Tas nozīmē ļoti būtiskas iespējas tālāk rīkoties ne vien Rīgas, bet arī citām pašvaldībām, lai nojauktu padomju pieminekļus.
Tas, ko 9. un 10. maijā ikviens Latvijai lojāls cilvēks bija spiests piedzīvot savā valstī, ir nepieņemami. To nevaram uzskatīt par ikdienišķu negadījumu, par ko politiskā atbildība aprobežojas ar simbolisku kritiku un solījumu laboties.
Tiks noņemti visi juridiskie šķēršļi un aizsardzība tādiem pieminekļiem kā Pārdaugavā, Uzvaras laukumā, esošais okupācijas stabs, paverot ceļu šo monumentu demontāžai vai pārvietošanai.
Pašreizējā veidolā – bez paskaidrojuma, itin kā brīvās Latvijas stāstu atspoguļojošs monuments, tas ir okupācijas varas atstāts svešķermenis, ķīlis, pat augonis, kurš turpina šķelt Latvijas sabiedrību.
Bostonas latvietis Gunārs Indārs nešaubās, ka padomju laika Uzvaras piemineklim Latvijā nav vietas.
Pirmajā maija nedēļā uzņēmējs Gunārs Indārs kopā ar rakstnieku un publicistu Māri Ruku Saeimā iesniedza sabiedriskās līdzdalības portālā Mana Balss lielu parakstītāju skaitu guvušu iniciatīvu „Rīgas īstā Uzvaras laukuma atjaunošana”.
Informējot sabiedrību par Uzvaras parka vēsturi un pārveidojot parku par aktīvās atpūtas zonu, ir jāsper drosmīgi soļi ceļā uz tajā esošā pieminekļa pārveidi vai nojaukšanu. Šī ir viena no sabiedriskajai apspriešanai izvirzītajām idejām, ar ko noslēdzās Nacionālās apvienības rīkotā diskusija par pieminekli Latvijas un Rīgas „atbrīvotājiem”.
Ja latviskās partijas būtu spējušas vienoties kaut vai par diviem trim sarakstiem, tad “SC” diez vai dabūtu vairākumu, taču latviešu balsu sašķelšana viņiem šādu iespēju dod.
