Raksti par personām: Donalds Tramps

45. ASV prezidents – Donalds J. Tramps?

Rihards Kols

Šķiet, ne man vienīgajam pēdējo mēnešu laikā sekojot līdzi ASV priekšvēlēšanu procesiem, ir nācies prātot, vai gadījumā ASV nav noticis kāds masu vājprāta uzliesmojums. Ja sākotnēji Donalda Trampa vēlme kandidēt ASV prezidenta vēlēšanās šķita kā amizants farss, tad šobrīd viņa oficiālā kandidatūra uz prezidenta amatu nebūt vairs nav uzjautrinoša. Trampa paustais viedoklis fundamentālos jautājumos iezīmē apdraudējumu vispārējai drošībai un stabilitātei – ne tikai amerikāņiem, ne tikai mums, bet visai pasaulei. Un viņa pašreizējās izredzes nokļūt Baltajā namā ir gana augstas, lai mēs nedrīkstētu turpināt mēmā apstulbumā vērot kā vienīgās pasaules supervaras vadītāja amatu ieņem potenciāli destruktīvs, iracionāls, rasistisks, klaji agresīvs un vēl pie tam ne īpaši veiksmīgs biznesmenis.

Vai mēs gribam to vai ne – pienācis laiks Donalda Trampa kandidatūru uztvert nopietni. Ir mainījies mikroklimats – līdzīgi kā Eiropa, arī ASV šobrīd saskaras ar politisku krīzi, un valda milzīga skepse pret esošo varu un uzņemto kursu. Šī attieksmes sašķobīšanās piešķīrusi leģitimitāti populismam kā politikas veidošanas virzienam. Šķiet, esam bijuši pārāk aizņemti ar savām iekšējām problēmām, ar satricinošo Brexit, lai patiesi pievērstu uzmanību tam, kas notiek pāri Atlantijas okeānam. Neskatoties uz mūsu atšķirībām, Eiropu un ASV vieno nesatricināma ticība demokrātijai, brīvībai. Mūs vieno NATO. Trampa potenciālā ievēlēšana var satricināt šo vienību līdz pamatiem [1]. Ir pienācis laiks nopietni apsvērt, ko šī cilvēka ievēlēšana nozīmētu mums.

Indikācijas ir skaidras – šķiet, neviens nebūs palaidis garām Trampa komentārus par Baltijas valstu aizsardzību [2], par Krimu[3], par bērniem [4], par sievietēm [5], par cilvēktiesībām [6], par preses brīvību [7], par viņa potenciālajiem sabiedrotajiem ārpolitikā [8]. Tramps – “veiksmīgais biznesmenis” – atsakās publiskot savu nodokļu nomaksu [9] un vienlaikus Hilariju Klintoni dēvē par blēdīgu. Viņš nupat aizplīvuroti mudinājis amerikāņus “izmantot savas konstitucionālās tiesības” Klintones ievēlēšanas gadījumā, faktiski aicinot savus atbalstītājus veikt atentātu pret Klintoni [10]. ASV prezidenta kandidāta komentāri par jautājumiem, kas skar mūsu intereses, mūsu drošību, ir jāuztver nopietni. Ilgi – pat pārāk ilgi – lielākā daļa politikas vērotāju pārliecinoši sprieda, ka nu jau republikāņu oficiāli izvirzītā prezidenta kandidāta Donalda Trampa burbulis plīsīs – sak, lai nu ko aptaujas un rezultāti rādītu šobrīd, Tramps nekad nekļūs par prezidenta kandidātu. Drudzis un vājprāta uzliesmojums pāries, un amerikāņi izdarīs gudru un pārdomātu izvēli. Jūnijā Brexit mums visiem parādīja, cik maldīgs bijis mūsu naivums un pārliecība par to, ka briti izdarīs, mūsuprāt, “gudro izvēli”. Tā bija skaudra mācība, kuru aizmirst mēs nedrīkstam.

Protams, būs tie, kas teiks – nav mūsu darīšana, kas notiek cita kontinenta valsts vēlēšanās. Mums esot jāpaliek neitrāliem. Bet neitralitāte mūsu globālajā ciematā var izrādīties bīstama – galu galā, ir runa par pasaulē ietekmīgākās valsts vadītāja izvēli. Tas, kas notiek ASV, neizbēgami atbalsojas arī tepat, pie mums. Neitralitāte Trampa gadījumā nav iespējama.  Vienlaikus, vai mūsu – attāla kontinenta reakcija un viedoklis par Donaldu Trampu jebkādi ietekmēs viņa iespējas tikt ievēlētam? Džordža Buša pārvēlēšana 2004. gadā liek domāt, ka ne – teju šķita, ka Bušs togad tika ievēlēts par spīti starptautiskajam viedoklim par viņa prezidentūru. Taču jāatceras, ka ASV ir daļa vēlētāju – lielākoties 6-10% vēl neizlēmušo, kam ir milzīga ietekme pār vēlēšanu rezultātu –, kuru viedokli ietekmē arī starptautiskā doma un tas, ko cilvēki saka viņpus ASV robežām.

Itin kā šķiet, ka patiesībā ļoti daudzi ir satraukti par potenciālo vēlēšanu rezultātu, taču šis satraukums reti tiek izpausts. Gan pasaules vadošie mediji, gan pasaules līderi cenšas ievērot ierasto zelta likumu – saglabāt neitralitāti un objektivitāti. Bet vai neitralitāte tiešām ir labākā izvēle draudu gadījumā? Trampa gadījumā – un ne tikai –taktiska klusuma un neitralitātes ievērošana vairāk izskatās kā apzināta savas mutes aizbāšana un mēma klusēšana pat visekstrēmākā ļaunuma gadījumos – kas nepieļaujams, kas prātam neaptverams. Starptautiskie likumi un normas neparedz klusēšanu netaisnības priekšā – tieši otrādi, tie paredz pienākumu celt trauksmi. Ir tikai daži jautājumi, kas nepieļauj neitralitāti – rasisms, diskriminācija, korupcija, cilvēktiesību pārkāpumi, melošana sabiedrībai un diktatūras. Kāpēc? Tāpēc, ka neitralitāte un pārprasta objektivitāte šajos gadījumos nevedīs pie patiesības un sabiedriskā labuma. Mūsu – to, kuriem nav vienalga par to, kas notiek pasaulē – uzdevums ir norādīt uz klaju netaisnību, uz nepieņemamo, uz mūsu kopējo vērtību ignorēšanu. Mūsu uzdevums ir atrast savu mugurkaulu. Arī Trampa gadījumā.

Mugurkauls jāatrod arī ASV politiskajām partijām. ASV pasaulē pozicionē kā demokrātijas sargu un etalonu, iejaukšanās vēlēšanu procesā, saprotams, ir nepieļaujama. Taču kā ir ar pašas republikāņu partijas atbildību par sevis izvirzīto kandidātu? Pat neapskatot faktu, ka Tramps nav republikāņu partijas biedrs un viņa izvirzīšana šķiet, maigi sakot, dīvaina, pašai partijai noteikti bija noteikti instrumenti, kā šo vājprātu apturēt. Piemēram, Latvijā, partijai saskaroties ar klaju pārkāpumu no kāda no tās biedriem, ētikas komisija lemj par šī cilvēka izslēgšanu no partijas un, līdz ar to, viņa izslēgšanu no jebkādiem vēlēšanu sarakstiem. Šķiet, republikāņi īsti nebija gatavi tam, kāds izrādīsies viņu kandidāts – pēdējo 12 mēnešu laikā neskaitāmas reizes pārkāpjot jebkuras ētikas, morāles un politikas normas. Nu jau – stipri par vēlu – republikāņu partijas pārstāvji vēršas paši pret savu kandidātu, paziņojot, ka Tramps būtu vispārgalvīgākais prezidents ASV vēsturē un ka viņa potenciālā ievēlēšana ir bīstama [11]. Jāuzsver, ka šāds solis ASV politiskajā spektrā uztverams ārkārtīgi nopietni. Ne vien pasaulei, bet arī pašiem republikāņiem ir bail no sava kandidāta.

Ir skaidrs, ka, ja Tramps tiks ievēlēts, mums visiem būs jāiemācās ar viņu sadarboties – par spīti viņa šķietamajai vēlmei iznīcināt ASV ciešo sadarbību ar esošajiem starptautiskajiem partneriem. Bet šodien – laikā, kad šis bīstamais cilvēks tikai ASV prezidenta kandidāts, ne valsts vadītājs – mūsu pienākums nav ievērot neitralitāti. Mums ir savas intereses, kuras neizbēgami skar notiekošais ASV. Pienācis laiks runāt, jo varbūt (un visticamāk) ir kāds, kas ieklausīsies. Mēs pārāk skaudri apzināmies, ka neitralitāte mēdz neizglābt. Varbūt pienācis laiks izmēģināt citu stratēģiju. Par spīti tam, ka uz ASV prezidenta vēlēšanām nedosimies mēs, aicinu ikvienu izvērtēt, vai šis cilvēks ir piemērots ASV prezidenta amatam [12]. Un paust savu viedokli skaļi – lai sadzird arī mūs.