Kuldīgas nodaļa
logo

Dzintars Rušmanis: Uz barikādēm nevarēja neiet

Dzintars Rušmanis jau vidusskolas laikā Rīgā iestājies atjaunotajā Latvijas Aizsargu organizācijā, tāpēc dalība barikādēs likusies pašsaprotama, kaut tajā gadā vajadzējis cītīgi mācīties eksāmeniem.

 

Dzintars Rušmanis audzis Rīgā, bet 13 pēdējos gadus, kā pats saka, esot patriotisks kuldīdznieks. Barikāžu laikā viņš mācījies vidusskolas pēdējā klasē.

No Pārdaugavas

Uz jautājumu, kāds bijis viņa ceļš uz šo notikumu, Dzintars vispirms norāda, ka ne tāds, kā stāsta ļaudis, kas tolaik no laukiem devās sargāt Rīgu,– autobusos ar dziesmām vai uz šosejām ar traktoru rūkoņu pieskandēts. ,,Man tā došanās bija no Pārdaugavas uz centru, kaut varēju palikt mājās, mācīties vidusskolas eksāmeniem. Bet es nevarēju. Jau 1989. gadā iestājos Latvijas Nacionālās neatkarības kustībā, kas neatkarību pieprasīja uzreiz, kamēr Latvijas Tautas fronte runāja tikai par suverēnu valsti PSRS sastāvā. Gadu vēlāk pievērsos Latvijas Aizsargu organizācijai, kas tolaik sāka veidoties. Tātad barikādēs man bija jābūt.”

Mamma rakstīja attaisnojumu

Arī Dzintaram pirmais notikums saistās ar 13. janvāra manifestāciju 11. novembra krastmalā: ,,Vakarā ar klasesbiedriem vienojāmies, ka jāpalīdz tēviem un mātēm celt barikādes. Pat citu domu nebija. Tā pa dienām gājām uz skolu, pa naktīm – uz barikādēm. Lai kaut cik pagulētu, nācās skolu kavēt. Atceros, ka mamma rakstīja attaisnojuma zīmes: ,,Mans dēls neieradās skolā, jo bija uz barikādēm.””

Varēja būt kā Lietuvā

28. janvārī, kad barikādes oficiāli beidzās, Dzintars nodevis zvērestu tikko dibinātajai Aizsargu organizācijai. Ilgi tā nepastāvēja, jo vietā nāca Zemessardze. ,,Tas pirmais barikāžu vakars bija biedējošs. Cilvēki uz ielām klausījās radio, skatījās ārzemju ziņas, ko rādīja uz lielajiem ekrāniem. Translēja ziņas no Lietuvas, kur notikumi bija traģiski. Kaut ko līdzīgu varēja sagaidīt arī Latvijā. Tas bija reāli. Atradāmies pie sakaru centrāles Dzirnavu ielā, visi bažīgi skatījās Barona ielas toreizējās Bērnu pasaules virzienā. Bailes radās, tiklīdz izdzirdēja kādu smagās tehnikas troksni, jo Vecmīlgrāvī un citās vietās jau notika reāli uzbrukumi.”

Ar to vēl nebeidzās

Dzintars atzīst, ka barikāžu laiks beidzies tikai pēc augusta puča. Viņam viens no riskantākajiem brīžiem bijis februārī. Dzintars ar draudzenēm pastaigājies pa Vecrīgu, kur vēl palikušas barikāžu konstrukcijas. No tām pēkšņi izniris kāds diezgan stipri apdauzīts vīrietis un piedraudējis ar pistoli: ,,Viņš notēmēja mūsu virzienā un prasīja, lai atdod naudu. Mums šoks! Izvilku naudas maku, atdevu visu, kas tajā bija, – kādi seši rubļi. Domāju, ka ar to beigsies, bet ne. Divas meitenes paslēpās aiz bluķiem, viena nepaspēja, un to viņš sagrāba. Turpat netālu bija Latvijas Radio māja, ko vēl sargāja bruņoti milicijas darbinieki. Aizskrēju pie viņiem pēc palīdzības. Tika izsaukta patruļa.”

Tad omonietis padevās

,,Tikmēr netālu dzirdējām vairākus šāvienus. Protams, iedomājos to ļaunāko. Vēlāk izrādījās, ka tas vīrietis, kas sagrāba meiteni, pa ceļam stāstījis savu bēdu stāstu. Esot OMON darbinieks, treniņā traumējis galvu, tāpēc iedotas trīs brīvdienas. Gribot no omoniešiem aiziet, bet nevarot, jo piedraudēts, ka tad izrēķināsies ar viņa ģimeni. Iedzēris bija, tāpēc tik vaļsirdīgs. Tad kādā brīdī garām brauca žigulītis. Vīrietis pacēla pistoli un to sašāva. Televīzijā tos kadrus rādīja. Pēc tam omonietis šāva uz kādu jaunieti, bet, paldies Dievam, netrāpīja. Tad parādījās milicijas patruļmašīnas, omonietis saprata, ka neizbēgs, pēdējās divas patronas izšāva gaisā un padevās.

Tas ir man spilgtākais barikāžu notikums, jo ne iepriekš, ne pēc tam neviens pret mani nav vērsis pielādētu ieroci. Tolaik tādi notikumi varbūt bija arī citiem.”

KomentāriKārtot pēc DatumaVērtējuma

Lai komentētu, ir jābūt autorizētam lietotājam.