Raksti par personām: Ēvalds Valters

Gunta Kalmes uzruna Latvijas karoga uzvilkšanas 30. gadadienā Prezidenta pils sv. Gara tornī 11.11.2018.

Pareizā secība

Dievs Tas Kungs ņēma cilvēku un ielika viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to koptu un sargātu (1 Mozus 2, 15)

1988. gada 11. novembra Daugavas krastmalā pulcējās tūkstošiem cilvēku, kuri vēlējās būt klāt vēsturiskajā brīdī. Plkst. 16.15 Latvijas valsts karogu Rīgas pils Svētā Gara tornī pacēla bijušais latviešu strēlnieks, toreiz 94 gadu vecais aktieris Ēvalds Valters (1894-1994) un rakstnieks Alberts Bels. Karogu iesvētīja komunistu represijās vairākkārt cietušais mācītājs Augusts Ālers (1914-1998).

Tas bija laiks, kad sākām atgūt savas vērtības, sākām kopt savējās, nevis svešās, mums uzspiestās nevērtības un pat antivērtības.

Karogs šajā tornī plīvoja kaujā ar Bermontu, ienaidnieks uz to raidīja vairāk nekā 200 artilērijas šāviņu, “ievainojot” to 85 vietās. Latviešu leģionāri pašsaprotami tā krāsas izvēlējās savai uzšuvei, lai ar to apliecinātu savu nacionālo piederību. Mūsu partizāni karoga lenti ap roku nēsāja kā militāru atšķirības zīmi. Nevardarbīgās pretestības laikā karogs tika slepus glabāts kā liels dārgums vai pacelts kā tautas spontānas pretestības apliecinājums.

Tāpēc 11. novembrī ar pateicību godinām visus mūsu karavīrus – strēlniekus, Brīvības cīņu karavīrus, leģionārus, partizānus, kā arī tagadējos – NBS karavīrus, zemessargus, jaunsargus.

Latvijas karoga uzvilkšana Prezidenta pils Sv. Gara tornī jau 30.-o gadu kā jebkura simboliska darbība nepalielina IKP, neuzlabo demogrāfiju un nevairo algas, bet tā pauž mūsu nācijas garīgi un morāli cieņpilnu attieksmi pret savu valsti.

Valsts prezidents kā tās pirmais pilsonis pārstāv to gan pašas valsts ietvaros, gan pasaulē. Lielā mērā viņš to veic šeit, savā darba vietā, tāpēc arī tā nes līdzīgu reprezentatīvu slodzi. Tādēļ to sauc par Prezidenta pili. Savukārt valsts karogs ir simbols, kas pārstāv un norāda uz pašu valsti citu valstu vidū.

Latvijas gadījums ir īpašs, jo valsts karogs tiek pacelts ne vienkārši Prezidenta pilī, bet tās sv. Gara vārdā nosauktajā tornī. Diez vai tā ir simboliska nejaušība, – karogs, Prezidenta mītne un sv. Gara tornis. Tā ir dievjaušība, norāde uz mums svarīgo vērtību kopumu.

Mūsu valsts himna – Dievs, svētī Latviju! – norāda uz divām mūsu augstākajām vērtībām – pārlaicīgo – Dievu un laicīgo, bet pārpersonisko – Latviju. Vārds, kas šīs divas vērtības savieno – svētīšana – norāda, ka Dievs vada, iedvesmo un spēcina Latviju.

Ar valsts karoga pacelšanu Prezidents pilī, pie tam – sv. Gara tornī, mēs apliecinām kā savas nācijas reliģiski nacionālo pirmkoda – himnas – Dievs, svētī Latviju! tekstu un tā jēgu. Mēs apliecinām, ka pieņemam tieši šo vērtību tieši šo secību, proti, kamēr Dievs mums ir augstākā vērtība un Latvija kā Viņa dāvana ir nākamā, tikmēr arī ir, bija un būs arī Viņa svētība pār mūsu zemi, nāciju un valsti.

Lai katrs mūsu valsts karogs atgādina mums to, kur atrodas valsts Pirmais karogs un kādas vērtības un to secību tas pauž!

Vēsture atkārtojas. Tāpat kā toreiz pirms 30 gadiem – šodienas informatīvajā un vērtībkarā mums atkal katram ir jāaizstāv savas valsts vērtības visur un vienmēr. Mēs katrs varam būt karognesējs. Kā šī valsts Pirmā karoga atspulgu un nācijas valstgribas apliecinājumu katrs varam nēsāt karoga lentīti t.s. patriotu nedēļā, un ne tikai. Tas ir viens no daudziem veidiem, kā varam atgādināt viens otram, kopt un sargāt mūsu kopējās vērtības savā ikdienā. Un atcerēsimies arī, ka katra pilsoņa valstsgriba un tās apliecinājums mazās un lielās lietās – ir mūsu valsts stratēģiskais aizsardzības garants. Pirmais, pēdējais un galvenais.