiem. Ne elektrības, ne gāzes, ne citu pakalpojumu piegādātājiem tādas privilēģijas nav atvēlētas. Pārsvarā visas iedzīvotāju sūdzības un neapmierinātību ar „ūdens zudumiem”, sliktu ūdens spiedienu un citām, ar ūdens piegādi saistītām problēmām, ir jāuzklausa pārvaldniekam. Bet patiesībā namu pārvaldnieks var vienīgi sekot ūdens cauruļu tehniskajam stāvoklim un veikt nepieciešamos remonta darbus. Savādāk ne ūdens padeves kvalitāti, ne izmaksas viņš ietekmēt nevar. Toties visas sūdzības nākas uzklausīt tieši pārvaldniekam. Līdz ar to ir redzams, ka ar pastāvošo kārtību kādā veidā iedzīvotājiem tiek piegādāts ūdens, nav apmierināti ne paši iedzīvotāji, ne pakalpojumu tiešais piegādātājs, kas patiesība nav viss piegādātājs, bet tikai bezmaksas starpnieks.

Problēma ir sarežģīta un atrisinājumi var būt dažādi. Var uzstādīt precīzākus ūdens skaitītājus dzīvokļos, ir tehniski iespējams ieviests aparatūru, kura nolasīs ūdens skaitītāju rādījumus vienlaicīgi visiem dzīvokļiem. Ir iespējams izstrādāt normatīvos aktus, kas paredzēs atbildību par negodprātīgu, vai nesavlaicīgu, ūdens skaitītāju rādījumu nodošanu pārvaldniekam, ka arī par ūdens skaitītāju nesankcionētu ietekmēšanu. Visi šie pasākumi ir labi un derīgi, bet problēmu pilnībā neatrisinās. Radikāls risinājums būtu pāreja uz tiešu ūdens piegādi un norēķniem no ūdens piegādātāja līdz iedzīvotājiem. Tas, protams, prasīs zināmus finanšu resursus un cilvēkresursus, arī ierēdņu garīgo piepūli. Jāmaina arī likumi un citi normatīvie akti. Bet izdarīt to var un vajag, jautājums ir, cik ilgā laikā to var paveikt. Mērķim ir jābūt nospraustam un jāiet uz to, lai ūdens piegādes kārtība neatšķirtos pēc būtības no gāzes vai elektroenerģijas piegādes kārtības iedzīvotājiem.

Beidzot mazliet ieilgušu rakstu, gribu piebilst vienu argumentu, kuru dzirdēju no kādas ieinteresētas puses. Un arguments ir šāds. Vienam dzīvoklim, kurš nemaksās par ūdeni, nebūs tehniski iespējams atslēgt ūdeni, jo var atslēgt tikai stāvvadus. Nu ko, es uzskatu, ka ūdens padevi un apkuri vispār nedrīkst cilvēkiem atslēgt. Visi jautājumi par parādiem, arī par parādiem par komunālajiem pakalpojumiem, ir jārisina tiesā.

Andris Vilks
NA Mājokļu jautājumu darba grupas vadītājs

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.