logo

„Visu Latvijai!“ jauniešu nometne — pasākums, par ko vienkārši nevaru nepastāstīt (1)

09.08.2013 Mindaugas Sidaravičius Jauniešiem

Sākumā gribēju izveidot divus ierakstus — vienu tehnisku, bet otrā dalīties ar savu personīgo pieredzi un savām pārdomām, bet tagad domāju, ka viens kopīgs ieraksts ar maniem komentāriem būs daudz labāks. „Visu Latvijai!“ jauniešu nometne norisinājās no 31. jūlija līdz 4. augustam viesu namā „Purgaiļi“, Valkas rajonā, Grundzāles pagastā. Nometnes dalības maksa patiešām nebija liela — 50 litu, ja ņem vērā to, ka piecas dienas mēs pavadījām atpūtas vietā. „Visu Latvijai!“ rīcība ir sabiedriski atbildīga, un tā iegulda taisnīgā jaunatnē — kā tas arī piederas. Tikko ierodoties nometnē, mani pārņēma stipra spēka un savdabīga pret šo spēku vērstas pazemības sajūta (ne aiz bailēm, bet aiz cieņas). Nenoliedzu, ka šo sajūtu daudz ietekmēja fonā skanošā folkmetāla žanra mūzika. Vēl viena lieta, kas pievērsa manu uzmanību, bija uz ēkas sienas pakārts liels transparents ar uzrakstu — „Katra valstsvīra vadmoto jābūt — Visu Latvijai! Saeima, kas nepārstāv latviešu tautas intereses — jāatlaiž!“ — pareizs lozungs, es nodomāju. Visa apkārtne bija citātu pilna, kā es sapratu, tie bija no tautasdziesmām. Piemēram, televizors manā istabā tika pārklāts ar lapu, kurā bija šāds teksts — „Liec zobenu zem galvas. Un dziļi neiemiedz. Tavs gods un tēvu zeme. Tev acis aizvērt liedz,“ — lielisks teksts, ar kuru izrotāt tādu lietu kā televizors. Nometnē bija daudz labu citātu, kurus neminēšu, jo programma bija pārāk spraiga, lai būtu spēks un griba visu, kas ir apkārtnē, pārrakstīt, un tas aizpildītu lielu daļu no mana jau tā pagarā teksta.

Es biju vienīgais lietuvietis starp vieniem no visizcilākajiem Latvijas nacionālistiskās jaunatnes biedriem. Telefons un dators tika nodoti — to prasa noteikumi, neviens nedrīkst novērst uzmanību no tā, kā dēļ mēs visi esam te sapulcējušies. Nometnē kratīšanas netiek veiktas, visi aizliegtās mantas atdod brīvprātīgi, un visā nometnes laikā neredzēju nevienu dalībnieku, kurš slepeni izmantotu jebkādas sakaru ierīces. Kā daudzās citās nometnēs, alkohols arī šeit nav pieļaujams. Un tiem, kas nevar noturēties bez smēķēšanas, brīvajā laikā ir jāiziet no nometnes piecdesmit metru attālumā, lai neviens viņus neredzētu smēķējot. Kā arī nedrīkst komunicēt ar citiem smēķētājiem, t.i., smēķētājam ir jāstāv piecdesmit metru attālumā ne tikai no nometnes, bet arī vienam no otra. Smēķēšana nevar būt arī attaisnojums lekcijas vai treniņa kavēšanai. Uzreiz atvainojos Raivim, jo pāris reizes mazliet nokavēju, protams, citu iemeslu dēļ. Kavēties smēķēšanas dēļ būtu vienkārši nožēlojami un necieņa. Kā arī es atvainojos, jo parasti par mazāko kavēšanos dalībnieki saņēma sodu, taču es nesaņēmu, tāpēc pateicos, ka piedevāt manu disciplīnas trūkumu.

Neliels disciplīnas trūkums radās tikai nometnes vidū, un tas nebija kāda slikta nolūka dēļ, bet tikai neliela nolaidība. Tāpēc visi puiši tika sodīti ar papildu spēka vingrinājumiem, jo nespiedīsi meitenes darīt milzīgu daudzumu piepumpēšanos…

Treniņi te notika apmēram trīs reizes diennaktī. Divi dienā un viens naktī. Pirms katra treniņa un pēc tā mēs visi iesaucāmies — „Cīņai sveiks!“ Šis sauklis man ļoti patika, jo tas aicina uz cīņu, aizsargāt savu pozīciju un droši stāvēt — ar apņēmību un bez bailēm. Tā sajūta, kad stāvi kopā ar cilvēkiem, kas ir līdzīgi tev, ar cīnītājiem, kad visa apkārtne atbalsojas, atskanot šim sauklim, tas, ka visi ap tevi ir sagatavojušies un ka tu esi sagatavojies… Te nebija nekādas rīta rosmes, tās daļas, kas ilgst padsmit minūšu un ir šķirta ķermeņa tonizēšanai, tikko pieceļoties. Katru rītu notika pilnvērtīgs treniņš ar iesildīšanos un spēka vingrinājumiem. Kaut arī man jau ir gadījies skriet caur lietu, savu presi noturēt zem pāri soļojošu meiteņu svara, neatceros, kad vēl man būtu sanācis visus šos vingrinājumus darīt reizē. Vienā nakts treniņā bija auksti, sāka stipri līt, visi puiši uzvilka savas „uniformas” (jeb novilkām kreklus), izkārtojāmies un paskraidījām, pēc pāris minūtēm lietus lāses mums vairs nerūpēja. Puskaili atgriezušies nometnes vietā, joprojām lietum līstot, mēs apgūlāmies uz aukstas, slapjas zāles un no saviem ķermeņiem izveidojām paaugstinājumu, pāri kuram pāris reizes pārgāja ikviena nometnē esošā meitene. Pēc tā dažiem puišiem līdz pat nometnes beigām palika lielas sarkanas zīmes uz vēdera preses. Bet tas ir labi! No tā vēl neviens nekad nav nomiris, tas veselībai nekaitē. Tas tikai pierāda, kāda griba paciest grūtības ir cilvēkiem, kuri bija sapulcējušies šajā nometnē. Tagad, kad nekādi treniņi nepalīdzēs aizsargāties no parastas šautenes, kad viens no labākajiem ieročiem ir informācija, dažiem liekas, ka cīņas mākslas vai kādi citi lielas pūles prasoši treniņi ir bezjēdzīgi, taču tā nav. Vai bieži ir kāda jēga no bailīga intelektuāļa, kurš zina, bet baidās ierunāties?

Šajos postmodernajos laikos nacionālisti savu uzskatu dēļ saduras ar grūtībām darbā, personiskajā dzīvē, zinātnē un, pašsaprotami, savā darbībā.

Treniņi ir vajadzīgi gribas un kaujas gara audzināšanai. Jā, tieši kaujas gara! Tās nesataustāmās būtības, sajūtas, kuru, šķiet, daudzi ir jau aizmirsuši, bet, kas to sajūt, tas saprot, par ko es runāju, jo citu atzinumi man nav svarīgi. Tieši šis kaujas gars arī mums palīdz aizsargāt savu pozīciju, neraugoties uz ārējiem apstākļiem, un virzīties uz priekšu. Ar to mēs esam atšķirīgi, ar to mēs esam stiprāki un tikai tādēļ, neraugoties uz „kreiso” (un ne tikai) pūlēm, mēs vēl arvien eksistējam. Viena no lietām, kuras dēļ man it īpaši patika šī nometne, ir tas, ka tur nebija nekāda psiholoģiska spiediena. Raivis reizē ir gan līderis, gan draugs, viņa autoritāte tiek cienīta, nevienam nevajag skaidrot, ka viņiem ir jāievēro noteikumi. Visu nometnes laiku es nesajutos kaut kāds citāds — sliktāks vai labāks —, es biju vienlīdzīgs ar citiem, vienlīdzīgs ar ideju, kuru mēs visi lolojam. Un neviens nepārmeta, ka ir atbraucis lietuvietis, dažiem tas pat ļoti patika, kā arī man patika būt labu un taisnīgu cilvēku kompānijā.

Lekcijas aizņēma lielāko nometnes laika daļu. Tās notika par filosofijas—ideoloģijas, ekonomikas, personīgās un nacionālās drošības un citām svarīgām tēmām. Visas lekcijas notika latviešu valodā, tāpēc daudz ko nespēju apgūt, taču priecājos, ka man būs iespēja pašrocīgi vai ar kāda palīdzību iztulkot prezentācijas, tai pašā laikā padziļinot arī latviešu valodas zināšanas. Lekciju laikā bija mazliet nepatīkami, jo vienīgie, kuri sarunājās, bijām mēs ar Daci. Cik viņa paspēja, tik man iztulkoja visu no latviešu uz angļu valodu. Dacei esmu īpaši pateicīgs par to, ka visas nometnes laiku viņa bija ar mani, arī lekcijās un pat treniņos viņa man neļāva pazust. Paldies, Dace.

„Visu Latvijai!“ jauniešu nometni var droši dēvēt par partijas jaunatnes nometni. Tikai šī nometne ir labāka par citām ar to, ka tur sanāk taisnīgi cilvēki. Jaunieši te lieliski saprot, ko viņi dara. Neviens neizvairās no politikas, visi piekrīt tam, ka, vēloties kaut ko izmanīt, vajag par savām idejām cīnīties. Bez politikas neiztiksi, gribi kaut ko mainīt — ir jātiek pie varas. Tā ir mana ziņa vienam otram naivam draugam, kuram nepatīk partijas un citas ar politiku saistītas lietas. Cilvēku pasaulē darbojas dzīvnieku pasaules likumi — viena indivīda vai indivīdu savienības pārākums ir zaudējums citam indivīdam vai savienībai, un to neizmainīt.

Pirmspēdējā nometnes naktī nācās pāriet „pārbaudi“ pirms nometnes kulminācijas — gājiena pār ugunsceļu. Nakts treniņu laikā mēs ar kūleni lēcām pāri ugunskuram. Tā kā man ir saglabājušās vēl šādas tādas iemaņas no senākiem treniņiem, lēkšana pāri ugunskuram nebija man nedz šķērslis, nedz arī izaicinājums, bet tikai jautri pavadīts laiks ar mazu adrenalīna devu. Es arī neteiktu, ka citiem nometnē bijušajiem puišiem tas būtu bijis šķērslis.

Pirms iešanas pa ugunsceļu visiem nometnes dalībniekiem vajadzēja sev izvirzīt prioritāru mērķi, kas tiks sasniegts, ja tikai pāries pāri kvēlojošām oglēm. Visiem, kuri pirmo reizi gāja pa ugunsceļu, vajadzēja pāriet īsāku distanci, taču tiem, kas to darīja jau otru gadu, — garāku. Man bija gods iet kopā ar pēdējiem, kuri jau pērn bija gājuši. Visus nometnes dalībniekus otrā ceļa galā gaidīja Latvijas karogs — kā simbols, kurš iedvesmo un ar kura palīdzību iespējams uzveikt jebkādas grūtības. Vēlēdamies atbalstīt savus draugus, mēs visi saucām — Latvija, Latvija, Latvija! Bet, kad es stāvēju iepretim 7—8 metrus garajam un 600 grādu karstumā kvēlojošajam nogrieznim, ceļa galā mani gaidīja Lietuvas karogs un visi sauca — Lietuva, Lietuva, Lietuva! Tas ir tiešām neaizmirstams un silts, sentimentālas jūtas modinošs brīdis. Dažas sekundes pārvērtās gandrīz tukšā lapā, un tā es jau biju otrā ceļa galā…

Tiešām nevaru vēl reizi nepateikties Raivim par to, ka viņš man ļāva iet pa ugunsceļu, kaut arī es nemāku latviešu valodu un nevarēju kārtīgi gatavoties iešanai pāri kvēlojošām oglēm. Vēl reizi paldies Dacei un Martai, Daces māsai, kaut ne sekundes nešaubījos un no pat nometnes sākuma biju par simts procentiem drošs, ka vēlos un spēšu pāriet pāri ugunsceļam. Tik un tā domāju, ka esmu viņām daļēji parādā par veselām kājām. Viņas abas man gatavošanās laikā tulkoja. Esmu pateicīgs visiem nometnes dalībniekiem par silto uzņemšanu, ceru, ka satiksimies vēl…

Cīņai sveiks!

Mindaugas Sidaravičius

 

Foto Visi foto

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

  • Jānis Iesalnieks

    09.08.2013 22:57

    Jauki, ka par saviem cīņubiedriem nu jau varam saukt arī nacionālos lietuviešu jauniešus.

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.