Raksti par personām: Baiba Fromane

Roberts Zīle: Ātrie kredīti – legāli dārgā izvēle (1)

Raksts publicēts portālā Delfi.lv 2015.gada 19.martā.

Nepaiet diena, nedzirdot par ātrajiem kredītiem: TV reklāmas, radio, ziņu portāli. Pat lasot BBC redzu ziņai blakus reklāmkarogu ar piedāvājumu aizņemties līdz pusotram tūkstotim eiro. Paldies par piedāvājumu, bet es šoreiz izlaidīšu.

Vēl viens lobijs

Tāpat kā termiņuzturēšanās atļauju lobētāji, par kuriem jau rakstīju pirms pāris nedēļām, arī nebanku kreditētāji ir atkal sarosījušies ar jaunu sparu. Tas tāpēc, ka Saeimā pašreiz spriež par grozījumiem Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, kas potenciāli noteiks stingrākus noteikumus arī ātrajiem kredītiem. Šī biznesa pārstāvju argumenti pret jebkuriem ierobežojumiem skan teju kā ultimāts: ierobežojiet mūs vairāk un nelegālie kreditētāji ieņems mūsu vietu!

Galvenās ātro kredītu lobējošās iestādes – Latvijas Nebanku Kredītdevēju asociācijas (LNKA) – izplatītajā reklāmā tās vadītāja Baiba Fromane pārmet valstij, kas “pēdējā laikā” esot spērusi “virkni soļu, lai šo legālo nozari Latvijā iznīcinātu”. Tajā pašā laikā Patērētāju tiesību aizsardzības centram (PTAC) tiek pārmests, ka tas “nedara neko”, lai “nelegālos aizdevējus Latvijā apkarotu”. Šie ir diezgan drosmīgi pārmetumi un pēc tiem būtu jāsecina, ka valsts teju vai veicina nelegālo uzņēmējdarbību. Tas, ka PTAC patiesībā dara savu darbu un apkaro nelegālos aizdevējus, situāciju, LNKA uztverē, šķietami nemaina. Tas ir tā, jo, līdzīgi kā termiņuzturēšanās atļauju biznesa lobētāji, arī ātrie kreditētāji un to pārstāvošās organizācijas ignorē tām neērtos faktus, bet sev vēlamo bieži vien pasniedz par esošo.

Kavētāju daudz, bet nozarē viss “kārtībā”

LNKA un kreditētāj-firmas norāda, ka nozare ir labi regulēta un problēmas pēc būtības neeksistē. Līdz ar to jāsecina, ka problemātisks kreditētājiem nav fakts, ka kavēto aizdevumu skaits procentuāli pieaug un 2014. gada pirmajā pusgadā jau nepilni 32 procenti no izsniegtajiem kredītiem bija ar kavējumu virs 30 dienām. Salīdziniet to ar banku nozari, kur kredīti ar kavējumu virs 30 dienām sastāda tikai 8.1 procentu. Jā, patēriņa kredīti arī bankās tiek kavēti vairāk nekā cita veida aizdevumi. Bet tā kā tie komercbankās procentuāli sastāda tik niecīgu lielumu no kopējā portfeļa, mēs nevaram runāt par sistēmisku problēmu tur.

Ātrie kredīti tiek kavēti daudz, jo tie pēc savas būtības ir nepareizi. Nemaz netiek noliegts, ka šie kredīti ir augsta riska. Pat LNKA pārskats norāda uz faktu, ka vidējā kredītņēmēja vecums ir 31 gads, bet piektdaļa saņēmušo ir vecumā no 20-24 gadiem. Kredītus ņem jauni cilvēki – cita starpā studenti un pat skolēni (starp citu, tikai pēdējos gados šos kredītus neizsniedz 18 un 19 gadus vecajiem). Fromanes kundze gan radio debatē (Krustpunktā, 4. marts) norādīja uz to, ka arī jaunie cilvēki ir “rīcībspējīgi”. Bet kā ir ar maksātspēju?

Iepriekšpiesauktajā pašu nozares dalībnieku veidotajā pārskatā tiek rakstīts, ka ātrie kreditētāji vadās pēc PTAC izstrādātājām vadlīnijām. Un tas ir zīmīgi, jo šajās vadlīnijās tiek rakstīts, ka “[k]redītiem līdz 300 Ls (~427 Euro), kredītiem ar atmaksas termiņu līdz 1 gadam un ikmēneša maksājumu līdz 50 Ls (~71 Euro) kredīta devējs var paļauties tikai uz patērētāja sniegtajām ziņām.” Praksē tieši šādi tas arī darbojas. Veicot pārbaudes zvanu atklājas, ka viens no lielākajiem ātrajiem kreditētājiem izsniedz pirmreizēju kredītu līdz 425 eiro, balstoties tikai uz klienta sniegto informāciju par viņa ienākumiem. Nav manā kapacitātē veikt uzrauga funkciju, bet var pamatoti spekulēt, ka arī citi “legālie” ātrie aizdevēji strādā pēc šādiem pašiem principiem. Pēc LNKA pašas datiem, 95% no visiem izsniegtajiem īstermiņa kredītiem nepārsniedz 427 eiro robežu. Tātad gandrīz visi izsniegtie kredīti ir riskanti pašā saknē.

Ātri aizņemties, ilgi atdot

Nepalīdz arī tas, ka ātrie kredīti ir tik dārgi. Nozares spēlētāji gan saka, ka, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, Latvijā tie vēl ir lēti. Sanāk, ka laikam mums ir jāgaida, kamēr šie mikrokredīti paliks vēl dārgāki, pirms kaut ko vispār drīkstam iebilst.

Nenosaucot firmas, gribu ilustrēt reālu situāciju. Var aizņemties 300 eiro pie viena ātrā kreditētāja, kā arī konkrētā komercbankā uz vienu gadu. Aizņemoties bankā, šis kredīts, ieskaitot pamatsummu, kopā izmaksās 360 eiro. Savukārt, aizņemoties pie “ātrā kreditētāja” – 472 eiro. Te arī jautājums par risku. Ja reiz īstermiņā aizdot ir tik riskanti, kāpēc banka gatava piedāvāt tik konkurētspējīgu aizdevuma likmi?

Patiesībā naudas aizņemšanās pie ātrajiem kreditētājiem nereti izrādās vēl daudz dārgāka, jo paņemtie kredīti tiek pagarināti vai pārfinansēti citur. Kā norāda PTAC, “tikai 51% no uz 2014.gada 30.jūniju kredītportfelī esošajiem Distances kredītiem ar atmaksu 1 maksājumā bija bez pagarinājuma, 11% bija pagarināti vienu reizi, 7% pagarināti 2 reizes un 31% pagarināti 3 un vairāk reizes”. Tātad aptuveni trešdaļa ātro kredītu ņēmēju nevis atdod pamatsummu, bet būtībā ilgstoši atliek tās atmaksu un tādējādi arī milzīgi pārmaksā. Nenoliedzami, ātrajiem kreditētājiem tas ir izdevīgi. Lielbritānijā, kur arī darbojas līdzīgi kreditētāji un no tā izrietošās problēmas, tika aprēķināts, ka puse no ātro kreditētāju peļņas tiek iegūta tieši no kredītu pagarināšanas. Līdzīgi, kāds ASV nevalstiskās organizācijas veiktais apkopojums liecina, ka 90% ātro kreditētāju biznesu nodrošina klienti, kas paņēmuši piecus vai vairāk aizdevumus gadā. Savukārt tie, kas aizņemas tikai vienreiz, sastāda tikai 2% no kopējo ātro kredītu daudzuma.

Iepriekšpiesauktajā radio debatē Didzis Ādmīdiņš no “ExpressCredit” netieši apliecināja to, ka arī Latvijā situācija nav daudz citādāka, jo, līdz trīs reizēm pagarināt ātro kredītu būtībā neesot nekas slikts. Lielbritānijā, lai cīnītos ar šo sērgu, ātros kredītus tagad drīkst pagarināt tikai divas reizes – tas papildus virknei citu ierobežojumu. Jāsaprot, ka arī Latvijā vajadzīgi līdzīgi risinājumi, jo citādi viens ātrais kredīts turpinās aizstāt citu un tik un tā tiks pārmaksāts vairākkārtīgi pat tad, ja katra individuālā aizdevuma noteikumi būs salīdzinoši izdevīgi. Kanādā 40 nebanku kredītdevējus pārstāvoša asociācija labprātīgi piekrita aizdevumus nepagarināt vispār. Lūk viens piemērs, kam jau sen varēja sekot arī nebanku kreditētāji Latvijā, ja reiz tie tik ļoti uzstāj uz labas prakses standartiem.

Ir, protams, jāpiekrīt, ka ātro kredītu klienti ir rīcībspējīgi. Cik gan neuzņēmīgam ir jābūt, lai nesaņemtu naudu “10 minūtēs”, turklāt vēl 90 dienas nemaksājot “NEKO”. Tomēr jāšaubās, ka tik uzbāzīgu un, kas sliktāk, maldinošu reklāmu ietekmē visi, kas izmantojuši pakalpojumus, balstījās uz racionāliem, nevis emocionāliem lēmumiem. Kā norāda Karls Pakmans, kurš divās grāmatās pētījis ātro kredītu nozares uzliesmojumu Lielbritānijā un pasaulē, ātrie kreditētāji ir veiksmīgi savā biznesā, jo pamatā reklamē tieši pakalpojuma ātro pieejamību (“pēc 10 minūtēm nauda būs Tavā kontā”) nevis tā lielās izmaksas. Lai situācija mainītos, arī uzraugam būtu vairāk jāiesaistās. Kopš Lielbritānijā ātro kredītu nozares regulēšanu pārņēma jaunais uzraugs, nosakot daudz stingrākus standartus šajā jomā, arī aizdevēji no savas puses ir uzlabojuši biznesa praksi. Tā lielākais ātro kredītu aizdevējs izlēma norakstīt parādus 330 tūkstošiem klientu 220 miljonu mārciņu vērtībā.

Neskaidrā naudas izcelsme un kredīti bez kuriem iztiktu

Ir skaidrs, ka ātro kredītu industriju vajag regulēt stingrāk. Vai ātrie kreditētāji nav aizdomājušies, kā gan komercbankas, piedāvājot aizdevumus uz izdevīgākiem nosacījumiem un esot daudz labāk regulētas, tomēr spēj palikt pelnošas? Teikt, ka labākas prakses ieviešana nebanku kredītu jomā nozīmētu biznesa apstāšanos ir būtībā apliecinājums tam, ka šī nozare tiek būtībā balstīta uz sliktiem pamatiem. Ja reiz jebkuru standartu ieviešana nozīmētu attiecīgās industrijas bankrotu, tad uzņēmējdarbība Latvijā diez vai vispār eksistētu.

Ja ātrie kreditētāji nopietni uzskata, ka nespēs turpināt savu biznesu labāk regulētā vidē, tad ir jāsecina, ka šāda nozare Latvijā vispār nav vajadzīga. Patiešām, cik daudz mēs zinām par naudas izcelsmi šim biznesam? Tā medijos ir parādījušies tikai divi “investora” stāsti. Kamēr britu starptautisko attiecību eksperts mudina Latvijai uzmanīties no Krievijas biznesa, vienu no lielākajiem ātrajiem kreditētājiem pirms pāris gadiem iegādājās krievu miljardieris Oļegs Boiko (te arī būtu interesanti uzzināt, cik daudz naudas valstij ienesa veiksmīgais darījums kapitāla pieauguma nodokļa ietvaros?). Otrs stāsts ir par Rīgas domes vicemēru Andri Ameriku un viņa aizdevumu attiecīgajai ātro kredītu kompānijai pirms dažiem gadiem – ne pa tiešo gan, bet caur Belīzā reģistrētu ārzonas kompāniju. Savukārt par citiem finansētājiem, kas slēpjas aiz dažādām ārzonu kompānijām, informācijas ir maz. Ja reiz LNKA uzstāj, ka tās biedri ir tik labi un caurspīdīgi, nevar saprast, kāpēc aizmirsuši publicēt ātrā biznesa investorus.

Bez ātrajiem kredītiem iztiktu arī patērētāji. Nav šaubu, ka daudzi tādus vēlas, tomēr viņi nevar tos atļauties. Fromanes kundze radio debatē teica, ka ir “augstprātīgi” domāt, ka visiem bankas pakalpojumi ir pieejami – esot taču cilvēki laukos, sezonālos darbos, kurus bankas būtībā neredz. Tātad cilvēkam dziļajos laukos jābūt ir bankas kontam (jo tikai tā var saņemt ātro kredītu), mobilajam telefonam, kā arī interneta pieslēgumam un interneta bankai (kā gan atmaksās aizdevumu, ja reiz bankas filiāles nav?). Ja tiešām pastāv šādi apstākļi, ir ļoti maz ticams, ka attiecīgie ļaudis nespēj interneta bankā pieteikties patēriņa kredītam vai overdraftam. Iemesls, kāpēc viņi griežas pie ātrajiem kreditētājiem, tik un tā ir vai nu maksātnespēja, vai arī paļaušanās uz emocionāliem lēmumiem, lielā mērā maldīgo reklāmu ietekmē.

Aizņemties pašam, lai var atdot ģimene

Ātro kredītu lobētāji, kā saprotams, grib, lai kāds ar sezonāliem ienākumiem ne tikai aizņemas un tad visu gadu dzīvo uz parāda, bet arī lai nākošajā sezonā visu nopelnīto naudu atdod procentu maksājumos un parādu piedzinējiem. “Lielisks” lauku attīstības modelis.

Pēc Lielbritānijas banku un īstermiņa kreditētāju “uzvedības” uzrauga (Financial Conduct Authority) pētījuma datiem, lielākā daļa ātro kredītu klientu (60%) iztiktu bez šādiem aizdevumiem, ja viņiem tie nebūtu pieejami, bet 25-30% aizņemtos no radiem un draugiem. Vēl 10% aizņemtos no citiem formālajiem kreditētājiem un tikai 5% meklētu naudu pie nelegālajiem aizdevējiem. Var stingri pieņemt, ka Latvijā situācija nav citādāka.

Alternatīvas

Tikmēr ātrie kreditētāji Latvijā, šķiet, atbalsta un grib turpināt sistēmu, kur maksātnespējīgs jaunietis nevis lūdz palīdzību ģimenei, bet aizņemas pie viņiem 425 eiro. Tas nekas, ka vēlāk tik un tā ģimenei būs jāpalīdz, turklāt nu jau atdodot daudz lielāku naudas summu. Bet vismaz augļotāji nopelnījuši. Jo, patiešām, iejaukties funkcionējošā tirgus modelī neesot labi, uzskata kreditētāji. Teju jānokaunas esot arī PTAC, kurš uzdrošinās runāt par problēmām – laikam jāsaprot, ka patērētāju tiesību uzraugam būtu drīzāk jākoncentrējas uz pozitīvajiem piemēriem ātro kredītu industrijā, nevis jāaizstāv sabiedrības intereses.

“Latvijā nebanku kreditēšanas nozare patlaban – starp sakārtotākajām Eiropā,” raksta LNKA. Bet, ja pieņemtu regulējušos grozījumus, nozare pielāgotos “ar nelegālo tirgu”. Citiem vārdiem, alternatīva esot vēl sliktāka nekā pašlaik. Var piekrist – papildus regulācija ietekmēs nebanku kredītdevēju tirgu. Bet tieši to mums vajag. Tieši pašreizējā kārtībā ir vissliktākā; tieši šādu legāli ātro un dārgo kredītu pieejamība, nevis trūkums, nes postažu sabiedrībai. Ne velti citās valstīs šis bizness tiek daudz vairāk regulēts. Tā ASV kopumā 24 štatos šāda tipa aizdevumi ir vai nu aizliegti vai stingri ierobežoti un tādējādi efektīvi teju neeksistē. Tepat Latvijā ir skaidri jāapzinās – jo šādu kredītu būs mazāk, jo ilgtermiņā visiem labāk.

Legāli nezināmās naudas bizness

Un nobeigumā. Mikrokredītu lielā ietekme uz reklāmas tirgu, kā arī ātro aizdevēju iesaistīšanās dažādu pasākumu sponsorēšanā rada situāciju, kur iebildumi pret šādu industriju vai tās darbībām ir teju nostāšanās pret kultūru un sportu. Bet vai nav tā, ka šie desmiti tūkstošu cilvēku, kas ātro biznesu ir būtībā spiesti uzturēt, ir kā strādnieki ar ziepju gabaliņiem rokās, kas “mazgā” mazu lupatu gabaliņus pie siles, no kuras kāds ik pa brīdim izvelk lielu un galvenais “tīru” paklāju?

Otra atziņa – bankas, ja arī negribīgi, bet tomēr atsāk patēriņa kreditēšanu. Un kā nesen intervijā  (Dienas Bizness, 23.02.2015) minēja SEB Grupas prezidente un izpilddirektore Annika Falkengrēna: “Bankā mēs to sapratām pirms vairākiem gadiem – ja klients nav pilnīgi, 100% skaidrs nodokļu jomā, tad ilgtermiņa attiecības starp viņu un banku ir neiespējamas. Tas tā ir gan no morālā, gan arī no komerciālā aspekta…” Varbūt tā nav visu komercbanku filozofija, bet regulējums un uzraudzība šai finanšu sektorā ir nesalīdzināmi stingrāka gan Eiropas direktīvu pēc, gan arī pašmāju iniciatīvu ietekmē. Bet vai kādai no ātro kreditētāju kompānijām rūp, cik kārtīgi nodokļu maksātāji ir viņu klienti, kas uztur šo biznesu ar procentu maksājumiem un dažreiz arī atdodot pamatsummas?

Kreditētajiem noteikti ir sava versija, bet Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienests jau iepriekš ir norādījis, ka “…pastāv varbūtība, ka caur ātrajiem kredītiem tiek legalizēta nauda.” Tātad “pat pārāk stingri” regulētais ātro kredītu bizness ir tāds, kurš ar ne godīgākajām metodēm pievilina klientus, aizdodot līdzekļus, ko ieguldījuši nezināmi cilvēki, lai pēc tam ilgstoši atpakaļ saņemtu jebkādas izcelsmes naudu, turklāt ar krietnu uzviju. Jo, protams, “nauda nesmird” un viss ir “legāli”.