Vecā gada vakarā gaidot gadumiju mēs visi apzināti vai nē, bet tomēr kavējamies atmiņās kāds tad bija tas vecais, tas kurš tiek pavadīts. Tāpat mēs mēģinām rast atbildes arī par to kādam tad ir jābūt nākamajam.
Te gribot vai nē, bet nākas atcerēties februāra notikumus Ukrainā, kad pēkšņi cilvēki pamodās karā. Visīstākajā karā, kur sprāgst lādiņi un iet bojā tie, kuriem patiesībā dzīve vēl tikai sākas. Iespējams mēs pat nespējam apzināties, ko tas nozīmē mums pašiem, bet šie notikumi apstiprina to, ka tikai Latvijā mēs varam kopt savu kultūru un tikai Latvijā mēs varam runāt savā – latviešu valodā.