Ventspils nodaļa
logo

1991.gada 23.augusts… pēc 23 gadiem

1991.gada 23.augustā Latvijas-Lietuvas robežpunktā pie Baltijas Liesmojošā ugunskura. Foto: Juris Presņikovs.

Apskatot portālā „Ventspils.lv” ievietotās J.Presņikova fotogrāfijas par 23 gadus seno Baltijas valstu akciju „Liesmojošais Baltijas ceļš”, mani pārņēma, gan patīkams prieks, redzot savus kādreizējos draugus, cīņu biedrus, gan pārdomas – par ko cīnījāmies 80.to gadu beigās, 90.to gadu sākumā un kā dzīvojam šodien?

1991.gada 23.augustā neviens nebija jāpierunā, jāpārliecina par nepieciešamību piedalīties politiskā akcijā, pasākumā, par nepieciešamību un jēgu doties ceļā no Ventspils uz Bausku, lai sagatavotu un kurinātu ugunskurus, kā protestu pret Molotova-Ribentropa paktu, pret valsts apvērsumu, ko 1991.gada augustā centās panākt pie komunistiskajām privilēģijām pieradušie spēki. Mēs bijām vienoti, nebijām sadalīti neskaitāmās partijās, bijām vienots, reāls spēks – Latvijas Tautas fronte. Arī šodien, salīdzinot latvisko partiju programmas, tās ir līdzīgas, tās atšķiras lielākoties tikai atsevišķu jautājumu prioritātēs, izpildes termiņos. Lielākās domstarpības rodas tikai atsevišķu partiju slēptajās ekonomiskajās interesēs un šo interešu realizācijas veidos, reizēm arī aizmirstot mūsu Latvijas valstisko pašapziņu, tās latviskos, nacionālos pamatus.

Skatoties 23 gadu senajās fotogrāfijās – ventspilnieku, savu domubiedru sejās, diemžēl neredzu nevienu, kurš šodien būtu sastopams valsts varas vai pašvaldību gaiteņos. Jautājums – kādēļ? Kādēļ mēs neesam tie, kuri veido mūsu Latviju, tās politisko un ekonomisko likteni? Šo jautājumu vispirms es nesen uzdevu pats sev. Man nebija citas atbildes, kā ģimenes mudinātam un atbalstītam iesaistīties aktīvajā politikā – spēkā, kura idejas un mērķi man ir tuvi – „Nacionālajā apvienībā Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai/LNNK”. Mēs, kuru skati veras no šīm senajām fotogrāfijām, mīlējām un mīlam savu dzimto zemi, mēs nebraucām „pie ugunskura” naudas dēļ, mēs zinājām, ka nedrīkstam stāvēt malā, ka mums ir jābūt tur, kur tiek lemti mūsu likteņi. Mums svarīga bija ideja, pārliecība, ka mēs dzīvosim savā zemē – brīvā valstī no PSRS un Krievijas jūga.

Kā savulaik sacījis mans vārda brālis – poļu dzejnieks Bruno Jasenskis: „Nebaidies no ienaidniekiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nogalināt. Nebaidies no draugiem – sliktākajā gadījumā viņi var tevi nodot. Baidies no vienaldzīgajiem. …jo pasaulē visbaisākie noziegumi ir paveikti ar viņu klusējošu piekrišanu”. Tādēļ arī šodien mēs nedrīkstam stāvēt malā! Sekojot līdzi Ukrainas notikumiem, šo notikumu atskaņām Latvijā, šodien mūsu Brīvības, neatkarības ideja ir tik pat aktuāla un dzīva, kā toreiz – 23 gadus atpakaļ veroties. Saeimā, valdībā, pašvaldībās nepieciešami cilvēki, kuri spēj risināt Latvijas ekonomiskos jautājumus, cīnīties par mūsu ekonomiskajām interesēm, bet vienlaikus nenodot valsts, Brīvības un latviskuma idejas.

Vienlaikus vēlos pasacīt paldies saviem tā laika domubiedriem, draugiem, kurus atpazinu šajās foto – Laimdotai Sēlei, Dainai Mārtinsonei (Gasanovai), Mārim Pamšem, Jānim Jansonam, Aldim un Valentīnai Birzniekiem, Dainaram Plūmem un daudziem citiem, ar kuriem bijām kopā, sagaidot mūsu pirmo uzvaru – Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, kuri ir saglabājuši savu latvisko pašapziņu arī šodien.

Nebūsim vienaldzīgi! Nekad nav par vēlu atgriezties politiskajās aktivitātēs. Aicinu savus senos domubiedrus un visus citus pilsoniski aktīvus, patriotiski noskaņotus tautiešus „Nacionālās apvienības” Ventspils nodaļas rindās.

Bruno Jurševics,
Nacionālās apvienības Visu Latvijai!-TB/LNNK Ventspils nodaļas vadītājs

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.